Lieta C‑181/22 P

Nemea Bank plc

pret

Eiropas Centrālo banku

Tiesas (piektā palāta) 2024. gada 12. decembra spriedums

Apelācija – Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Regula (ES) Nr. 1024/2013 – Speciāli uzraudzības uzdevumi, kas uzticēti Eiropas Centrālajai bankai (ECB) – 24. pants – Lēmums anulēt kredītiestādes licenci – Administratīva pārskatīšanas procedūra – Lēmums, ar ko atcelts iepriekšējs lēmums – Atcelšanas prasība – Intereses celt prasību turpinātība – Prasība par zaudējumu atlīdzināšanu – Acīmredzama nepieņemamība

1. Atcelšanas prasība – Interese celt prasību – Interese, kas novērtējama no prasības celšanas dienas līdz tiesas nolēmuma pieņemšanai – Prasība, kas celta par Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu anulēt kredītiestādes licenci – Apstrīdētā akta atcelšana procesā pēc Administratīvās pārskatīšanas padomes (APP) atzinuma sniegšanas – Apstrīdētā akta aizstāšana ar identiska satura lēmumu – Paziņojums par tiesvedības izbeigšanu bez sprieduma taisīšanas – Tiesību kļūda – Minētās atcelšanas atpakaļejošas iedarbības neesamība – Intereses celt prasību turpinātība

   (LESD 263. pants; Padomes Regulas Nr. 1024/2013 24. panta 8. punkts)

   (skat. 43., 44., 46. un 47. punktu)

2. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība – Pierādīšanas pienākums

   (LESD 340. panta otrā daļa)

   (skat. 60. punktu)

Rezumējums

Izskatījusi apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas 2021. gada 20. decembra rīkojumu lietā Niemelä u.c./ECB ( 1 ), ar kuru tā atzinusi, ka vairs nav jālemj par atcelšanas prasību, jo zudis tās priekšmets un prasītāju interese celt prasību, Tiesa pārsūdzēto rīkojumu atceļ. Ar šo spriedumu Tiesa spriež par intereses celt prasību turpinātību saistībā ar prasību par Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu, kas pēc Administratīvās pārskatīšanas padomes (turpmāk tekstā – “APP”) – padomes, kas pilnvarota veikt ECB pieņemtu lēmumu iekšēju administratīvu pārskatīšanu, – atzinuma tika atcelts un aizstāts ar identiska satura lēmumu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja Nemea Bank plc ir Maltā reģistrēta kredītiestāde, kas statusa “mazāk nozīmīga uzraudzītā iestāde” dēļ ir pakļauta Awtorità għas‑Servizzi Finanzjarji ta’Malta (Maltas finanšu pakalpojumu uzraudzības iestāde, Malta; turpmāk tekstā – “MFSA”) īstenotai tiešai prudenciālai uzraudzībai. MFSA, apspriedusies ar dalībvalsts noregulējuma iestādi, 2017. gada 25. janvārī iesniedza ECB lēmuma projektu par apelācijas sūdzības iesniedzējai piešķirtās kredītiestādes licences (darbības atļaujas) (turpmāk tekstā – “licence”) anulēšanu ( 2 ). ECB 2017. gada 13. martā apstiprināja šo lēmuma projektu un aicināja apelācijas sūdzības iesniedzēju trīs dienu laikā iesniegt apsvērumus; pēdējā minētā tos iesniedza 2017. gada 15. martā. ECB 2017. gada 23. martā pieņēma lēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzējas licences anulēšanu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) ( 3 ).

Izskatījusi strīdīgā lēmuma pārskatīšanas pieprasījumu, ko bija iesniegusi apelācijas sūdzības iesniedzēja un citas personas, APP sniedza atzinumu, kurā tā ieteica šo lēmumu aizstāt ar identiska satura lēmumu. Balstoties uz šo atzinumu un Uzraudzības valdes sagatavotu projektu, ECB 2017. gada 30. jūnijā pieņēma lēmumu (turpmāk tekstā – “2017. gada 30. jūnija lēmums”), ar kuru, kā norādīts tā rezolutīvajā daļā, tika aizstāts strīdīgais lēmums. Vienlaikus ar minēto lūgumu prasītāji pirmās instances tiesvedībā cēla prasību Vispārējā tiesā, ar kuru tie lūdza atcelt strīdīgo lēmumu, kā arī atlīdzināt zaudējumus, kas tiem esot nodarīti līdz ar šā lēmuma pieņemšanu. Turpretī par 2017. gada 30. jūnija lēmumu šāda prasība netika celta.

Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa, pirmkārt, nolēma, ka vairs nav jālemj par atcelšanas prasību – tā iemesla dēļ, ka ir zudis tās priekšmets un prasītāju pirmās instances tiesvedībā interese celt prasību un, otrkārt, prasību par zaudējumu atlīdzināšanu noraidīja kā nepieņemamu.

Tiesas vērtējums

Attiecībā uz to, ka ir zudusi interese celt prasību par strīdīgo lēmumu, Tiesa – tāpat kā Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā – norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, jo pretējā gadījumā šāda prasība ir nepieņemama. Turklāt šim strīda priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, bet pretējā gadījumā tiesvedība jāizbeidz bez sprieduma taisīšanas; tas nozīmē, ka ar šo prasību ir iespējams panākt iznākumu, kas labvēlīgs prasību cēlušajam lietas dalībniekam. Tomēr Tiesa atgādina, ka tā ir atzinusi: prasītāja interese celt prasību ne vienmēr zūd tādēļ, ka tā apstrīdētais tiesību akts tiesvedības laikā ir pārstājis radīt tiesiskas sekas. Proti, prasītājs var saglabāt interesi panākt, lai minētais akts tiktu atzīts par prettiesisku attiecībā uz laikposmu, kurā tas bija piemērojams un radīja sekas, jo šāds atzinums ļauj saglabāt vismaz interesi kā pamatu eventuālai prasībai par atbildību. Turklāt prasītāja intereses celt prasību turpinātība ir jānovērtē in concreto, citastarp ņemot vērā apgalvotā pārkāpuma sekas un apgalvotā kaitējuma būtību.

Šajā ziņā Tiesa precizē, ka no Regulas Nr. 1024/2013 ( 4 ) 24. panta 7. punkta formulējuma gan izriet: ja ECB pēc administratīvas pārskatīšanas procedūras uzskata, ka šādi pārskatītais lēmums nav jāgroza, tā šo lēmumu atceļ un aizstāj ar lēmumu, kura saturs ir identisks. Tomēr Tiesa uzskata, ka no tā nevar izsecināt, ka šādai atcelšanai, pēc kuras veikta šāda aizstāšana, būtu atpakaļejoša iedarbība, kas salīdzināma ar kādas Savienības iestādes akta atcelšanas – kādā no Savienības tiesām – iedarbību.

Tātad no Tiesas judikatūras izriet, ka Savienības iestādes akta atcelšana nenozīmē, ka tiktu atzīts šā tiesību akta prettiesiskums un tiktu radītas ex nunc sekas – atšķirībā no atceļoša sprieduma, ar kuru atceltais akts ar atpakaļejošu spēku tiek izslēgts no tiesību sistēmas, un ir uzskatāms, ka tas nekad nav pastāvējis. Apstāklis, ka šai atcelšanai seko sākotnējā akta aizstāšana ar jaunu aktu, nevar pēdējam minētajam piešķirt atpakaļejošu iedarbību. Tāpēc sākotnējais lēmums netiek ar atpakaļejošu spēku izslēgts no Savienības tiesību sistēmas līdz ar tāda otra lēmuma pieņemšanu, kurš to atceļ un aizstāj un kura saturs ir identisks ( 5 ). Proti, tā kā ar šo sākotnējo lēmumu tika anulēta kredītiestādes licence, otrajam lēmumam bija tādas sekas, ka tika pagarināta sākotnējā lēmuma iedarbība – bez tā jau radītās iedarbības izslēgšanas.

Šajā gadījumā tieši strīdīgajam lēmumam bija tādas sekas, ka tika anulēta apelācijas sūdzības iesniedzējai piešķirtā kredītiestādes licence, kā arī eventuāli nelabvēlīgas sekas, uz kurām tā norāda. Turklāt, tā kā sākotnējā lēmuma pārskatīšanas pieprasījumam principā nav apturošas iedarbības ( 6 ), strīdīgajam lēmumam bija iedarbība līdz pat brīdim, kad stājās spēkā 2017. gada 30. jūnija lēmums, proti, līdz tā paziņošanai apelācijas sūdzības iesniedzējai. Tātad – kā izriet no 2017. gada 30. jūnija lēmuma rezolutīvās daļas formulējuma – strīdīgais lēmums ir uzskatāms par atceltu un aizstātu ar pēdējo minēto lēmumu tikai kopš minētās paziņošanas.

Līdz ar to Tiesa secina, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka strīdīgais lēmums ar atpakaļejošu spēku bija aizstājis 2017. gada 30. jūnija lēmumu un ka prasībai atcelt pirmo minēto lēmumu vairs nebija priekšmeta. Tā kā Tiesa uzskata, ka šajā tiesvedības stadijā tai nav iespējams taisīt galīgo spriedumu, tā lietu nodod atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā.

( 1 ) Rīkojums, 2021. gada 20. decembris, Niemelä u.c./ECB (T‑321/17, EU:T:2021:942; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”).

( 2 ) Pamatojoties uz Eiropas Centrālās bankas Regulas (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (VUM pamatregula) (OV 2014, L 141, 1. lpp.) 80. pantu.

( 3 ) ECB 2017. gada 23. marta lēmums par licences anulēšanu kredītiestādei Nemea Bank (ECB/SSM/2017 – 213800JENPXTUY75VSO/1 WHD‑2017‑0003).

( 4 ) Padomes Regula (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.; turpmāk tekstā – “VUM regula”).

( 5 ) Kā izriet no VUM regulas 24. panta 7. punkta.

( 6 ) Saskaņā ar VUM regulas 24. panta 8. punktu.