Lieta C‑633/22

Real Madrid Club de Fútbol un AE

pret

EE un Société Éditrice du Monde SA

(Cour de cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (virspalāta) 2024. gada 4. oktobra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 34. un 45. pants – Nolēmumu atzīšana un izpilde – Tāda paziņojuma atsaukšana, ar kuru nolēmumi atzīti par izpildāmiem – Atteikuma pamati – Dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskā kārtība – Laikraksta un viena no tā žurnālistiem notiesāšana par sporta kluba reputācijas aizskārumu – Zaudējumu atlīdzība – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pants – Preses brīvība

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001 – Nolēmumu atzīšana un izpilde – Atteikuma pamati – Valsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskās kārtības pārkāpums – Piemērojamība – Laikrakstam un vienam no tā žurnālistiem piespriestais sods samaksāt zaudējumu atlīdzību par sporta kluba reputācijas aizskārumu – Vārda brīvība – Preses brīvība – Acīmredzams pārkāpums – Iekļaušana

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pants un 51. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkts un 43.–45. pants)

(skat. 41.–44. punktu, 49., 50., 53.–61. punktu, 66., 67., 70., 73., 74. punktu un rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Izskatot Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa virspalātas sastāvā lemj par atsaukšanos uz sabiedriskās kārtības klauzulu, lai atteiktos izpildīt nolēmumu, kuru pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesa un kurš ir pretrunā preses brīvībai.

2006. gada decembrī laikrakstā Le Monde tika publicēts raksts, kurā tā autors EE, šī laikraksta algots žurnālists, apgalvoja, ka Real Madrid Club de Fútbol (turpmāk tekstā – “Real Madrid”) un Fútbol Club Barcelona ir izmantojuši dopinga tīkla iniciatora riteņbraucēju vidē pakalpojumus. Daudzi mediji, it īpaši Spānijā, atsaucās uz šo publikāciju. Tajā pašā mēnesī laikrakstā Le Monde bez jebkāda komentāra tika publicēta atspēkojuma vēstule, ko laikrakstam bija nosūtījis Real Madrid.

2007. gada maijā Real Madrid un AE, viens tā mediķu komandas loceklis, Spānijas pirmās instances tiesā cēla prasību par atbildību, pamatojoties uz goda aizskārumu, pret Société éditrice du Monde SA un EE. Šī tiesa, pirmkārt, pēdējiem minētajiem piesprieda samaksāt 300000 EUR Real Madrid un 30000 EUR AE kā nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību un, otrkārt, izdeva rīkojumu par šī sprieduma publicēšanu laikrakstā Le Monde, kā arī kādā Spānijas laikrakstā. Minētais spriedums tika apstiprināts otrajā instancē, un par to iesniegto apelācijas sūdzību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) noraidīja.

2014. gadā Spānijas pirmās instances tiesa ar diviem rīkojumiem uzdeva izpildīt šo Augstākās tiesas spriedumu, kā arī papildus minētajām pamatsummām uzdeva samaksāt 90000 EUR par labu Real Madrid un 3000 EUR par labu AE kā procentus un izdevumus.

Šo spriedumu un šos rīkojumus tribunal de grande instance de Paris (Parīzes Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija) pasludināja par izpildāmiem Francijā. Tomēr cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) atcēla šīs izpildāmības deklarācijas, pamatojoties uz to, ka piespriesto sodu izpilde nepieļaujamā veidā esot pretrunā Francijas starptautiskajai sabiedriskajai kārtībai, jo tā apdraudot vārda brīvību.

Cour de cassation (Kasācijas tiesa), kurā Real Madrid un AE iesniedza kasācijas sūdzību, jautā par nosacījumiem, ar kādiem sprieduma, ar kuru laikraksta izdevējai sabiedrībai un vienam no tās žurnālistiem ir piespriests samaksāt zaudējumu atlīdzību morālā kaitējuma atlīdzināšanai, kā tas ir šajā gadījumā, izpilde ir jāatsaka saskaņā ar Briseles I regulu ( 1 ), pamatojoties uz to, ka tā veido acīmredzamu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 11. pantā nostiprinātās preses brīvības pārkāpumu.

Tiesas vērtējums

Iesākumā Tiesa atgādina tādas atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības klauzulu, kas paredzēta Briseles I regulas 34. panta 1. punktā, izņēmuma raksturu, kura pieļaujama tikai tad, ja ārvalstī pieņemta nolēmuma atzīšana vai izpilde būtu nepieļaujamā pretrunā dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesību sistēmai, jo tādējādi tiktu aizskarts kāds no šīs dalībvalsts tiesību vai Savienības tiesību pamatprincipiem. Šajā ziņā valsts tiesai ar tādu pašu efektivitāti jānodrošina valsts tiesību sistēmā paredzēto un Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību aizsardzība.

Tas tā it īpaši ir attiecībā uz Hartā nostiprinātajām pamattiesībām, kuras valsts tiesai jāievēro, kad tā piemēro Briseles I regulu un līdz ar to īsteno Savienības tiesības ( 2 ). Tomēr, ņemot vērā savstarpējas uzticēšanās principa fundamentālo nozīmi, dalībvalstīm, īstenojot šīs tiesības, var tikt prasīts prezumēt, ka pārējās dalībvalstis ievēro pamattiesības, izņemot ārkārtas gadījumus. Līdz ar to tikai tad, ja nolēmuma izpilde dalībvalstī, kurā izpilde prasīta, izraisītu acīmredzamu Hartā nostiprināto pamattiesību pārkāpumu, jāatsakās izpildīt šo nolēmumu vai, attiecīgā gadījumā, jāatceļ tā pasludināšana par izpildāmu.

It īpaši attiecībā uz vārda brīvību Tiesa precizē, ka tā veido vienu no demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības būtiskajiem pamatiem, kas ir starp tām vērtībām, uz kurām pamatojoties saskaņā ar LES 2. pantu ir dibināta Savienība. Tāpēc tāda iejaukšanās vārda brīvībā kā tā, kas attiecas uz žurnālistiem, kā arī preses izdevējiem un struktūrām, ir jāierobežo līdz absolūti nepieciešamajam.

Tāpat no Eiropas Cilvēktiesību tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ECPAK ( 3 ) praktiski nav paredzēta iespēja ierobežot vārda brīvību it īpaši vispārējo interešu jautājumu jomā ( 4 ), kurā ietilpst jautājumi par profesionālo sportu. Šajā kontekstā liela nozīme jāpiešķir demokrātiskās sabiedrības interesei nodrošināt un saglabāt preses brīvību tad, ja ir jānosaka, vai attiecīgā iejaukšanās ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi. Tādējādi ikvienam nolēmumam, ar kuru tiek piešķirta zaudējumu atlīdzība par reputācijas aizskārumu, ir jāpiemīt saprātīgam samērīgumam starp piešķirto summu un attiecīgo aizskārumu.

Šajā ziņā jānošķir soda piespriešana par labu juridiskai personai no soda piespriešanas par labu fiziskai personai, jo fiziskas personas reputācijas aizskārums var ietekmēt šīs pēdējās minētās cieņu, savukārt juridiskas personas reputācijai nepiemīt šāda morālā dimensija. Attiecībā uz soda samērīgumu jebkurš nepamatots vārda brīvības ierobežojums ietver risku, ka nākotnē tiks traucēta vai paralizēta līdzīgu jautājumu atspoguļošana medijos. It īpaši saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ir jāizrāda vislielākā piesardzība, ja veiktie pasākumi vai piemērotie sodi var atturēt presi no piedalīšanās diskusijā par jautājumiem, kas skar vispārējās likumīgās intereses, un tādējādi var radīt preventīvu iedarbību attiecībā uz preses brīvības izmantošanu saistībā ar šādiem jautājumiem.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Tiesa secina, ka sprieduma, ar kuru laikrakstam un vienam no tā žurnālistiem piespriests samaksāt zaudējumu atlīdzību morālā kaitējuma atlīdzināšanai, kas sporta klubam un vienam no tā mediķu komandas locekļiem nodarīts reputācijas aizskāruma dēļ, izpilde ir jāatsaka, ja tā izraisītu acīmredzamu Hartas 11. panta pārkāpumu. Proti, šāds acīmredzams Hartas 11. panta pārkāpums ietilpst dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskajā kārtībā un tādējādi ir izpildes atteikuma pamats, kas paredzēts Briseles I regulas 34. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 45. pantu ( 5 ).

Iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, kuru vidū ir ne tikai notiesāto personu resursi, bet arī viņu izdarītā pārkāpuma smagums un kaitējuma apmērs, kādi tie konstatēti pamatlietā aplūkojamajos nolēmumos, jāizvērtē, vai šo nolēmumu izpilde izraisītu šādu acīmredzamu pārkāpumu. Šajā ziņā tai jāpārbauda, vai minētajos nolēmumos piešķirtās zaudējumu atlīdzības ir acīmredzami nesamērīgas salīdzinājumā ar attiecīgo reputācijas aizskārumu un tādējādi tām dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, var būt preventīva iedarbība attiecībā uz līdzīgu jautājumu atspoguļošanu medijos nākotnē vai, vispārīgāk, uz Hartas 11. pantā nostiprinātās preses brīvības izmantošanu.

Veicot šo pārbaudi, tā var ņemt vērā summas, kas par salīdzināmu aizskārumu tiek piešķirtas dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta. Tomēr ar iespējamo atšķirību starp šīm summām un pamatlietā aplūkojamajos nolēmumos piespriesto zaudējumu atlīdzību apmēru pašu par sevi nepietiek, lai uzskatītu, ka šīs zaudējumu atlīdzības ir acīmredzami nesamērīgas salīdzinājumā ar attiecīgo reputācijas aizskārumu. Turklāt minētā pārbaude nevar ietvert izcelsmes dalībvalsts tiesu izdarīto vērtējumu pēc būtības kontroli, kas skaidri ir aizliegta ar Briseles I regulas 36. pantu un 45. panta 2. punktu. Visbeidzot gadījumā, ja tā konstatētu acīmredzama preses brīvības pārkāpuma esamību, atteikums izpildīt minētos nolēmumus šai tiesai būtu jāattiecina tikai uz piešķirto zaudējumu atlīdzību acīmredzami nesamērīgo daļu dalībvalstī, kurā izpilde prasīta.

( 1 ) Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles I regula”).

( 2 ) Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

( 3 ) Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā – “ECPAK”).

( 4 ) Skat. ECPAK 10. panta 2. punktu.

( 5 ) Attiecībā uz tādu prasību kā šajā lietā, kura attiecas uz nolēmumu, kas pieņemts saistībā ar pārsūdzību par izpildāmības pasludināšanu, Briseles I regulas 45. pantā ir atsauce uz atzīšanas atteikuma pamatiem, kas konkrēti minēti šīs regulas 34. pantā.