Keywords
Summary

Keywords

1. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras saistībā ar pārbaudi – Lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkts)

2. Konkurence – Administratīvais process – Lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi – Dalībvalstu iestādēm adresēts lūgums par palīdzības sniegšanu

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 20. panta 7. un 8. punkts)

3. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras saistībā ar pārbaudi – Pienākums lojāli sadarboties ar valsts iestādēm – Lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi – Tiesas kontrole – Apjoms

(EKL 10., 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4., 7. un 8. punkts)

4. Konkurence – Pilnvaru sadalījums starp Komisiju un valstu konkurences iestādēm – Komisijas tiesības pieņemt lēmumu par pārbaudes uzsākšanu lietā, kurā valsts konkurences iestāde jau veic pārbaudi – Pienākums lojāli sadarboties ar valsts iestādēm – Apjoms

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 11. panta 1. un 6. punkts un 13. panta 1. punkts)

5. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras saistībā ar pārbaudi – Lēmuma par pārbaudi izmantošana – Komisijas rīcības brīvība – Robežas

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 20. pants)

6. Process – Jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā – Nosacījumi

(Pirmās instances tiesas reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 48. panta 2. punkts)

Summary

1. Lēmumā par pārbaudes noteikšanu, ko Komisija pieņem, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Regulu Nr. 1/2003, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ievēro Kopienas konkurences normas, un pamatojoties uz šīs regulas 20. pantu, ir saskaņā ar minētā panta 4. punktu un judikatūru jānorāda pamatojums, kurā ietverti noteikti būtiskie elementi tādējādi, lai norādītu attiecīgo uzņēmumu iekšienē paredzētās pārbaudes pamatoto raksturu un dotu šiem uzņēmumiem iespēju saprast sava sadarbības pienākuma apjomu, pilnībā nodrošinot tiem tiesības uz aizstāvību. Tāpat tai ir jānorāda pārbaudes priekšmets un mērķis, sniedzot pārkāpuma, par kuru ir aizdomas, būtisko pazīmju aprakstu, norādot iespējamo konkrēto tirgu un konkurences ierobežojumu, par kuriem ir aizdomas, raksturu, paskaidrojumus attiecībā uz veidu, kādā uzņēmums, uz ko attiecas pārbaude, tiek uzskatīts par iesaistītu pārkāpumā, to, kas tiek izmeklēts, un elementus, par kuriem jāveic pārbaude, Kopienas izmeklētājiem piešķirtās pilnvaras, pārbaudes sākuma datumu, Regulas Nr. 1/2003 23. un 24. pantā paredzētos sodus un iespēju celt prasību pret Komisiju Pirmās instances tiesā. Tāpat Komisijai detalizētā veidā ir jānorāda, ka tās rīcībā ir pierādījumi un nopietnas materiālas norādes, kas rada aizdomas par pārkāpumu, kurā tiek turēts aizdomās uzņēmums, uz ko attiecas pārbaude.

Tas, vai šādā lēmumā sniegtais pamatojums ir pietiekams, jāizvērtē, ņemot vērā tos apstākļus, kādos tas tika pieņemts.

(sal. ar 49.–53. un 58. punktu)

2. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā, 20. panta 8. punktu, valsts tiesai, kuras izskatīšanā ir pieteikums atbilstoši šīs pašas regulas 20. panta 7. punktam, ir jākontrolē, lai Komisijas lēmums, ar kuru noteikta pārbaude, būtu autentisks un lai piespiedu pasākumi, kas paredzēti, lai veiktu pārbaudi, nebūtu ne patvaļīgi, ne pārmērīgi, ievērojot šīs pārbaudes priekšmetu, un šajā nolūkā Komisijai ir pienākums tai iesniegt noteiktu informāciju.

Tomēr no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 8. punkta un judikatūras izriet, ka šie pierādījumi var būt pieejami citviet, nevis tikai lēmumā, ar kuru nosaka pārbaudi, vai arī Komisija tos var minētajai tiesai nodot citā veidā, nevis ar šo lēmumu.

(sal. ar 110. punktu)

3. Attiecībā uz pārbaudēm, kuras Komisija var uzsākt, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ievēro Kopienas konkurences normas, Regulas Nr. 1/2003 20. pantā ir skaidri nošķirts, no vienas puses, lēmumi, kurus Komisija pieņēmusi uz minētā panta 4. punkta pamata, un, no otras puses, lūgums sniegt palīdzību, kas iesniegts valsts tiesu iestādei saskaņā ar šī panta 7. punktu.

Lai gan vienīgi Kopienu tiesu iestādes ir kompetentas kontrolēt tāda lēmuma tiesiskumu, kuru Komisija pieņēmusi saskaņā ar regulas 20. panta 4. punktu, savukārt vienīgi valsts tiesai, kurai lūdz atļauju izmantot piespiedu pasākumus saskaņā ar regulas 20. panta 7. punktu un kurai eventuāli var palīdzēt Tiesa prejudiciālā nolēmuma procesa ietvaros, un atbilstoši iespējamajiem valsts tiesību aizsardzības līdzekļiem ir jāizlemj, vai Komisijas saistībā ar šo lūgumu sniegtā informācija tai ļauj īstenot savu kontroli, kas tai rezervēta saskaņā ar regulas 20. panta 8. punktu, un tādējādi tai ļauj lietderīgi lemt par tai iesniegto pieteikumu.

Valsts tiesai, kuras izskatīšanā ir lieta atbilstoši regulas 20. panta 7. punktam, saskaņā ar šī panta 8. punktu un judikatūru ir iespēja pieprasīt Komisijai precizējumus, it īpaši par iemesliem, kas tai likuši rasties aizdomām par EKL 81. un 82. panta pārkāpumu, par aizdomas izraisījušā pārkāpuma smagumu un attiecīgā uzņēmuma iesaistīšanās raksturu. Pirmās instances tiesas kontrole, kuras rezultātā varētu tikt konstatēts, ka informācija, kas Komisijai būtu bijis jāsniedz šai valsts tiesai, ir nepietiekama, nozīmētu, ka Pirmās instances tiesa no jauna novērtētu, kā to jau ir darījusi minētā tiesa, šīs informācijas pietiekamību. Šāda kontrole nav pieļaujama, jo valsts tiesas veiktais vērtējums ir pakļauts tikai kontrolei, kas izriet no iekšējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kuri pieejami sakarā ar šīs tiesas lēmumiem.

Šī iemesla dēļ kā neatbilstoši ir jānoraida argumenti, ko attiecīgais uzņēmums izvirza, lai pamatotu pret Komisijas lēmumu, ar kuru noteikta pārbaude, vērsto prasību, proti, ka, pārkāpjot EKL 10. pantā Komisijai noteikto pienākumu lojāli sadarboties ar valsts iestādēm, šajā lēmumā neesot ietverts pietiekams informācijas daudzums, lai dotu iespēju valsts tiesai, kas izskata pieteikumu par atļauju izmantot piespiedu pasākumus, izskatīt lietu, pilnībā to pārzinot.

(sal. ar 119. un 122.–125. punktu)

4. Ja Regulas Nr. 1/2003 11. panta 1. punkts nosaka vispārēju noteikumu, saskaņā ar kuru Komisijai un valsts iestādēm ir cieši jāsadarbojas, tas neliek Komisijai atturēties no pārbaudes veikšanas lietā, kuru paralēli izskata valsts konkurences iestāde.

Vēl jo vairāk – no šīs normas nevar secināt, ka, ja valsts konkurences iestāde ir uzsākusi izmeklēšanu par īpašiem faktiem, Komisijai nekavējoties ir liegts uzsākt lietas izskatīšanu vai par to sākotnēji interesēties. Gluži pretēji, no šajā normā noteiktās prasības sadarboties izriet, ka šīs divas iestādes vismaz tādās sākotnējās stadijās kā pārbaudes var darboties paralēli. Tādējādi no Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta izriet, ka sadarbības princips nozīmē, ka Komisija un valsts konkurences iestādes vismaz to izskatīšanā esošo lietu sākotnējās stadijās var darboties paralēli. Šī norma faktiski paredz, izvirzot vienīgi prasību apspriesties ar attiecīgo valsts iestādi, ka Komisija saglabā iespēju uzsākt procedūru, lai pieņemtu lēmumu, pat ja valsts iestāde jau izskata šo lietu. Tātad Komisijai vēl jo vairāk jābūt tiesībām veikt pārbaudi. Faktiski lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi, ir tikai sagatavošanas akts lietas izskatīšanai pēc būtības, kas neietver formālu procedūras uzsākšanu minētā 11. panta 6. punkta izpratnē, šāds lēmums par pārbaudes noteikšanu pats par sevi neatklāj Komisijas gribu pieņemt lēmumu par lietas būtību.

Tāpat Regulas Nr. 1/2003 13. panta 1. punkts vienīgi sniedz attiecīgajai iestādei iespēju apturēt lietas izskatīšanu vai noraidīt sūdzību, motivējot ar to, ka cita konkurences iestāde jau nodarbojas ar šo pašu lietu. Šīs iespējas neizmatošanu tādējādi nevar uzskatīt par Komisijas pienākuma lojāli sadarboties ar dalībvalstu konkurences iestādēm pārkāpumu.

(sal. ar 128.–130. punktu)

5. Samērīguma principa ievērošana prasa, lai gadījumā, kad Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā, 20. pantu, pieņem lēmumu uzsākt pārbaudi, paredzētie pasākumi nerada nesamērīgus un nepieņemamus apgrūtinājumus, salīdzinot ar mērķiem, kurus cenšas sasniegt ar attiecīgo pārbaudi. Tomēr Komisijai izdarāmā izvēle starp pārbaudi, kas veikta uz vienkārša pilnvarojuma pamata, un pārbaudi, kas noteikta ar lēmumu, nav atkarīga no tādiem apstākļiem, kā situācijas īpašā nopietnība, krasā steidzamība vai nepieciešamība īstenot pilnīgu diskrētumu, bet no nepieciešamības iegūt adekvātu informāciju, ievērojot gadījuma īpašās iezīmes. Attiecīgi, ja lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi, paredz vienīgi ļaut Komisijai apvienot visus nepieciešamos elementus, lai novērtētu iespējamo Līguma pārkāpuma pastāvēšanu, ar šādu lēmumu nepārkāpj samērīguma principu.

Principā tieši Komisijai ir jāizvērtē, vai informācija ir nepieciešama, lai varētu atklāt konkurences noteikumu pārkāpumu, un, pat ja tās rīcībā jau ir norādes vai pat pierādījumi par pārkāpuma pastāvēšanu, Komisija var tiesiski uzskatīt par nepieciešamu noteikt papildu pārbaudes, kas tai ļautu labāk noteikt pārkāpumu vai tā ilgumu.

(sal. ar 147. un 148. punktu)

6. No Pirmās instances tiesas reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta kopsakarā ar tā 48. panta 2. punktu izriet, ka prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets, kā arī kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem un ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tas, ka prasītājs tiesvedības laikā Pirmās instances tiesā ir uzzinājis par faktu, nenozīmē, ka tas ir faktisks apstāklis, kas kļuvis zināms iztiesāšanas laikā. Tāpat ir nepieciešams, lai prasītājs nebūtu varējis šo informāciju zināt iepriekš.

(sal. ar 164. punktu)