Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62020CJ0588

Tiesas spriedums (pirmā palāta), 2022. gada 1. augusts.
Landkreis Northeim pret Daimler AG.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – LESD 101. pants – Prasība par zaudējumu atlīdzību saistībā ar Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem – Eiropas Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Izlīguma procedūra – Izstrādājumi, uz kuriem attiecas pārkāpums – Specializētie kravas automobiļi – Sadzīves atkritumu savākšanas kravas automobiļi.
Lieta C-588/20.

Court reports – general

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2022:607

Lieta C‑588/20

Landkreis Northeim

pret

Daimler AG

(lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Landgericht Hannover)

Tiesas (pirmā palāta) 2022. gada 1. augusta spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – LESD 101. pants – Prasība par zaudējumu atlīdzību saistībā ar Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem – Eiropas Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Izlīguma procedūra – Izstrādājumi, uz kuriem attiecas pārkāpums – Specializētie kravas automobiļi – Sadzīves atkritumu savākšanas kravas automobiļi

  1. Konkurence – Administratīvā procedūra – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Tādu pārkāpumu identificēšana, par kuriem noteiktas sankcijas – To izstrādājumu noteikšana, uz kuriem attiecas pārkāpums – Noteikšana, balstoties uz Komisijas lēmuma rezolutīvo daļu un pamatojumu – Lēmums, kas pieņemts izlīguma procedūras beigās – Ietekmes neesamība uz pretkonkurences rīcības tvērumu

    (LESD 101. pants; Komisijas paziņojuma 2008/C 167/01 2. punkts)

    (skat. 38.–53. punktu)

  2. Konkurence – Administratīvā procedūra – Informācijas pieprasījums – Pieprasījums, kura mērķis nav noteikt vai precizēt izstrādājumus, uz kuriem attiecas pret konkurenci vērstā rīcība

    (Padomes Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkts)

    (skat. 54.–56. punktu)

  3. Konkurence – Naudas sodi – Lēmumi, ar ko uzliek naudas sodu – Pienākums norādīt pamatojumu – Apmērs – Komisijas iespēja novirzīties no pamatnostādnēm, aprēķinot naudas sodus

    (LESD 101. un 296. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas paziņojuma 2006/C 210/02 6. 13. un 37. punkts)

    (skat. 58.–66. punktu)

Rezumējums

2016. gadā pēc izlīguma procedūras Eiropas Komisija secināja ( 1 ), ka, vienojoties, pirmkārt, par kravas automobiļu cenām Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) no 1997. līdz 2011. gadam un, otrkārt, par laika grafiku un izmaksu pārnešanu attiecībā uz emisiju tehnoloģiju ieviešanu, kas paredzēta Euro 3 līdz 6 standartos, Daimler, MAN SE un Iveco Magirus AG (turpmāk tekstā – “attiecīgie uzņēmumi”) līdz ar vairākiem citiem kravas automobiļu ražotājiem bija aizliegtas vienošanās dalībnieki, kura ir pretrunā Savienības tiesībām ( 2 ).

Izlīguma procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemts šis lēmums, Komisija nosūtīja attiecīgajiem uzņēmumiem informācijas pieprasījumu, lai iegūtu informāciju par apgrozījumu, ko attiecīgie uzņēmumi realizējuši ar izstrādājumiem, kas ir tieši vai netieši saistīti ar konstatēto pārkāpumu, lai noteiktu naudas soda apmēru. Šajā sakarā Komisija precizēja, ka uzdotajos jautājumos jēdziens “kravas automobiļi” neaptver ne specializētos kravas automobiļus, ne lietotus kravas automobiļus.

Northeimas apriņķis, kas 2006. un 2007. gadā iegādājās no Daimler divus sadzīves atkritumu savākšanas kravas automobiļus, iesniedza Landgericht Hannover (Hannoveres apgabaltiesa, Vācija) prasību pret Daimler par zaudējumu atlīdzību saistībā ar kaitējumu, ko tam nodarījusi Komisijas konstatētā aizliegtā vienošanās. Savai aizstāvībai Daimler tostarp apgalvo, ka saskaņā ar Komisijas informācijas pieprasījumu šīs iestādes lēmums, kurā konstatēta aizliegtā vienošanās, neattiecas uz tiem sadzīves atkritumu savākšanas kravas automobiļiem, kas ir specializētie kravas automobiļi.

Tādēļ Hannoveres apgabaltiesa iesniedza Tiesā prejudiciālu jautājumu, lai noskaidrotu, vai specializētie kravas automobiļi, it īpaši sadzīves atkritumu savākšanas kravas automobiļi, ir tādi izstrādājumi, uz kuriem attiecas aplūkotajā Komisijas lēmumā konstatētā aizliegtā vienošanās. Atbildot apstiprinoši, Tiesa risina jautājumu par tādu izstrādājumu noteikšanu, uz kuriem attiecas Komisijas lēmumā, kas pieņemts izlīguma procedūras noslēgumā, konstatētā aizliegtā vienošanās.

Tiesas vērtējums

Iesākumā Tiesa konkretizē, ka izstrādājumi, kurus skar LESD 101. panta pārkāpums, kas konstatēts Komisijas lēmumā, tiek noteikti atkarībā no līgumiem un darbībām, kas ir saistītas ar aizliegto vienošanos. Tieši aizliegtās vienošanās dalībnieki brīvprātīgi koncentrē pret konkurenci vērsto rīcību uz izstrādājumiem, uz kuriem attiecas šī aizliegtā vienošanās. Tādēļ, lai noteiktu, vai sadzīves atkritumu savākšanas kravas automobiļi ir tādi izstrādājumi, uz kuriem attiecas aplūkotajā lēmumā konstatētā aizliegtā vienošanās, prioritāri ir jāpievēršas šā lēmuma rezolutīvajai daļai un pamatojumam.

Šajā ziņā Tiesa secina – kā izriet no Komisijas lēmuma formulējuma –, ka tas attiecas uz visiem vidējas un lielas noslodzes kravas automobiļiem, gan bez piekabes, gan autovilcējiem, izņemot militāro kravas transportu, jo vienīgais aplūkotajā lēmumā noteiktais kritērijs, lai noteiktu, vai tas attiecas uz kādu kravas automobili, ir šā automobiļa masa.

Turklāt Tiesa norāda, ka neviens aplūkotā lēmuma elements neļauj secināt, ka specializētie kravas automobiļi būtu izslēgti no izstrādājumiem, ko skar aizliegtā vienošanās. Turpretim no šā lēmuma izriet, ka aizliegtā vienošanās bija saistīta ar visu speciālo un pamataprīkojumu un modeļiem, kā arī visiem rūpnīcā uzstādītajiem aprīkojuma elementiem, ko piedāvāja dažādie ražotāji, kuri bija aizliegtās vienošanās dalībnieki. Šādos apstākļos Tiesa secina, ka specializētie kravas automobiļi, tostarp sadzīves atkritumu savākšanas kravas automobiļi, ir tādi izstrādājumi, uz kuriem attiecas aplūkotajā lēmumā konstatētā aizliegtā vienošanās.

Šo secinājumu neliek apšaubīt izlīguma procedūrā uzņēmumiem nosūtītais informācijas pieprasījums.

Šajā ziņā Tiesa norāda, pirmkārt, ka, lai arī izlīguma procedūrā Komisija var atlīdzināt attiecīgo uzņēmumu sadarbību, tā neiesaistās pārrunās ne par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, ne par piemērojamo sankciju. Līdz ar to tas, ka aplūkotais lēmums tika pieņemts šādā procedūrā, neietekmē pret konkurenci vērstās darbības apmēra noteikšanu.

Otrkārt, tā uzsver, ka informācijas pieprasījuma vienīgais mērķis ir ļaut Komisijai savākt ziņas un dokumentus, kas vajadzīgi, lai pārbaudītu, vai noteiktā faktiskā un tiesiskā situācija pastāv un kāds ir tās apmērs, nevis noteikt vai precizēt izstrādājumus, kurus skar pretkonkurences rīcība. Šajā gadījumā informācijas pieprasījuma mērķis bija vienīgi noteikt attiecīgo apgrozījumu, lai aprēķinātu naudas soda apmēru.

Treškārt un visbeidzot, Tiesa atgādina – lai arī Savienības konkurences tiesību normu pārkāpuma gadījumā Komisijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz naudas sodu aprēķina metodi, tomēr to ierobežo it īpaši uzvedības noteikumi, kurus Komisija pati sev ir noteikusi.

Saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai ( 3 ) 37. punktu Komisija var novirzīties no šajās pamatnostādnēs paredzētās vispārējās metodikas naudas soda noteikšanai, lai ņemtu vērā konkrētās lietas apstākļus vai panāktu pietiekamu preventīvu iedarbību.

Šādā kontekstā Tiesa uzskata, ka Komisijai attiecīgā gadījumā nav pienākuma ņemt vērā visa pārdošanas apjoma, ko ietekmējusi aizliegtā vienošanās, maksimālo vērtību, lai nodrošinātu naudas soda efektīvo un preventīvo raksturu. Paturot to prātā, ja Komisija nolemj balstīties uz pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu un novirzīties no tajās paredzētās vispārējās metodikas, tai ir jāievēro pienākums sniegt pamatojumu, kas noteikts LESD 296. pantā. Komisija nevar kādā konkrētā gadījumā novirzīties no šīm pamatnostādnēm, ja tā nav norādījusi iemeslus, kas būtu atbilstīgi Savienības tiesībām.

Šajā gadījumā no Komisijas lēmuma izriet, ka, aprēķinot naudas sodus, tā ir piemērojusi pamatnostādņu 37. punktu. Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu pārdošanas apjomu, naudas soda prevencijas un proporcionalitātes mērķi varētu tikt sasniegti, neizmantojot šo uzņēmumu kravas automobiļu pārdošanas kopējo apjomu. Tādēļ Komisija, aprēķinot naudas sodu, nolēma ņemt vērā tikai daļu no pārdošanas apjoma.

Šajā gadījumā tas, ka specializētie kravas automobiļi bija izslēgti no “kravas automobiļu” jēdziena, kas lietots informācijas pieprasījumā, un ka Komisija, aprēķinot naudas sodu, nolēma ņemt vērā tikai daļu no pārdošanas apjoma, neļauj uzskatīt, ka specializētie kravas automobiļi nebija tādi izstrādājumi, uz kuriem attiecas aplūkotajā lēmumā konstatētā aizliegtā vienošanās.


( 1 ) Komisijas Lēmums C(2016) 4673 final (2016. gada 19. jūlijs) par procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (lieta AT.39824 – Kravas automobiļi) (turpmāk tekstā – “aplūkotais lēmums”).

( 2 ) LESD 101. pants un EEZ līguma 53. pants.

( 3 ) Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 (OV 2006, C 210, 2. lpp.) 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

Top