a) klīrenss zem pakaļējā tilta nepārsniedz 1 000 mm;

b) noteikts vai regulējams viena dzenošā tilta riteņu platums 1 150 mm vai vairāk;

c) iespēja aprīkot ar daudziedaļu sakabes ierīci, kas paredzēta atkabināmu agregātu pievienošanai, un dīseli;

d) masa no 1,5 līdz 6 tonnām, kas atbilst Direktīvas 2003/37/EK I pielikuma 2.1.1. punktā paredzētajai traktora pašmasai, ieskaitot apgāšanās aizsargkonstrukciju, kura piestiprināta saskaņā ar šo direktīvu, un lielākā izmēra riepas, kādas iesaka izgatavotājs.

1.1. Apgāšanās aizsargkonstrukcija (aizsargrāmis vai kabīne) ir traktora konstrukcija, kuras galvenais mērķis ir novērst vai mazināt risku, kādam vadītājs ir pakļauts, ja traktors apgāžas parastas lietošanas laikā.

1.2. Konstrukcijām, kas minētas 1.1. punktā, raksturīgs tas, ka apgāšanās gadījumā tās nodrošina to iekšpusē brīvu telpu, kas ir pietiekami liela, lai aizsargātu vadītāju.

2.1. Katra apgāšanās aizsargkonstrukcija un tās stiprinājums pie traktora jāprojektē un jāizgatavo tā, lai šī konstrukcija vai stiprinājums kalpotu 1. punktā noteiktajam mērķim.

2.2. Atbilstību šai prasībai pārbauda pēc vienas no divām III pielikumā aprakstītajām testa metodēm. Metodi izvēlas atkarībā no traktora masas:

3.1. EK detaļas tipa apstiprinājuma pieteikumu attiecībā uz apgāšanās aizsargkonstrukcijas un tās stiprinājuma pie traktora stiprību iesniedz traktora izgatavotājs vai apgāšanās aizsargkonstrukcijas izgatavotājs, vai to pilnvaroti pārstāvji.

3.2. EK detaļas tipa apstiprinājuma pieteikumam pievieno turpmāk minētos dokumentus trīs eksemplāros un šādas ziņas:

3.3. Tā traktoru tipa paraugs, kuram paredzēta apgāšanās aizsargkonstrukcija, iesniedzams tehniskajam dienestam, kurš atbild par detaļu tipa apstiprinājuma testiem. Šo traktoru aprīko ar apgāšanās aizsargkonstrukciju.

3.4. EK detaļas tipa apstiprinājuma turētājs drīkst lūgt apstiprinājumu attiecināt arī uz citiem traktoru tipiem. Kompetentā iestāde, kas ir piešķīrusi sākotnējo daļu EK tipa apstiprinājumu, to attiecina arī uz citiem traktoru tipiem, ja apstiprinātā apgāšanās aizsargkonstrukcija un traktoru tips (tipi), uz kuriem apstiprinājumu lūdz attiecināt, atbilst šādiem nosacījumiem:

4.1. Uz katras apgāšanās aizsargkonstrukcijas, kas atbilst apstiprinātajam tipam, ir šādi marķējumi:

4.2. Visām šīm ziņām jābūt uz mazas plāksnītes.

4.3. Šiem marķējumiem jābūt redzamiem, salasāmiem un neizdzēšamiem.

1.2.1. Apgāšanās aizsargkonstrukcija jātestē uz tā tipa traktoriem, kam tā paredzēta. Tā jāpiestiprina pie traktora saskaņā ar traktora un/vai apgāšanās aizsargkonstrukcijas izgatavotāja norādījumiem.

1.2.2. Gatavojot traktoru testam, tas jāaprīko ar visām sērijveida uzbūves daļām, kas var ietekmēt apgāšanās aizsargkonstrukcijas stiprību vai kas var būt vajadzīgas stiprības testam.

Traktors jāaprīko arī ar detaļām, kas var radīt apdraudējumus atstarpju zonā, lai var pārbaudīt to atbilstību šā pielikuma 4.1. punkta prasībām.

1.2.3. Testus izdara ar stāvošu traktoru.

2.1.1. Svārstu iekar divās ķēdēs vai trosēs, kuru piekares punkti nav zemāk par 6 m virs zemes. Nodrošina līdzekļus, ar ko var neatkarīgi regulēt svārsta piekares augstumu un leņķi starp svārstu un ķēdēm vai trosēm.

2.1.2. Svārsta svars ir 2 000 ± 20 kg, neskaitot ķēžu vai trošu svaru, kuras pašas par sevi nepārsniedz 100 kg. Saskares šķautnes garums ir 680 ± 20 mm (sk. IV pielikuma 4. attēlu). Svārstu piepilda tā, ka tā smaguma centra stāvoklis nemainās.

2.1.3. Nodrošina līdzekļus svārsta atvilkšanai atpakaļ katra testa vajadzībām atbilstīgā augstumā. Ātrās palaišanas mehānisms ļauj svārstam šūpoties lejup, nemainot stāvokli attiecībā pret piekares ķēdēm vai trosēm.

2.3.1. Lietojot fiksācijas un spriegošanas ierīces, traktoru piesien pie sliedēm, kas ir nekustīgi nostiprinātas uz stabila betona pamata. Sliedes novieto tā, ka traktoru var piesiet, kā parādīts IV pielikuma 5., 6. un 7. attēlā. Katrā testā traktora riteņi un jebkurš tilta balsts atrodas uz stabila pamata.

2.3.2. Traktora piesiešanai papildus spriegošanas ierīcēm un stiprinājumiem pie sliedēm lieto noteikta izmēra trosi.

Šī trose saskaņā ar ISO 2408 ir no apaļām stieplēm, ar šķiedras serdi, 6 × 19 vijumu. Troses nominālais diametrs ir 13 mm.

2.3.3. Traktoriem ar šarnīrsavienojumu centrālo balstu nostiprina un traktoru piesien atbilstīgi priekšēja, aizmugurēja un sānu trieciena pārbaudei un saspiešanas testam, turklāt lieto sānu balstus triecienam no sāniem. Priekšējiem un aizmugurējiem riteņiem nav jābūt vienā virzienā, ja tā ir ērtāk piesiet troses.

2.4.1. Siju lieto par riteņa balstu sānu triecienam, kā parādīts IV pielikuma 7. attēlā.

2.4.2. Apmēram 150 × 150 mm šķērsgriezuma skuju koka siju ar skavām piestiprina pie grīdas, lai balstītu riepas pretī triecienam, kā parādīts IV pielikuma 5., 6. un 7. attēlā.

2.5.1. Traktoriem ar šarnīrsavienojumu lieto papildu balstus un saites. To mērķis ir nodrošināt, ka tā traktora daļa, uz kuras ir uzmontēta apgāšanās aizsargkonstrukcija, ir tikpat stingra kā traktoram bez šarnīrsavienojuma.

2.5.2. Konkrētas papildu ziņas, kas attiecas uz trieciena un saspiešanas pārbaudēm, ir iekļautas III pielikumā.

2.7.1. III pielikuma A un B daļā paredzētajos testos maksimālās momentānās deformācijas un paliekošās deformācijas starpības mērīšanas nolūkā sānu trieciena testā jālieto ierīce, kas sastāv no kustīga berzes ieliktņa, kurš ir stingri nostiprināts uz horizontāla stieņa.

2.7.2. III pielikuma A daļā paredzētajos testos mērījumus izdara pēc laboratorijas testa, lai noteiktu, vai kāda apgāšanās aizsargkonstrukcijas daļa ir nokļuvusi atstarpju zonā, kas noteikta III pielikuma A daļas 2. punktā.

2.7.3. III pielikuma B daļā paredzētajos testos jānodrošina aprīkojums, kurā var ietilpt fotografēšanas iekārtas, lai pēc laboratorijas testiem varētu konstatēt, vai kāda apgāšanās aizsargkonstrukcijas daļa šo testu laikā ir nokļuvusi III pielikuma B daļas 2. punktā noteiktajā atstarpju zonā vai saskārusies ar to.

2.8.1. testa laikā izdarītajos lineārajos mērījumos (izņemot 2.8.2. punktu); apgāšanās aizsargkonstrukcijas un traktora novietojumā, atstarpju zonas un piesietu riepu deformācijas mērījumos trieciena pārbaudē: ± 3 mm;

2.8.2. trieciena pārbaudei uzvilkta svārsta augstuma mērījumos: ± 6 mm;

2.8.3. traktora nosvērtās masas noteikšanā: ± 20 kg;

2.8.4. saspiešanas testos radītās slodzes mērījumos: ± 2 %;

2.8.5. svārsta ķēžu vai trošu leņķa mērījumos saskares punktā: ± 2°.

3.1.1.1. Testu saraksts un secība ir šāda. Testu numerācija atbilst kārtībai, kādā testi ir aprakstīti III pielikuma A un B daļā:

3.1.1.2. Ja testa laikā izkustas vai salūst kāda fiksācijas ierīces daļa, testu atkārto.

3.1.1.3. Testa laikā nedrīkst labot vai regulēt traktoru vai apgāšanās aizsargkonstrukciju.

3.1.1.4. Visā testa laikā traktora pārnesumkārba ir neitrālā režīmā un bremzes atlaistas.

3.1.1.5. Traktors ar grozāmo vadītāja vietu (t. i., ar grozāmo sēdekli un stūres ratu) pirmo triecienu saņem gareniski no smagākā gala (kurā ir vairāk nekā 50 % no traktora masas). Pēc tam veic saspiešanas testu no tā paša gala. Otrais trieciens ir no vieglākā gala, un trešais trieciens – no sāniem. Visbeidzot, no vieglākā gala veic otru saspiešanas testu.

4.1. EK detaļas tipa apstiprinājumam nodotu apgāšanās aizsargkonstrukciju uzskata par stiprības prasībām atbilstīgu, ja tā atbilst šādiem nosacījumiem:

4.2. Nav nekā cita, kas var radīt konkrētu apdraudējumu vadītājam, piemēram, plīstoša tipa stikli, nepietiekams jumta iekšpuses vai citas vietas polsterējums, kur var atsisties vadītāja galva.

5.1. Testa ziņojumu pievieno VII pielikumā minētajam EK detaļas tipa apstiprinājuma sertifikātam. Ziņojumu noformē, kā parādīts V pielikumā. Ziņojumā iekļauj šādas ziņas:

5.2. Ziņojumā skaidri jānorāda, kāda tipa traktors (marka, tips, komercapraksts utt.) ir izmantots testos un kādu tipu traktoriem apgāšanās aizsargkonstrukcija ir paredzēta.

5.3. Ja EK detaļas tipa apstiprinājumu attiecina arī uz citiem traktoru tipiem, ziņojumā jāiekļauj precīza norāde uz sākotnējo EK detaļas tipa apstiprinājuma ziņojumu un precīzas norādes uz I pielikuma 3.4. punktā noteiktajām prasībām.

1.1.1. Traktoru attiecībā pret svārstu novieto tā, lai apgāšanās aizsargkonstrukcija saņemtu svārsta triecienu, kad svārsta saskares šķautne un piekares ķēdes vai troses ir 20 ° leņķī pret vertikāli, ja apgāšanās aizsargkonstrukcija trieciena vietā deformācijas laikā nav lielākā leņķī pret vertikāli. Tādā gadījumā svārsta saskares šķautni noregulē ar papildu piekari tā, lai maksimālās deformācijas laikā tā būtu paralēla apgāšanās aizsargkonstrukcijai trieciena vietā, piekares ķēdēm vai trosēm paliekot 20 ° leņķī pret vertikāli. Jāveic pasākumi, lai mazinātu svārsta tendenci griezties ap saskares punktu. Svārsta piekares augstumu noregulē tā, lai tā smaguma centra trajektorija ietu caur saskares punktu.

Saskares punkts ir apgāšanās aizsargkonstrukcijas daļa, kura, visdrīzāk, pirmā atsitīsies pret zemi uz aizmuguri vērstas apgāšanās gadījumā, parasti – augšējā šķautne. Svārsta smaguma centra stāvoklis ir viena sestdaļa apgāšanās aizsargkonstrukcijas augšas platuma virzienā uz iekšu no vertikālas plaknes, kas ir paralēla traktora vidus plaknei, kura pieskaras apgāšanās aizsargkonstrukcijas augšas pašam ārējam punktam.

Ja izliekums apgāšanās aizsargkonstrukcijas aizmugurē sākas lielākā attālumā šajā vertikālajā plaknē, triecienu tomēr raida pret izliekuma sākumu, t. i., pret punktu, kur šis izliekums pieskaras līnijai, kas ir taisnā leņķī pret traktora vidus plakni (sk. IV pielikuma 9. attēlu).

Ja izvirzījuma dēļ svārstam nav piemērotas vietas, tad pie izvirzījuma piestiprina piemērota biezuma un platuma tērauda plāksni, kuras garums ir apmēram 300 mm, tā, lai neietekmētu apgāšanās aizsargkonstrukcijas stiprību.

1.1.2. Traktorus, kuru korpusiem nav šarnīrsavienojumu, piesien. Saišu stiprinājuma punkti ir apmēram 2 m aiz aizmugurējā tilta un 1,5 m priekšējā tilta priekšā. Tie atrodas plaknē, kurā šūposies svārsta smaguma centrs, vai arī rezultējošo spēku šajā plaknē dod vairāk nekā viena saite (IV pielikuma 5. attēls).

Saites nospriego tā, lai deformācija priekšējās un aizmugurējās riepās saskan ar II pielikuma 3.1.5. punktā noteikto. Kad saites ir nospriegotas, aizmugurējo riteņu priekšā ar skavām stingri pret riteņiem piestiprina 150 × 150 mm šķērsgriezuma koka siju.

1.1.3. Posmainiem traktoriem piesien abus tiltus. Tās traktora daļas tiltu, uz kuras ir uzmontēta apgāšanās aizsargkonstrukcija, IV pielikuma 5. attēla nolūkā uzskata par pakaļējo tiltu. Šarnīru tādā gadījumā atbalsta ar 100 × 100 mm siju un stingri piesien ar trosēm, kas piestiprinātas pie sliedēm.

1.1.4. Svārstu atvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs saskares punkta izteiktu formula:

H = 125 + 0,020 W

kur H ir kritiena augstums milimetros un W – traktora masa saskaņā ar II pielikuma 1.3. punktu.

Tad svārstu palaiž un ļauj tam triekties pret apgāšanās aizsargkonstrukciju.

1.2.1. Traktoru attiecībā pret svārstu novieto tā, lai apgāšanās aizsargkonstrukcija saņemtu svārsta triecienu, kad svārsta saskares šķautne un piekares ķēdes vai troses ir 20° leņķī pret vertikāli, ja apgāšanās aizsargkonstrukcija trieciena vietā deformācijas laikā nav lielākā leņķī pret vertikāli. Tādā gadījumā svārsta saskares šķautni noregulē ar papildu piekari tā, lai maksimālās deformācijas laikā tā būtu paralēla apgāšanās aizsargkonstrukcijai trieciena vietā, piekares ķēdēm vai trosēm paliekot 20° leņķī pret vertikāli. Jāveic pasākumi, lai mazinātu svārsta tendenci griezties ap saskares punktu. Svārsta piekares augstumu noregulē tā, lai tā smaguma centra trajektorija ietu caur saskares punktu.

Saskares punkts ir apgāšanās aizsargkonstrukcijas daļa, kura, visdrīzāk, pirmā atsitīsies pret zemi, kustībā uz priekšu esošam traktoram gāžoties uz sāniem, parasti – augšējais priekšējais stūris. Svārsta smaguma centra stāvoklis ir ne vairāk kā 80 mm no vertikālas plaknes, kas ir paralēla traktora vidusplaknei, kura pieskaras apgāšanās aizsargkonstrukcijas augšas pašam ārējam punktam.

Ja izliekums apgāšanās aizsargkonstrukcijas priekšpusē sākas lielākā nekā 80 mm attālumā šajā vertikālajā plaknē, triecienu tomēr raida pret izliekuma sākumu, t. i., pret punktu, kur šis izliekums pieskaras līnijai, kas ir taisnā leņķī pret traktora vidusplakni (sk. IV pielikuma 9. attēlu).

1.2.2. Traktorus, kuru korpusiem nav šarnīrsavienojumu, piesien, kā norādīts IV pielikuma 6. attēlā. Saišu stiprinājuma punkti ir apmēram 2 m aiz pakaļējā tilta un 1,5 m priekšējā tilta priekšā.

Saites nospriego tā, lai deformācija priekšējās un aizmugurējās riepās saskan ar II pielikuma 3.1.5. punktā noteikto. Kad saites ir nospriegotas, aiz aizmugurējiem riteņiem ar skavām stingri pret riteņiem piestiprina apmēram 150 × 150 mm šķērsgriezuma koka siju.

1.2.3. Posmainiem traktoriem piesien abus tiltus. Tās traktora daļas tiltu, uz kuras ir uzmontēta apgāšanās aizsargkonstrukcija, IV pielikuma 6. attēlā uzskata par priekšējo tiltu. Šarnīru tādā gadījumā atbalsta ar apmēram 100 × 100 mm šķērsgriezuma siju un stingri piesien ar trosēm, kas piestiprinātas pie sliedēm.

1.2.4. Svārstu atvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs saskares punkta izteiktu formula:

H = 125 + 0,020 W.

1.3.1. Traktoru attiecībā pret svārstu novieto tā, lai apgāšanās aizsargkonstrukcija saņemtu svārsta triecienu, kad svārsta saskares šķautne un piekares ķēdes vai troses ir vertikālā stāvoklī, ja apgāšanās aizsargkonstrukcija trieciena vietā deformācijas laikā nav nevertikālā stāvoklī. Tādā gadījumā svārsta saskares šķautni noregulē ar papildu piekari tā, lai maksimālās deformācijas laikā tā būtu paralēla apgāšanās aizsargkonstrukcijai trieciena vietā, piekares ķēdēm vai trosēm paliekot vertikālā stāvoklī. Svārsta piekares augstumu noregulē tā, lai tā smaguma centra trajektorija ietu caur saskares punktu.

Saskares punkts ir apgāšanās aizsargkonstrukcijas daļa, kura, visdrīzāk, pirmā atsitīsies pret zemi uz sāniem vērstas apgāšanās gadījumā, parasti – augšējā šķautne. Ja nav pamata spriest, ka pirmā pret zemi atsitīsies cita šīs šķautnes daļa, tad saskares punkts ir plaknē, kas ir taisnā leņķī pret traktora vidusplakni un iet caur sēdekļa vidu, kad sēdeklis ir noregulēts vidējā stāvoklī. Jāveic pasākumi, lai mazinātu svārsta tendenci griezties ap saskares punktu.

1.3.2. Pārbaudot traktorus, kuriem nav šarnīrsavienojumu, jebkuru to tiltu, kas ir nekustīgs attiecībā pret apgāšanās aizsargkonstrukciju, piesien tajā pusē, kurā dod triecienu. Traktoriem ar diviem velkošajiem riteņiem tas parasti ir pakaļējais tilts; attiecīgais kopskats parādīts IV pielikuma 7. attēlā. Abas saites, no kurām vienu nostiprina punktā, kas atrodas apmēram 1,5 m tilta priekšā, un otru punktā, kas atrodas apmēram 1,5 m aiz tilta, pārliek pāri tiltam no stiprinājuma punktiem, kas atrodas tieši zem tilta. Saites nospriego tā, lai riepā, kura atrodas blakus saitēm, rastos deformācija, kāda noteikta II pielikuma 3.1.5. punktā. Pēc saišu nostiprināšanas pie riteņa triecienam pretējā pusē pieliek koka sijas balstu un piestiprina pie grīdas tā, lai trieciena laikā tas stingri turētos pret riteņa malu, kā parādīts IV pielikuma 7. attēlā. Balsta garumu izvēlas tādu, lai pēc nostiprināšanas tas veidotu 30 ± 3° attiecībā pret horizontāli. Tā garums ir no 20 līdz 25 reizēm lielāks par biezumu un platums no divām līdz trijām reizēm lielāks par biezumu. Abu tiltu pārvietošanos uz sāniem novērš, riteņa ārpusē triecienam pretējā pusē ar skavām pie grīdas piestiprinot siju.

1.3.3. Posmainie traktori jāpiesien tā, lai traktora daļa, uz kuras atrodas apgāšanās aizsargkonstrukcija, būtu nekustīgi piestiprināta pie zemes, tāpat kā traktors bez šarnīrsavienojuma.

Posmainiem traktoriem abus tiltus piesien pie zemes. Traktora tās daļas tiltu un riteņus, uz kuras ir uzmontēta apgāšanās aizsargkonstrukcija, piesien un atbalsta, kā parādīts IV pielikuma 7. attēlā. Šarnīrsavienojumu atbalsta uz vismaz 100 × 100 mm šķērsgriezuma sijas un piesien pie sliedēm. Balstu novieto pret šarnīrsavienojumu un piestiprina pie grīdas tā, lai tam būtu tāda pati nozīme kā balstam pret aizmugurējo riteni un lai tas nodrošinātu stabilitāti, kas ir līdzvērtīga traktora bez šarnīrsavienojuma stabilitātei.

1.3.4. Svārstu atvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs saskares punkta izteiktu formula:

H = 125 + 0,150 W.

1.5.1. Šis tests ir tāds pats kā aizmugures saspiešanas tests, tikai sijas priekšējā šķautne ir virs apgāšanās aizsargkonstrukcijas galēji priekšējās augšējās daļas.

1.5.2. Ja apgāšanās aizsargkonstrukcijas jumta priekšējā daļa neiztur visu trieciena spēku, tad spēku turpina pielikt, kamēr jumtu deformē tā, ka tas sakrīt ar plakni, kas savieno apgāšanās aizsargkonstrukcijas augšu un to traktora priekšējo daļu, kura apgāšanās gadījumā spēj izturēt traktora masu. Tad spēka pielikšanu pārtrauc un traktoru novieto tā, lai sija būtu virs apgāšanās aizsargkonstrukcijas punkta, kurš pilnīgas apgāšanās gadījumā balstīs traktora aizmuguri, kā parādīts IV pielikuma 10. attēlā, un pilnā mērā no jauna pieliek spēku.

2.1. Ja traktors ir uz horizontālas virsmas, tad “atstarpju zonu” ar plaknēm definē šādi:

2.2. Sēdekļa atzveltni nosaka, neņemot vērā tās polsterējumus. Sēdeklis ir noregulēts galēji aizmugurējā stāvoklī, kāds paredzēts traktora darbināšanai sēdus, un augstākajā stāvoklī, ja augstums regulējams atsevišķi. Ja sēdekļa atsperojums ir regulējams, to noregulē vidējā stāvoklī un noslogo ar 75 kg.

3.2.1. Pēc katra testa apgāšanās aizsargkonstrukciju apskata, lai konstatētu, vai kāda apgāšanās aizsargkonstrukcijas daļa nav nokļuvusi atstarpju zonā ap vadītāja sēdekli, kas noteikta 2. punktā.

3.2.2. Apgāšanās aizsargkonstrukciju apskata arī, lai konstatētu, vai kāda atstarpju zonas daļa ir ārpus aizsargātās zonas. Uzskata, ka atstarpju zonas daļa ir ārpus aizsargātās zonas, ja tā būtu saskārusies ar līdzenu zemes virsmu, traktoram apgāžoties tajā virzienā, no kura tas saņēma triecienu. Šajā nolūkā izvēlas mazākos izgatavotāja norādītos riepu un attāluma starp riteņiem parametrus.

1.1.1. Traktoru attiecībā pret svārstu novieto tā, lai apgāšanās aizsargkonstrukcija saņemtu svārsta triecienu, kad svārsta saskares šķautne un piekares ķēdes vai troses ir 20° leņķī pret vertikāli, ja apgāšanās aizsargkonstrukcija trieciena vietā deformācijas laikā nav lielākā leņķī pret vertikāli. Tādā gadījumā svārsta saskares šķautni noregulē ar papildu piekari tā, lai maksimālās deformācijas laikā tā būtu paralēla apgāšanās aizsargkonstrukcijai trieciena vietā, piekares ķēdēm vai trosēm paliekot 20° leņķī pret vertikāli. Jāveic pasākumi, lai mazinātu svārsta tendenci griezties ap saskares punktu. Svārsta piekares augstumu noregulē tā, lai tā smaguma centra trajektorija ietu caur saskares punktu.

Saskares punkts ir apgāšanās aizsargkonstrukcijas daļa, kura, visdrīzāk, pirmā atsitīsies pret zemi uz aizmuguri vērstas apgāšanās gadījumā, parasti – augšējā šķautne. Svārsta smaguma centra stāvoklis ir viena sestdaļa apgāšanās aizsargkonstrukcijas augšas platuma virzienā uz iekšu no vertikālas plaknes, kas ir paralēla traktora vidusplaknei, kura pieskaras apgāšanās aizsargkonstrukcijas augšas pašam ārējam punktam.

Ja izliekums apgāšanās aizsargkonstrukcijas aizmugurē sākas lielākā attālumā šajā vertikālajā plaknē, triecienu tomēr raida pret izliekuma sākumu, t. i., pret punktu, kur šis izliekums pieskaras līnijai, kas ir taisnā leņķī pret traktora vidusplakni (sk. IV pielikuma 9. attēlu).

Ja izvirzījuma dēļ svārstam nav piemērotas vietas, tad pie izvirzījuma piestiprina piemērota biezuma un platuma tērauda plāksni, kuras garums ir apmēram 300 mm, tā, lai neietekmētu apgāšanās aizsargkonstrukcijas stiprību.

1.1.2. Traktorus, kuru korpusiem nav šarnīrsavienojumu, piesien. Saišu stiprinājuma punkti ir apmēram 2 m aiz pakaļējā tilta un 1,5 m priekšējā tilta priekšā. Tie atrodas plaknē, kurā šūposies svārsta smaguma centrs, vai arī rezultējošo spēku šajā plaknē dod vairāk nekā viena saite – kā IV pielikuma 5. attēlā.

Saites nospriego tā, lai deformācija priekšējās un aizmugurējās riepās saskan ar II pielikuma 3.1.5. punktā noteikto. Kad saites ir nospriegotas, aizmugurējo riteņu priekšā ar skavām stingri pret riteņiem piestiprina 150 × 150 mm šķērsgriezuma koka siju.

1.1.3. Posmainiem traktoriem piesien abus tiltus. Tās traktora daļas tiltu, uz kuras ir uzmontēta apgāšanās aizsargkonstrukcija, IV pielikuma 5. attēlā uzskata par pakaļējo tiltu. Šarnīru tādā gadījumā atbalsta ar vismaz 100 × 100 mm šķērsgriezuma siju un stingri piesien ar trosēm, kas piestiprinātas pie sliedēm.

1.1.4. Svārstu atvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs saskares punkta izteiktu formula:

H = 2,165 × 10–8 × WL2 vai H = 5,73 × 10–2 × I

kur:

Tad svārstu palaiž un ļauj tam triekties pret apgāšanās aizsargkonstrukciju.

1.1.5. Triecienu no aizmugures nedod traktoram, no kura masas saskaņā ar II pielikuma 1.3. punktu vismaz 50 % balstās uz priekšējā tilta.

1.2.1. Traktoru attiecībā pret svārstu novieto tā, lai apgāšanās aizsargkonstrukcija saņemtu svārsta triecienu, kad svārsta saskares šķautne un piekares ķēdes vai troses ir 20° leņķī pret vertikāli, ja apgāšanās aizsargkonstrukcija trieciena vietā deformācijas laikā nav lielākā leņķī pret vertikāli. Tādā gadījumā svārsta saskares šķautni noregulē ar papildu piekari tā, lai maksimālās deformācijas laikā tā būtu paralēla apgāšanās aizsargkonstrukcijai trieciena vietā, piekares ķēdēm vai trosēm paliekot 20° leņķī pret vertikāli. Jāveic pasākumi, lai mazinātu svārsta tendenci griezties ap saskares punktu. Svārsta piekares augstumu noregulē tā, lai tā smaguma centra trajektorija ietu caur saskares punktu.

Saskares punkts ir apgāšanās aizsargkonstrukcijas daļa, kura, visdrīzāk, pirmā atsitīsies pret zemi, kustībā uz priekšu esošam traktoram gāžoties uz sāniem, parasti – augšējais priekšējais stūris. Svārsta smaguma centra stāvoklis ir ne vairāk kā 80 mm no vertikālas plaknes, kas ir paralēla traktora vidusplaknei, kura pieskaras apgāšanās aizsargkonstrukcijas augšas pašam ārējam punktam.

Ja izliekums apgāšanās aizsargkonstrukcijas priekšpusē sākas lielākā nekā 80 mm attālumā šajā vertikālajā plaknē, triecienu tomēr raida pret izliekuma sākumu, t. i., pret punktu, kur šis izliekums pieskaras līnijai, kas ir taisnā leņķī pret traktora vidus plakni (sk. IV pielikuma 9. attēlu).

1.2.2. Traktorus, kuru korpusiem nav šarnīrsavienojumu, piesien, kā norādīts IV pielikuma 6. attēlā. Saišu stiprinājuma punkti ir apmēram 2 m aiz pakaļējā tilta un 1,5 m priekšējā tilta priekšā.

Saites nospriego tā, lai deformācija priekšējās un aizmugurējās riepās saskanētu ar II pielikuma 3.1.5. punktā noteikto. Kad saites ir nospriegotas, aiz aizmugurējiem riteņiem ar skavām stingri pret riteņiem piestiprina 150 × 150 mm šķērsgriezuma koka siju.

1.2.3. Posmainiem traktoriem piesien abus tiltus. Tās traktora daļas tiltu, uz kuras ir uzmontēta apgāšanās aizsargkonstrukcija, IV pielikuma 6. attēlā uzskata par priekšējo tiltu. Šarnīru tādā gadījumā atbalsta ar vismaz 100 × 100 mm šķērsgriezuma siju un stingri piesien ar trosēm, kas piestiprinātas pie sliedēm.

1.2.4. Svārstu atvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs saskares punkta izteiktu formula:

H = 125 + 0,020 W.

1.3.1. Traktoru attiecībā pret svārstu novieto tā, lai apgāšanās aizsargkonstrukcija saņemtu svārsta triecienu, kad svārsta saskares šķautne un piekares ķēdes vai troses ir vertikālā stāvoklī, ja apgāšanās aizsargkonstrukcija trieciena vietā deformācijas laikā nav nevertikālā stāvoklī. Tādā gadījumā svārsta saskares šķautni noregulē ar papildu piekari tā, lai maksimālās deformācijas laikā tā būtu paralēla apgāšanās aizsargkonstrukcijai trieciena vietā, piekares ķēdēm vai trosēm paliekot vertikālā stāvoklī. Svārsta piekares augstumu noregulē tā, lai tā smaguma centra trajektorija ietu caur saskares punktu.

Saskares punkts ir apgāšanās aizsargkonstrukcijas daļa, kura, visdrīzāk, pirmā atsitīsies pret zemi uz sāniem vērstas apgāšanās gadījumā, parasti – augšējā šķautne. Ja nav pamata spriest, ka pirmā pret zemi atsitīsies cita šīs šķautnes daļa, tad saskares punkts ir plaknē, kura ir taisnā leņķī pret traktora vidusplakni un iet caur sēdekļa vidu, kad sēdeklis ir noregulēts vidējā stāvoklī. Jāveic pasākumi, lai mazinātu svārsta tendenci griezties ap saskares punktu. Attiecībā uz traktoru ar grozāmo vadītāja vietu (t. i., ar grozāmo sēdekli un stūres ratu) trieciena punktu nosaka attiecībā pret traktora vidusplaknes un tai perpendikulārās plaknes krustošanās taisni, kas šķērso punktu, kurš atrodas vienādā attālumā no abu sēdekļu atskaites punktiem.

1.3.2. Pārbaudot traktorus, kuriem nav šarnīrsavienojumu, jebkuru to tiltu, kas ir nekustīgs attiecībā pret apgāšanās aizsargkonstrukciju, piesien tajā pusē, kurā dod triecienu. Traktoriem ar diviem velkošajiem riteņiem tas parasti ir pakaļējais tilts; attiecīgais kopskats parādīts IV pielikuma 7. attēlā. Abas saites, no kurām vienu nostiprina punktā, kas atrodas apmēram 1,5 m tilta priekšā, un otru punktā, kas atrodas apmēram 1,5 m aiz tilta, pārliek pāri tiltam no stiprinājuma punktiem, kas atrodas tieši zem tilta. Saites nospriego tā, lai riepā, kura atrodas blakus saitēm, rastos deformācija, kāda noteikta II pielikuma 3.1.5. punktā. Pēc saišu nostiprināšanas pie riteņa triecienam pretējā pusē pieliek koka sijas balstu un piestiprina pie grīdas tā, lai trieciena laikā tas stingri turētos pret riteņa malu, kā parādīts IV pielikuma 7. attēlā. Balsta garumu izvēlas tādu, lai pēc nostiprināšanas tas veidotu 30 ± 3° leņķi attiecībā pret horizontāli. Tā garums ir no 20 līdz 25 reizēm lielāks par biezumu un platums no divām līdz trijām reizēm lielāks par biezumu. Abu tiltu pārvietošanos uz sāniem novērš, riteņa ārpusē triecienam pretējā pusē ar skavām pie grīdas piestiprinot siju.

1.3.3. Posmainie traktori jāpiesien tā, lai traktora daļa, uz kuras atrodas apgāšanās aizsargkonstrukcija, būtu nekustīgi piestiprināta pie zemes, tāpat kā traktors bez šarnīrsavienojuma.

Posmainiem traktoriem abus tiltus piesien pie zemes. Traktora tās daļas tiltu un riteņus, uz kuras ir uzmontēta apgāšanās aizsargkonstrukcija, piesien un atbalsta, kā parādīts IV pielikuma 7. attēlā. Šarnīrsavienojumu atbalsta uz vismaz 100 × 100 mm sijas un piesien pie sliedēm. Balstu novieto pret šarnīrsavienojumu un piestiprina pie grīdas tā, lai tam būtu tāda pati nozīme kā balstam pret aizmugurējo riteni un lai tas nodrošinātu stabilitāti, kas ir līdzvērtīga traktora bez šarnīrsavienojuma stabilitātei.

1.3.4. Svārstu atvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs saskares punkta izteiktu formula:

H = 125 + 0,150 W.

1.5.1. Šis tests ir tāds pats kā aizmugures saspiešanas tests, tikai sijas priekšējā šķautne ir virs apgāšanās aizsargkonstrukcijas galēji priekšējās augšējās daļas.

1.5.2. Ja apgāšanās aizsargkonstrukcijas jumta priekšējā daļa neiztur visu trieciena spēku, tad spēku turpina pielikt, kamēr jumtu deformē tā, ka tas sakrīt ar plakni, kas savieno apgāšanās aizsargkonstrukcijas augšu un to traktora priekšējo daļu, kura apgāšanās gadījumā spēj izturēt traktora masu. Tad spēka pielikšanu pārtrauc un traktoru novieto tā, lai sija būtu virs apgāšanās aizsargkonstrukcijas punkta, kurš pilnīgas apgāšanās gadījumā balstīs traktora aizmuguri, kā parādīts IV pielikuma 10. attēlā, un pilnā mērā no jauna pieliek spēku.

2.1. Atstarpju zona ir parādīta IV pielikuma 3. attēlā un definēta attiecībā pret vertikālu atskaites plakni, kas parasti ir garenvirzienā attiecībā pret traktoru un iet caur 2.3. punktā aprakstīto atskaites punktu sēdeklī un stūres rata centru. Pieņem, ka atskaites plakne ar sēdekli un stūres ratu trieciena laikā pārvietojas pa horizontāli, bet paliek perpendikulāra attiecībā pret traktora vai – elastīga piestiprinājuma gadījumā – apgāšanās aizsargkonstrukcijas grīdu.

Ja stūres rats ir regulējams, to noregulē atbilstīgi vadīšanai normālā sēdus stāvoklī.

2.2. Par zonas robežām pieņem:

2.3. Sēdekļa novietojums un sēdekļa atskaites punkts

2.3.1. Atstarpju zonas noteikšanas nolūkā 2.1. punktā sēdeklis ir horizontālā regulācijas diapazona galējā aizmugurējā punktā. To noregulē vidējā stāvoklī vertikālajā regulācijas diapazonā, ja tas ir neatkarīgs no tā horizontālā stāvokļa pieregulēšanas.

Atskaites punktu nosaka ar IV pielikuma 1. un 2. attēlā parādīto ierīci, lai modelētu cilvēka radītu slodzi. Ierīce sastāv no sēdekļa pamatnes plāksnes un atzveltnes plāksnes. Apakšējo atzveltnes plāksni ar locīklu nostiprina atbilstīgi sēžas pauguru (A) un gurnu (B) rajonam, turklāt plāksnes posma (B) augstums ir regulējams.

2.3.2. Par atskaites punktu nosaka punktu, kas atrodas sēdekļa vidus garenvirziena plaknē, kur apakšējās atzveltnes plāksnes pieskares plakne krustojas ar horizontālu plakni. Šī horizontālā plakne šķērso sēdekļa pamatnes plāksnes apakšējo virsmu 150 mm uz priekšu no minētās pieskares.

2.3.3. Ja sēdekļa atsperojums ir regulējams atbilstīgi vadītāja svaram, to noregulē tā, lai sēdeklis būtu kustību diapazona vidū.

Ierīci noliek uz sēdekļa. Tad 50 mm uz priekšu no posma (A) to noslogo ar 550 N spēku un abas atzveltnes plāksnes daļas netieši viegli piespiež pie atzveltnes pamatnes.

2.3.4. Ja nav iespējams noteikt konkrētas pieskares vietas katram atzveltnes rajonam (virs un zem jostasvietas), būtu jārīkojas šādi:

3.2.1. Katrā testā apgāšanās aizsargkonstrukciju apskata, lai konstatētu, vai kāda apgāšanās aizsargkonstrukcijas daļa nav nokļuvusi atstarpju zonā ap vadītāja sēdekli, kas noteikta 2.1. un 2.2. punktā.

3.2.2. Apgāšanās aizsargkonstrukciju apskata arī, lai konstatētu, vai kāda atstarpju zonas daļa ir ārpus aizsargātās zonas. Uzskata, ka atstarpju zonas daļa ir ārpus aizsargātās zonas, ja tā būtu saskārusies ar līdzenu zemes virsmu, traktoram apgāžoties tajā virzienā, no kura tas saņēma triecienu. Šajā nolūkā izvēlas mazākos izgatavotāja norādītos riepu un attāluma starp riteņiem parametrus.

1. Traktora EK tipa apstiprinājuma pieteikumu attiecībā uz apgāšanās aizsargkonstrukcijas stiprību un tās stiprinājuma pie traktora stiprību iesniedz traktora izgatavotājs vai viņa pilnvarots pārstāvis.

2. Tehniskajam dienestam, kas atbild par tipa apstiprinājuma testiem, nodod traktoru, kas ir raksturīgs apstiprināmā traktoru tipa paraugs un uz kura ir attiecīgi uzmontēta apstiprināta apgāšanās aizsargkonstrukcija un tās stiprinājumi.

3. Par tipa apstiprinājuma testiem atbildīgais tehniskais dienests pārbauda, vai apstiprinātā tipa apgāšanās aizsargkonstrukcija ir paredzēta montāžai uz tā tipa traktoriem, uz kuru attiecas pieteikums. Īpaši pievērš uzmanību tam, vai stiprinājums pie traktora atbilst tam, kurš ir testēts, piešķirot EK detaļas tipa apstiprinājumu.

4. EK tipa apstiprinājuma turētājs drīkst lūgt apstiprinājumu attiecināt arī uz citiem apgāšanās aizsargkonstrukciju tipiem.

5. Kompetentās iestādes to attiecina arī uz citiem apgāšanās aizsargkonstrukciju tipiem ar šādiem nosacījumiem:

6. Par katru piešķirto vai atteikto tipa apstiprinājumu vai tā attiecinājumu uz citu tipu EK tipa apstiprinājuma sertifikātam pievieno sertifikātu, kura paraugs ir parādīts IX pielikumā.

7. Ja traktoru tipa EK tipa apstiprinājuma pieteikumu iesniedz reizē ar EK detaļas tipa apstiprinājuma pieteikumu, kas attiecas uz apgāšanās aizsargkonstrukciju tipu, kuras paredzētas montāžai uz traktoriem, uz ko attiecas EK tipa apstiprinājuma pieteikums, 2. un 3. punktā paredzētās pārbaudes neizdara.