Keywords
Summary

Keywords

1. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli

(EKL 230. panta ceturtā daļa)

2. Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību

3. Konkurence – Koncentrācija – Novērtējums, ko veic Komisija

(Padomes Regula Nr. 4064/89)

4. Konkurence – Koncentrācija – Saderīguma ar kopējo tirgu novērtēšana – Komisijas pienākums pārbaudīt ar koncentrāciju radītās konkurences problēmas visos tirgos, ko šī koncentrācija var ietekmēt

(Padomes Regulas Nr. 4064/89 2. pants)

5. Konkurence – Koncentrācija – Saderīguma ar kopējo tirgu novērtēšana – Darījums, kas var radīt konkurences priekšrocības, kas in fine var nākt par labu patērētājiem

(Padomes Regula Nr. 4064/89)

6. Konkurence – Koncentrācija – Novērtējums, ko veic Komisija – Konkrētā tirgus definīcija – Kritēriji

(Komisijas Paziņojuma 97/C 372/03 13. punkts)

7. Konkurence – Koncentrācija – Saderīguma ar kopējo tirgu novērtēšana – Pastāvošās un potenciālās konkurences ņemšana vērā

8. Konkurence – Koncentrācija – Novērtējums, ko veic Komisija – Lēmuma par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu pieņemšana, neuzsākot II posmu

9. Konkurence – Koncentrācija – Novērtējums, ko veic Komisija – Attiecīgo uzņēmumu saistības, kuru rezultātā paziņotā koncentrācija var tikt atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu

(Komisijas Paziņojuma 2001/C 68/03 17. punkts)

10. Konkurence – Koncentrācija – Saderīguma ar kopējo tirgu novērtēšana – Koncentrācijas darījuma pušu ievērojamas tirgus daļas saglabāšana skartajos tirgos

11. Konkurence – Koncentrācija – Novērtējums, ko veic Komisija – Attiecīgo uzņēmumu saistības, kuru rezultātā paziņotā koncentrācija var tikt atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu – Rīcības un strukturālu saistību pieļaujamība

12. Konkurence – Koncentrācija – Novērtējums, ko veic Komisija – Attiecīgo uzņēmumu saistības, kuru rezultātā paziņotā koncentrācija var tikt atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu –Forma

(Padomes Regulas Nr. 4064/89 6. panta 2. punkts)

Summary

1. Saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var griezties Tiesā par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar tieši un individuāli.

Komisijas lēmums, ar kuru koncentrācija tiek atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, sakarā ar to, ka tas atļauj tūlītēju koncentrācijas īstenošanu, var tūlītēji izmainīt attiecīgajos tirgos pastāvošo stāvokli. Tā kā attiecīgās koncentrācijas pušu vēlme pieļaut šādas izmaiņas nav tikusi apstrīdēta, attiecīgajā tirgū vai tirgos iesaistītie saimnieciskās darbības subjekti minētā lēmuma pieņemšanas brīdī varēja būt droši, ka notiks tūlītējas vai ātras tirgus stāvokļa izmaiņas, un līdz ar to iepriekš minētā noteikuma izpratnē šis lēmums tos ir skāris tieši.

Tas, vai šāds lēmums ir arī individuāli skāris šādu trešo uzņēmumu, ir jānosaka, ņemot vērā, no vienas puses, tā piedalīšanos administratīvajā procedūrā un, no otras puses, vai ir ietekmēts tā stāvoklis nosakāmajā tirgū. Lai gan, ņemot vērā regulāro sazināšanos ar daudziem uzņēmumiem, ko ietver koncentrācijas pārbaude, ar vienkāršu piedalīšanos procedūrā vien nepietiek, lai konstatētu, ka trešo uzņēmumu ir individuāli skāris attiecīgais lēmums, tomēr aktīva piedalīšanās administratīvajā procedūrā ir jāņem vērā, lai savienojumā ar citiem īpašiem apstākļiem konstatētu, ka prasība ir pieņemama.

Līdz ar to lēmums, ar kuru koncentrācija tiek atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, individuāli skar trešo uzņēmumu, kurš ne vien ir aktīvi piedalījies administratīvajā procedūrā, bet arī ir vienas koncentrācijas puses viens no galvenajiem konkurentiem un darbojas vienā no tirgiem, kurā darbojas arī koncentrācijas puses.

(sal. ar. 30.–32. un 35.–38. punktu)

2. Prasība par tiesību akta atcelšanu, ko ir iesniegusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šī persona ir ieinteresēta apstrīdētā lēmuma atcelšanā. Šī interese, kurai ir jābūt pastāvošai un faktiskai un kas tiek novērtēta dienā, kad prasība tiek celta, pastāv tikai tad, ja prasības rezultātā var rasties priekšrocības tam lietas dalībniekam, kurš cēlis prasību. Šāda interese pastāv uzņēmumam, kurš apstrīd Komisijas lēmumu, ar kuru tiek atļauta koncentrācija starp diviem tā konkurentiem un kas var ietekmēt tā komerciālo stāvokli.

(sal. ar 40. un 41. punktu)

3. Kopienu tiesai, pārbaudot ekonomiski sarežģītu novērtējumu, ko Komisija veikusi tās Regulā Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli paredzētās rīcības brīvības ietvaros, ir jāaprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojuma sniegšanu, vai izmantotie fakti ir patiesi, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras.

(sal. ar 44. punktu)

4. Novērtējot koncentrācijas saderīgumu ar kopējo tirgu, Komisijai tostarp saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli 2. pantu ir jāpārbauda šādas koncentrācijas ietekme uz konkurenci tirgos, attiecībā uz kuriem pastāv risks, ka tiks radīts vai nostiprināts dominējošais stāvoklis, kā rezultātā būtiski tiktu traucēta konkurence. Nevar izslēgt iespēju, ka koncentrācija var radīt šādu ietekmi uz tiem tirgiem, kuros nepastāv pārklāšanās starp koncentrācijas pušu darbībām. Lai arī Komisijas veiktā konkurences analīze daļēji vadās no trešo personu, ar kurām notika apspriešanās administratīvās procedūras laikā, izvirzītajiem problēmjautājumiem, tai ir jāidentificē koncentrācijas radītās konkurences problēmas visos tirgos, kurus tā varētu ietekmēt, pat tad, ja nepastāv tiešas trešo personu sniegtas norādes, bet pastāv nopietni pierādījumi.

Tomēr, ja tiek apgalvots, ka Komisija nav ņēmusi vērā iespējamo konkurences problēmu tirgos, kuros nepastāv nekāda pārklāšanās starp koncentrācijas pušu darbībām, prasītājam ir jāsniedz pārliecinoši pierādījumi, lai pierādītu konkurences problēmas pastāvēšanu, kuru tās ietekmes dēļ Komisijai būtu bijis jāizskata. Lai izpildītu šo prasību, tai ir jāidentificē attiecīgie tirgi, jāapraksta konkurences situācija, kāda pastāvētu koncentrācijas neesamības gadījumā, un jānorāda, kāda būtu koncentrācijas iespējamā ietekme, ņemot vērā konkurences situāciju šajos tirgos.

Šajā sakarā ar to vien nepietiek, ka prasītājs, nepamatojot savu argumentāciju, apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini aprobežojusi savu konkurences ietekmes novērtējumu ar tirgiem, kuros pastāvēja tieša vai netieša pārklāšanās starp koncentrācijas pušu darbībām, un skaidri neidentificē tirgus, kuros nepastāv pārklāšanās un uz kuriem vajadzēja attiekties pārbaudei.

(sal. ar 63.–68. punktu)

5. Koncentrāciju kontrole nav balstīta uz aizliegumu ar šāda darījuma palīdzību iegūt konkurences priekšrocības, kas nāktu par labu patērētājiem, bet gan uz vēlmi izvairīties no dominējošā stāvokļa radīšanas vai nostiprināšanas, kā rezultātā kopējā tirgū tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence. Iespēja koncentrācijas rezultātā piedāvāt patērētājiem pakalpojumus par labāku cenu tikai ierobežotā skaitā gadījumu var būt iespējams norādījums par dominējošā stāvokļa radīšanu vai nostiprināšanos, piemēram, gadījumā, kad apvienotajai vienībai ir nodoms vai iespējas piemērot “plēsonīgas” cenas.

(sal. ar 72. punktu)

6. No Paziņojuma par konkrētā tirgus definīciju Kopienas konkurences tiesību vajadzībām 13. punkta izriet, ka konkurence pakļauj uzņēmumus trim lieliem ierobežojumiem: savstarpējai aizvietojamībai no pieprasījuma viedokļa, piedāvājuma aizvietojamībai un potenciālai konkurencei. No ekonomiskā viedokļa konkrētā tirgus definēšanas nolūkos savstarpējā aizvietojamība no pieprasījuma viedokļa ir visātrākais un visefektīvākais disciplīnas faktors attiecībā pret konkrētā produkta nodrošinātājiem, it īpaši saistībā ar to lēmumiem cenu noteikšanas jautājumos. Tāpat aizvietojamība ir jāizvērtē ne tikai no piedāvājuma viedokļa, bet arī no pieprasījuma viedokļa, kas principā ir visefektīvākais izvērtēšanas kritērijs.

Saistībā ar savstarpējo aizvietojamību no pieprasījuma viedokļa noteicošais elements, lai novērtētu divu lidostu savstarpējo ģeogrāfisko aizvietojamību, ir nevis attālums, kas pastāv starp galveno izejas punktu un abām lidostām, bet gan laiks, kas nepieciešams, lai nokļūtu šajās lidostās no minētā punkta. Līdz ar to, ja nokļūšanai šajās divās lidostās nepieciešamais laiks ir līdzvērtīgs, Komisija, nepieļaujot kļūdu vērtējumā, var atzīt, ka starp šīm divām lidostām pastāv savstarpēja aizvietojamība, ņemot vērā no tā izrietošo faktu, ka patērētājam nav svarīgi, vai viņš izmanto lidojumam vienu vai otru lidostu un nokļūst pilsētas centrā no vienas vai otras minētās lidostas.

Turklāt, lai novērtētu divu lidostu savstarpējo aizvietojamību, Komisijai ir jāņem vērā viss pieprasījuma kopums, proti, gan pasažieri, kuriem ir svarīgs laika faktors, gan pasažieri, kam tas nav svarīgs, jo klientiem, kam nav svarīgs laika faktors, ir citas prasības, tāpēc ka tie ir elastīgāki. Tomēr, – kaut arī Komisija varēja atzīt, ka daudziem biznesa klientiem abas lidostas varēja nebūt savstarpēji aizvietojamas, jo viena no šīm lidostām piedāvā mazāku savienojumu skaitu, un, ņemot vērā tieši šīs biznesa klientu vēlmes, Komisija nonāca pie secinājuma, ka pastāv “apakštirgi” atkarībā no tā, vai pasažieriem ir vai nav svarīgs laika faktors, – ar šiem apsvērumiem, kas attiecas tikai uz atsevišķiem biznesa klientiem, kas pārstāv tikai vienu pieprasījuma daļu, nevar tikt apstrīdēts secinājums par savstarpējo aizvietojamību.

Saistībā ar abu lidostu aizvietojamību no piedāvājuma viedokļa, it īpaši, ņemot vērā piedāvājumu, ko patērētājiem vienā vai otrā no šīm lidostām nodrošina aviosabiedrības, apsvērumiem, kas attiecas, no vienas puses, uz lidojumu veidiem, ko lidostas piedāvā atkarībā no to infrastruktūras specifikas, un, no otras puses, uz pašu šo lidostu raksturiezīmēm, ir mazāka nozīme. Tieši tāpēc, kaut arī savstarpējo aizvietojamību var novērtēt citādāk, it īpaši attiecībā uz zemo izmaksu aviosabiedrībām, kurām ir svarīgi spēt izvēlēties lidostu ar mērķi samazināt izmaksas, jo lidostu nodevas katrā lidostā var atšķirties, Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, var veikt vispārēju novērtējumu, lai atzītu savstarpējas aizvietojamības pastāvēšanu starp divām lidostām, starp citiem kritērijiem ņemot vērā arī zemo izmaksu sabiedrībām raksturīgās komerciālās īpatnības.

(sal. ar 99.–104. un 107.–109. punktu)

7. Novērtējot koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, konkurences apstākļu pārbaude balstās ne tikai uz pastāvošo konkurenci, kas pastāv starp jau attiecīgajā tirgū esošajiem uzņēmumiem, bet arī uz potenciālo konkurenci, lai noskaidrotu, vai, ņemot vērā tirgus struktūru un tā darbību regulējošo ekonomisko un juridisko kontekstu, pastāv faktiskas un konkrētas iespējas, ka attiecīgie uzņēmumi konkurēs savā starpā vai ka attiecīgajā tirgū var parādīties jaunienācējs, kas konkurēs ar jau izveidotajiem uzņēmumiem.

(sal. ar 116. punktu)

8. Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai izvērtētu nepieciešamību saņemt saistības ar mērķi novērst koncentrācijas radītās nopietnās šaubas. No tā izriet, ka Pirmās instances tiesai nav jāaizvieto Komisijas novērtējums ar savējo, jo tās kontrolei ir jāaprobežojas ar pārbaudi, vai Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. It īpaši apgalvotā konkurējošā uzņēmuma, kurš piedalījies pārbaudes procedūrā, ierosināto saistību neņemšana vērā pati par sevi nepierāda, ka apstrīdētais lēmums ietver acīmredzamu kļūdu vērtējumā, un apstāklis, ka varēja tikt pieņemtas arī citas saistības, pat ja tās varētu būt bijušas labvēlīgākas konkurencei, nevar būt pamats minētā lēmuma atcelšanai tiktāl, ciktāl Komisija varēja saprātīgi secināt, ka lēmumā minētās saistības ļāva novērst nopietnas šaubas.

Veicot tiesas kontroli, Pirmās instances tiesai ir jāņem vērā I posma laikā pieņemto saistību konkrētais mērķis, kas pretēji II posma laikā pieņemtajām saistībām nav paredzētas, lai novērstu dominējošā stāvokļa radīšanu vai nostiprināšanos, bet gan lai novērstu visas nopietnās šaubas šajā jautājumā. Līdz ar to, kad Pirmās instances tiesai ir jāpārbauda, vai I posma laikā pieņemtās saistības, ņemot vērā to apjomu un saturu, var ļaut Komisijai pieņemt apstiprinošu lēmumu, neuzsākot II posmu, tai ir jāpārbauda, vai Komisija varēja, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atzīt, ka minētās saistības ir uzskatāmas par tiešu un pietiekamu atbildi, kas var acīmredzami novērst visas nopietnās šaubas.

(sal. ar 128. un 129. punktu)

9. Lai gan atbilstoši 17. punktam Paziņojumā par pieņemamiem aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 un Regulu Nr. 447/98 var izrādīties, ka nodalīšanā jāietver darbības, kas saistītas ar tirgiem, attiecībā uz kuriem Komisijai nav radušās bažas par konkurenci, jo tas būtu vienīgais iespējamais veids, kā izveidot efektīvu konkurentu ietekmētajos tirgos, minētie līdzekļi ir jāizvēlas, ņemot vērā samērīguma principu.

No iepriekš minētā izriet, ka, pirmkārt, lēmums par saistībām ir jāpieņem, ņemot vērā ietekmētajos tirgos konstatētās konkurences problēmas, jo, ja minētajos tirgos konkurence var tikt saglabāta, nav nepieciešams, lai Komisija attiecinātu šo saistību piemērošanas jomu arī uz tirgiem, kas nav skarti, saskaņā ar samērīguma principu, un, otrkārt, saistības nevar uztvert kā veidu, ar kuru bez konkurences iemesla dodama priekšroka iespējamajam konkurentam, kurš vēlas ienākt konkrētajā tirgū.

(sal. ar 132., 134. un 137. punktu)

10. Fakts, ka ar kopējo tirgu par saderīgu atzītas koncentrācijas puses, iespējams, var saglabāt ievērojamu tirgus daļu ietekmētajos tirgos, nevar pierādīt Komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ja Komisija ir akceptējusi nozīmīgas saistības šajos tirgos, tostarp zinot, ka ar aizsardzības līdzekļiem tiks veicināta jaunu konkurentu ienākšana šajos tirgos un ka pastāv vēl citi faktori, kas var samazināt apvienojušās vienības ietekmi uz konkurenci.

(sal. ar 175. punktu)

11. Rīcības rakstura saistības savas dabas dēļ nav nepietiekamas, lai novērstu dominējoša stāvokļa radīšanu vai nostiprināšanu, un tās ir jāizvērtē katrā atsevišķā gadījumā tāpat kā strukturālās saistības.

(sal. ar 182. punktu)

12. Saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli 6. panta 2. punktu Komisija var atļaut koncentrāciju, ja pušu ierosinātās saistības ļauj novērst konstatētās nopietnās šaubas par minētās darbības saderību ar kopējo tirgu. Tādējādi Regula Nr. 4064/89 nosaka mērķi, kas jāsasniedz Komisijai, bet atstāj tai nozīmīgu rīcības brīvību attiecībā uz attiecīgo saistību formu. Minētā regula neprasa, lai paziņojumu izdarošās puses identificētu jaunienācēju, lai gan šāda identifikācija noteiktos gadījumos var būt nepieciešama, it īpaši, ja neviens konkurents neizrāda interesi par ienākšanu attiecīgajā tirgū. Jaunienācēja identifikācija, norādot konkrētu vārdu, tomēr nav nepieciešama, ja dažādi konkurenti administratīvās procedūras laikā ir izrādījuši interesi par ienākšanu ietekmētajos tirgos pēc tam, kad koncentrācijas puses bija ierosinājušas saistības.

Šajā sakarā apstāklis, ka brīdī, kad norisinājās tiesas sēde Pirmās instances tiesā, kurā tika izskatīta prasība par Komisijas lēmumu, ar kuru tika atļauta minētā koncentrācija, neviens jaunienācējs nebija iesaistījies ietekmētajos tirgos, ir neefektīvs. Apstrīdētā individuālā tiesību akta tiesiskā spēkā esamība ir jānovērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos elementus, kas pastāvēja akta pieņemšanas brīdī.

(sal. ar 197., 198., 203. un 206. punktu)