Apvienotās lietas C‑829/21 un C‑129/22

TE
un
RU, kuru likumiski pārstāv TE,

pret

Stadt Frankfurt am Main

un

EF

pret

Stadt Offenbach am Main

(Hessischer Verwaltungsgerichtshof un Verwaltungsgericht Darmstadt lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (otrā palāta) 2023. gada 29. jūnija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Imigrācijas politika – Tādu trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji – Direktīva 2003/109/EK – 9. panta 4. punkta otrā daļa, 14. panta 1. punkts, 15. panta 4. punkta otrā daļa, 19. panta 2. punkts un 22. pants – Trešo valstu valstspiederīgo tiesības uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu dalībvalstī – Pirmās dalībvalsts veikta beztermiņa “pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanās atļaujas” piešķiršana – Trešās valsts valstspiederīgais, kas sešus gadus atrodas prombūtnē no pirmās dalībvalsts teritorijas – Tam sekojoša tiesību uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu zaudēšana – Pieteikums par tādas uzturēšanās atļaujas atjaunošanu, ko izsniegusi otrā dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas 2003/109/EK III nodaļas noteikumiem – Otrās dalībvalsts veikta pieteikuma noraidīšana šo tiesību zaudēšanas dēļ – Nosacījumi

1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Tādu trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji – Direktīva 2003/109 – Statusa atsaukšana vai zaudēšana – Pamati – Atrašanās prombūtnē no pastāvīgā iedzīvotāja statusu piešķīrušās dalībvalsts teritorijas ilgāk par sešiem gadiem – Sekojošs atteikums atjaunot saskaņā ar minētās direktīvas III nodaļas noteikumiem izsniegtu uzturēšanās atļauju – Pieļaujamība – Nosacījumi

   (LES 4. panta 3. punkts; Padomes Direktīvas 2003/109 10. un 11. apsvērums un 2. panta c) un d) punkts, 8. panta 2. punkts, 9. panta 4. punkta otrā un trešā daļa, 14. panta 1. punkts, 15. panta 4. punkts, 16. pants, 19. panta 2. punkts un 22. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

   (skat. 41.–45., 50.–56., 61.–73. un 75. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Tādu trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji – Direktīva 2003/109 – Statusa atsaukšana vai zaudēšana – Pamati – Ieviešana dalībvalstīs – Atsevišķas tiesību normas, ar kurām tiek ieviesta Direktīvas 2003/109 9. panta 4. punkta otrā daļa un 22. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Tiesību norma, kurā paredzēta uzturēšanās atļaujas atsaukšana saskaņā ar šīs direktīvas III nodaļas noteikumiem, ja ir zaudētas tiesības uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu dalībvalstī, kas to ir izsniegusi, bez konkrētas atsauces uz kādu no minēto tiesību zaudēšanas pamatiem – Pieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 2003/109 9. panta 4. punkta otrā daļa un 22. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

   (skat. 77.–84. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

3. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Tādu trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji – Direktīva 2003/109 – Uzturēšanās nosacījumi otrā dalībvalstī – Dokumentāru pierādījumu iesniegšana par piemērotu mājokli – Šī nosacījuma neieviešana – Pieteikuma par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu vai atjaunošanu saskaņā ar Direktīvas 2003/109 III nodaļu noraidīšana minētā nosacījuma neievērošanas dēļ – Nepieļaujamība

   (LESD 267. pants; Padomes Direktīvas 2003/109 15. panta 4. punkta otrā daļa)

   (skat. 86. un 88. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)

Rezumējums

Ganas valstspiederīgā TE un Pakistānas valstspiederīgais EF Itālijā ir saņēmuši pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanās atļauju, kurā ietverta norāde “illimitata” (beztermiņa). Attiecīgi 2013. un 2014. gadā viņi no Itālijas ieceļoja Vācijas teritorijā. Pamatojoties uz Itālijā piešķirto pastāvīgā iedzīvotāja statusu, Vācijas iestādes saskaņā ar Vācijas tiesisko regulējumu ārvalstnieku uzturēšanās jomā ( 1 ) viņiem piešķīra uzturēšanās atļauju, kas bija derīga vienu gadu.

Pēc tam Vācijas iestādes TE un EF pieteikumus par uzturēšanās atļaujas atjaunošanu noraidīja. Viņi par šo neatjaunošanu iesniedza pārsūdzību tiesā. Konkrēti, runājot par EF, atteikums tika balstīts uz Direktīvas 2003/109 ( 2 ) 9. panta 4. punkta otrajā daļā paredzēto pamatu, ka viņš ir zaudējis tiesības uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu Itālijā, jo vairs nav šajā dalībvalstī uzturējies jau ilgāk par sešiem gadiem. Tas pats pamats tika izvirzīts attiecībā uz TE tiesvedībā saistībā ar viņas iesniegtā atjaunošanas pieteikuma noraidīšanas pārsūdzību.

Vācijas tiesas, kurās attiecīgi pārsūdzību iesnieguši TE un EF, proti, Hessischer Verwaltungsgerichtshof (Hesenes federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) un Verwaltungsgericht Darmstadt (Darmštates Administratīvā tiesa, Vācija), nolēma uzdot Tiesai vairākus jautājumus par Direktīvas 2003/109 interpretāciju.

Šajā spriedumā Tiesa citastarp precizē nosacījumus, kādi tiek izvirzīti tādam lēmumam kā pamatlietās aplūkotie, ar kuriem tiek atteikts atjaunot trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz to, ka viņš ir ilgāk par sešiem gadiem atradies prombūtnē no tās dalībvalsts teritorijas, kas piešķīrusi pastāvīgā iedzīvotāja statusu, un tādējādi ir zaudējis tiesības uz šo statusu.

Tiesas vērtējums

Vispirms Tiesa norāda, ka tiesību uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu “pirmajā dalībvalstī” ( 3 ) izmantošana ir imperatīvs nosacījums, kas iepriekš jāizpilda trešās valsts valstspiederīgajam, kurš vēlas saņemt vai atjaunot uzturēšanās atļauju “otrajā dalībvalstī” ( 4 ) saskaņā ar Direktīvas 2003/109 III nodaļas noteikumiem. Tāpēc tad, ja otrā dalībvalsts konstatē, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais ir zaudējis tiesības uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu pirmajā dalībvalstī, pamatojoties konkrēti uz to, kā paredzēts Direktīvas 2003/109 9. panta 4. punkta otrajā daļā, ka viņš ir atradies prombūtnē no pirmās dalībvalsts ilgāk par sešiem gadiem, šis konstatējums liedz šādas uzturēšanās atļaujas atjaunošanu.

Turpinājumā attiecībā uz datumu, kam ir nozīme, novērtējot nosacījumu par tiesībām uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu, Tiesa precizē, ka tas ir datums, kad attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis pieteikumu par uzturēšanās atļaujas atjaunošanu saskaņā ar Direktīvas 2003/109 III nodaļas noteikumiem. Tomēr nekas neliedz otrajai valstij pieņemt jaunu lēmumu, ar kuru uzturēšanās atļaujas atjaunošana tiek atteikta vai šī atļauja tiek atsaukta, piemērojot minētās direktīvas 22. pantu, ja tā uzskata, ka tiesību uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu pirmajā dalībvalstī zudums ir iestājies beigušās administratīvā procesa vai tiesvedības attiecībā uz atjaunošanas pieteikumu laikā.

Visbeidzot Tiesa uzsver, ka pierādīšanas pienākums par to, kā tiek izmantotas tiesības uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu pirmajā dalībvalstī, principā ir attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam. Tomēr no Direktīvas 2003/109 ( 5 ) izriet, ka derīga pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanās atļauja ļauj pieņemt, ka šim valstspiederīgajam joprojām ir tiesības uz minēto statusu. Protams, šis pieņēmums nav neatspēkojams, jo otrajai dalībvalstij var nākties pārbaudīt vienu no Direktīvas 2003/109 9. pantā minētajiem pastāvīgā iedzīvotāja statusa zaudēšanas pamatiem. Tomēr šāda atspēkošana var notikt tikai tad, ja pastāv pietiekami konkrētas un saskaņotas norādes, ka viens no šiem pamatiem var būt piemērojams.

Šajā kontekstā Tiesa precizē, kādas pārbaudes ir jāveic otrajai dalībvalstij, ja pastāv šādas norādes attiecībā uz Direktīvas 2003/109 9. panta 4. punkta otrajā daļā paredzēto pamatu, attiecīgā gadījumā lūdzot pirmās dalībvalsts palīdzību atbilstoši savstarpējās uzticēšanās principam ( 6 ). Pirmkārt, trešās valsts valstspiederīgajam ir jābūt iepriekš aicinātam iesniegt pierādījumus par iespējamām klātbūtnes reizēm pirmās dalībvalsts teritorijā šajā tiesību normā minētajā sešu gadu laikposmā, turklāt, lai novērstu tiesību uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu zaudēšanu, pietiek ar klātbūtni šajā teritorijā kopumā tikai dažas dienas. Otrkārt, prombūtnes gadījumā no šīs teritorijas ilgāk par sešiem gadiem otrajai dalībvalstij atbilstoši Direktīvas 2003/109 9. panta 4. punkta trešajai daļai ir jāpārbauda, vai pirmā dalībvalsts ir izmantojusi iespēju paredzēt “īpašus iemeslus”, kuru dēļ pastāvīgais iedzīvotājs saglabā savu statusu minētajā dalībvalstī šādas prombūtnes gadījumā, un, ja tas tā ir, vai šāds īpašs iemesls ir konstatēts.

( 1 ) 2004. gada 30. jūlijaGesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā; BGBl. 2004 I, 1950. lpp.) redakcijā, kas piemērojama pamatlietās.

( 2 ) Padomes Direktīva 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 11. maija Direktīvu 2011/51/ES (OV 2011, L 132, 1. lpp.).

( 3 ) Atbilstoši Direktīvas 2003/109 2. panta c) punktam “pirmā dalībvalsts” ir dalībvalsts, kas pirmo reizi piešķīrusi pastāvīgā iedzīvotāja statusu trešās valsts valstspiederīgajam.

( 4 ) Saskaņā ar Direktīvas 2003/109 2. panta d) punktu ar šo terminu tiek apzīmēta “jebkura dalībvalsts, kas nav dalībvalsts, kura pirmo reizi piešķīrusi pastāvīgā iedzīvotāja statusu trešās valsts pilsonim, un kurā pastāvīgais iedzīvotājs izmanto savas uzturēšanās tiesības”.

( 5 ) Konkrētāk, no Direktīvas 2003/109 15. panta 4. punkta pirmās daļas kopā ar tās 11. apsvērumu.

( 6 ) Šis princips ir pausts LES 4. panta 3. punktā.