Lieta C‑411/20

S

pret

Familienkasse Niedersachsen‑Bremen der Bundesagentur für Arbeit

(Finanzgericht Bremen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (virspalāta) 2022. gada 1. augusta spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – Personu brīva pārvietošanās – Vienlīdzīga attieksme – Direktīva 2004/38/EK – 24. panta 1. un 2. punkts – Sociālā nodrošinājuma pabalsti – Regula (EK) Nr. 883/2004 – 4. pants – Ģimenes pabalsti – Citu dalībvalstu ekonomiski neaktīvu valstspiederīgo izslēgšana pirmajos trijos uzturēšanās mēnešos uzņēmējā dalībvalstī

1. Sociālais nodrošinājums – Ģimenes pabalsti – Jēdziens – Ģimenes pabalsti, kurus piešķir automātiski atbilstoši objektīviem kritērijiem neatkarīgi no jebkāda personisko vajadzību individuāla vērtējuma un kuru mērķis ir kompensēt ģimenes izdevumus – Iekļaušana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 1. panta z) punkts un 3. panta 1. punkta j) apakšpunkts)

   (skat. 34. punktu)

2. Sociālais nodrošinājums – Migrējoši darba ņēmēji – Piemērojamie tiesību akti – Dalībvalsts valstspiederīgais, kas neveic saimniecisku darbību un kas likumīgi uzturas citas dalībvalsts teritorijā – Dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktu piemērošana – Dzīvesvietas jēdziens

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 1. panta j) punkts un 11. panta 3. punkta e) apakšpunkts)

   (skat. 36. un 37. punktu)

3. Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Uzņēmējas dalībvalsts pienākums piešķirt tiesības uz sociāliem pabalstiem citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri neveic saimniecisku darbību – Nosacījumi – Uzturēšanās uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, kas atbilst direktīvas nosacījumiem

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punkts)

   (skat. 41. un 42. punktu)

4. Sociālais nodrošinājums – Migrējoši darba ņēmēji – Direktīva 2004/38 – Sociālās palīdzības pabalsti – Jēdziens – Ģimenes pabalsti, kurus piešķir neatkarīgi no to saņēmēja personiskajām vajadzībām un kuru mērķis nav nodrošināt tā iztikas līdzekļus – Izslēgšana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 1. panta z) punkts un 3. panta 1. punkta j) apakšpunkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts)

   (skat. 45.–48. punktu)

5. Sociālais nodrošinājums – Migrējoši darba ņēmēji – Vienlīdzīga attieksme – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko no ģimenes pabalstu saņemšanas ir izslēgti ekonomiski neaktīvi citu dalībvalstu valstspiederīgie pirmajos trijos uzturēšanās mēnešos uzņēmējā dalībvalstī – Nepieļaujamība – Tieša diskriminācija – Attaisnojums – Atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa attiecībā uz Savienības pilsoņiem sociālās palīdzības jomā – Nepiemērojamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 4. pants un 11. panta 3 punkta e) apakšpunkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 6. panta 1. punkts, 14. panta 1. punkts un 24. panta 2. punkts)

   (skat. 49.–55., 58.–61., 65. un 67.–69. punktu un rezolutīvo daļu)

6. Sociālais nodrošinājums – Migrējoši darba ņēmēji – Vienlīdzīga attieksme – Ekonomiski neaktīva Savienības pilsoņa iespēja uzņēmējā dalībvalstī pieprasīt piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu – Nosacījums – Pastāvīgās dzīvesvietas noteikšana attiecīgajā laikposmā un uzturēšanās atļaujas esamība šajā dalībvalstī – Pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 4. pants un Regulas Nr. 987/2009 11. panta 1. un 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 6. panta 1. punkts un 14. panta 1. punkts)

   (skat. 70.–72. punktu)

Rezumējums

S un viņas ģimenes locekļi ir Savienības pilsoņi, kuru izcelsme ir dalībvalstī, kas nav Vācijas Federatīvā Republika. 2019. gada oktobrī S lūdza Vācijā viņai piešķirt bērnu pabalstus par viņas bērniem par laikposmu no 2019. gada augusta līdz oktobrim. Ģimenes pabalstu kase, kurā S vērsās ( 1 ), konstatēja, ka 2019. gada 19. augustā S un viņas ģimene no savas izcelsmes dalībvalsts ir ieceļojusi Vācijā un tajā noteikusi savu dzīvesvietu. Tomēr, tā kā S neguva ienākumus valstī trīs mēnešos pēc dzīvesvietas noteikšanas Vācijā, viņa neatbilda valsts tiesībās ( 2 ) paredzētajiem nosacījumiem, lai varētu pretendēt uz pieprasīto pabalstu saņemšanu. Ģimenes pabalstu kase tāpēc atteicās apmierināt S pieteikumu.

S vērsās iesniedzējtiesā ( 3 ) ar prasību atcelt šo atteikumu.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Vācijas tiesību norma, ar kuru ir pamatots minētais atteikums, paredz atšķirīgu attieksmi pret citas dalībvalsts valstspiederīgo, kurš savu pastāvīgo dzīvesvietu nosaka Vācijā, un Vācijas pilsoni, kas savu pastāvīgo dzīvesvietu tajā nosaka pēc uzturēšanās citā dalībvalstī. Saskaņā ar šo tiesību normu citas dalībvalsts valstspiederīgajam, piemēram, S, tiek atteikts piešķirt bērnu pabalstus pirmajos trijos uzturēšanās mēnešos, ja viņš neiesniedz pierādījumus, ka veic algotu darbu Vācijā. Turpretim Vācijas pilsonis tos saņem jau šajos pirmajos trijos mēnešos, pat ja neveic šādu darbu.

Iesniedzējtiesa Tiesā iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai noskaidrotu, vai šī atšķirīgā attieksme atbilst Savienības tiesībām.

Tiesas virspalāta tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais savā spriedumā atzīst par tādu, kas ir pretrunā Regulā Nr. 883/2004 ( 4 ) paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam. Tā piebilst, ka iespēja atkāpties no šī principa, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 ( 5 ) 24. panta 2. punktu, attiecas tikai uz sociālās palīdzības pabalstiem un nav piemērojama šādam tiesiskajam regulējumam.

Tiesas vērtējums

Iesākumā Tiesa atgādina, ka Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem un viņiem netiek izvirzīti citi nosacījumi vai formalitātes, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei ( 6 ), un šīs tiesības tiek saglabātas, kamēr Savienības pilsonis, kā arī viņa ģimenes locekļi nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai ( 7 ). Tādējādi pat ekonomiski neaktīvam Savienības pilsonim, ja viņš atbilst abiem šiem nosacījumiem, ir tiesības trīs mēnešus uzturēties dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš nav.

Ņemot vērā atgādināto, Tiesa pārbauda, vai tad, ja ekonomiski neaktīvs Savienības pilsonis likumīgi uzturas uzņēmējas dalībvalsts teritorijā ( 8 ), ģimenes pabalstu piešķiršanai viņš var atsaukties uz principu par attieksmi, kas ir līdzvērtīga tai, kāda ir pret uzņēmējas dalībvalsts ekonomiski neaktīviem valstspiederīgajiem, kuri atgriežas šajā dalībvalstī pēc tam, kad ir izmantojuši savas tiesības pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī.

Šajā nolūkā tā noskaidro, pirmkārt, Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta – kas ļauj atkāpties no vienlīdzīgas attieksmes principa un atteikties piešķirt sociālās palīdzības pabalstus ekonomiski neaktīviem citu dalībvalstu valstspiederīgajiem pirmajos trijos uzturēšanās mēnešos uzņēmējā dalībvalstī – tvērumu.

Tā kā attiecīgie bērnu pabalsti tiek piešķirti neatkarīgi no to saņēmēja personiskajām vajadzībām un to mērķis nav nodrošināt tam iztikas līdzekļus, tie nav “sociālās palīdzības pabalsti” šīs tiesību normas izpratnē.

Tiesa piebilst, ka minēto tiesību normu saistībā ar tādu pabalstu piešķiršanu, kas nav “sociālās palīdzības pabalsti”, nevar interpretēt kā tādu, kas ļauj uzņēmējai dalībvalstij atkāpties no vienlīdzīgas attieksmes, kāda principā ir jānodrošina Savienības pilsoņiem, kuri tās teritorijā uzturas likumīgi.

Šī 24. panta 2. punkts kā atkāpe no LESD 18. pantā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa, kas Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktā ir tikai konkrētāk formulēts, ir jāinterpretē šauri un atbilstoši Līguma normām. Nekas šīs tiesību normas tekstā vai normatīvajā kontekstā neļauj uzskatīt, ka Savienības likumdevējs ar to būtu vēlējies ļaut uzņēmējai dalībvalstij atkāpties no vienlīdzīgas attieksmes principa saistībā ar pabalstiem, kas nav sociālās palīdzības pabalsti.

Otrkārt, Tiesa nosaka Regulas Nr. 883/2004 4. panta tvērumu.

Saskaņā ar šo regulu ( 9 ) ekonomiski neaktīvam Savienības pilsonim, kas savu pastāvīgo dzīvesvietu ir pārcēlis uz uzņēmēju dalībvalsti, saistībā ar ģimenes pabalstu piešķiršanu ir piemērojami šīs dalībvalsts, proti, šajā gadījumā – Vācijas, tiesību akti. Vācijas kompetence savos tiesību aktos noteikt šo pabalstu piešķiršanas nosacījumus tomēr ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības.

Šajā ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu personas, kurām piemērojama šī regula, saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem saņem tādus pašus pabalstus kā tās valstspiederīgie un tām ir tādi paši pienākumi kā šiem valstspiederīgajiem. Neviena šīs regulas tiesību norma neļauj dalībvalstij, kas uzņēmusi citas dalībvalsts valstspiederīgo, kurš tās teritorijā uzturas likumīgi, ņemot vērā, ka šis valstspiederīgais ir ekonomiski neaktīvs, īstenot atšķirīgu attieksmi pret minēto valstspiederīgo un saviem valstspiederīgajiem saistībā ar ģimenes pabalstu piešķiršanas nosacījumiem. Savienības pilsonis, kurš tādas dalībvalsts teritorijā, kas nav tā, kuras pilsonis viņš ir, uzturas likumīgi un kurā viņš ir noteicis savu pastāvīgo dzīvesvietu, uzņēmējā dalībvalstī var atsaukties uz Regulas Nr. 883/2004 4. pantā paredzēto vienlīdzīgas attieksmes principu, lai viņam tiktu piešķirti ģimenes pabalsti ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tie, kas paredzēti šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem.

Šajā gadījumā Tiesa konstatē, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais rada šāda Savienības pilsoņa tiešu diskrimināciju. Ja nav nekādas Regulā Nr. 883/2004 skaidri paredzētas atkāpes, šāda diskriminācija nevar būt pamatota.

Tomēr ir svarīgi, ka ekonomiski neaktīvs Savienības pilsonis, kas uzņēmējā dalībvalstī pieprasa piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu saistībā ar ģimenes pabalstu piešķiršanu, pirmajos trijos mēnešos, kuros viņam šajā dalībvalstī ir uzturēšanās atļauja saskaņā ar Direktīvu 2004/38 ( 10 ), minētajā dalībvalstī ir noteicis savu pastāvīgo dzīvesvietu un tajā neuzturas pagaidu kārtā. Jēdziens “dzīvesvieta” Regulas Nr. 883/2004 izpratnē nozīmē “faktisko” dzīvesvietu ( 11 ). “Pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens atspoguļo faktisku jautājumu, kas ir jāvērtē valsts tiesai, ņemot vērā lietas apstākļus. Šajā ziņā nosacījums, ka ekonomiski neaktīvam Savienības pilsonim jābūt pārcēlušam savu pastāvīgo dzīvesvietu uz uzņēmēju dalībvalsti, nozīmē, ka viņš ir paudis vēlmi faktiski noteikt savu parasto interešu centru šajā dalībvalstī un pierāda, ka viņa klātbūtne minētajā dalībvalstī liecina par pietiekamu stabilitātes pakāpi, kas to nošķir no pagaidu uzturēšanās.

( 1 ) Familienkasse Niedersachsen‑Bremen der Bundesagentur für Arbeit (Federālās darba aģentūras Lejassaksijas un Brēmenes Ģimenes pabalstu kase, Vācija).

( 2 ) Einkommensteuergesetz (Likums par ienākuma nodokli), kurā grozījumi izdarīti ar Gesetz gegen illegale Beschäftigung und Sozialleistungsmissbrauch (Likums par nelikumīga darba un sociālo pabalstu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu; BGBl. 2019 I, 1066. lpp.), 62. panta 1a. punkts.

( 3 ) Šajā gadījumā Finanzgericht Bremen (Brēmenes Finanšu tiesa, Vācija).

( 4 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.) 4. pants.

( 5 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.).

( 6 ) Direktīvas 2004/38 6. panta 1. punkts.

( 7 ) Direktīvas 2004/38 14. panta 1. punkts.

( 8 ) Atbilstoši Direktīvas 2004/38 6. pants 1. punktam kopsakarā ar tās 14. panta 1. punktu.

( 9 ) Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunkts.

( 10 ) Atbilstoši Direktīvas 2004/38 6. panta 1. punktam kopsakarā ar tās 14. panta 1. punktu.

( 11 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 883/2004 (OV 2009, L 284, 1. lpp.), 11. panta 2. punkts.