Lieta C‑184/20

OT

pret

Vyriausioji tarnybinės etikos komisija

(Vilniaus apygardos administracinis teismas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (virspalāta) 2022. gada 1. augusta spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 7. un 8. pants, kā arī 52. panta 1. punkts – Direktīva 95/46/EK – 7. panta c) punkts – 8. panta 1. punkts – Regula (ES) 2016/679 – 6. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts un 3. punkta otrā daļa – 9. panta 1. punkts – Apstrāde, kas ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu – Sabiedrības interešu mērķis – Samērīgums – Īpašu kategoriju personas datu apstrāde – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts pienākums publiskot internetā datus, kas ietverti valsts dienestā strādājošo personu vai publisko finansējumu saņemošo apvienību vai iestāžu vadītāju privāto interešu deklarācijās – Interešu konfliktu un korupcijas novēršana publiskajā sektorā

1. Tiesību aktu tuvināšana – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Direktīva 95/46 – Regula 2016/679 – Piemērojamība laikā – Vienāda tvēruma tiesību normu sakritīga interpretācija

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2016/679 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46)

   (skat. 57.–59. punktu)

2. Tiesību aktu tuvināšana – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Direktīva 95/46 – Regula 2016/679 – Personas datu apstrādes likumības nosacījumi – Valsts tiesiskais regulējums, kurā noteikts, ka internetā ir jāpublisko dati, kas ietverti privāto interešu deklarācijā, kuru iesniedz fiziska persona, kas vada publisko finansējumu saņemošas iestādes darbu – Apstrāde, kas ir vajadzīga, lai izpildītu pārziņa likumisku pienākumu – Vispārējo interešu mērķis novērst interešu konfliktus un korupciju publiskajā sektorā – Daļas no privāto interešu deklarācijā ietverto datu publiskošanas nevajadzība – Nepieļaujamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. pants un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts un 3. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46 7. panta c) punkts)

   (skat. 67.–70., 75.–77,. 80.–89., 93., 96., 97., 100.–103., 106., 109.–112., 114.–116. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

3. Tiesību aktu tuvināšana – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Direktīva 95/46 – Regula 2016/679 – Īpašu kategoriju personas datu apstrāde – Jēdziens – Tādu datu, kas var netieši izpaust fiziskas personas seksuālo orientāciju, publiskošana par privāto interešu deklarāciju ievākšanu un pārbaudi atbildīgās valsts iestādes tīmekļvietnē – Iekļaušana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2016/679 9. panta 1. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkts)

   (skat. 127. un 128. punktu, kā arī rezolutīvās daļas 2. punktu)

Rezumējums

2018. gada 7. februāra lēmumā Vyriausioji tarnybinės etikos komisija (Amatpersonu ētikas centrālā komisija, Lietuva; turpmāk tekstā – “Centrālā komisija”) konstatēja: kādas saskaņā ar Lietuvas tiesībām dibinātas un publisko finansējumu saņemošas iestādes vadītājs nav izpildījis pienākumu iesniegt privāto interešu deklarāciju ( 1 ).

Centrālās komisijas lēmumu šī persona apstrīdēja Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva). Šī persona tostarp apgalvo – pat ja arī tai būtu jāiesniedz privāto interešu deklarācija – ko tā gan apstrīd –, šīs deklarācijas saskaņā ar Interešu saskaņošanas likumu veiktā publiskošana Centrālās komisijas vietnē aizskarot gan viņas, gan attiecīgi citu tās deklarācijā minēto personu tiesības uz savas privātās dzīves neaizskaramību. Šaubīdamās par Interešu saskaņošanas likumā noteiktās privāto interešu deklarācijā esošās informācijas publiskošanas kārtības saderīgumu ar VDAR ( 2 ), Viļņas Administratīvā apgabaltiesa vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

Virspalātas sastāvā pasludinātajā spriedumā Tiesa būtībā nospriež, ka valsts tiesību akti – kas noteic, ka tiešsaistē ir jāpublisko privāto interešu deklarācija, kuru iesniegt ir pienākums ikvienam publisko finansējumu saņemošās iestādes vadītājam, – ir pretrunā Savienības tiesībām ( 3 ) – konkrēti, ciktāl šī publiskošana attiecas uz noteiktiem datiem, proti, personvārdus ietverošiem datiem par citām personām, kas, iespējams, ir minētas šajā deklarācijā, vai uz ikvienu deklarācijas iesniedzēja darījumu, kura vērtība pārsniedz noteiktu summu.

Tiesas vērtējums

Tiesa vispirms atgādina, ka piemērojamajā Savienības tiesiskajā regulējumā ir veikts izsmeļošs un ierobežojošs tādu hipotēžu uzskaitījums, kurās personas datu apstrādi var uzskatīt par likumīgu, un starp šīm hipotēzēm ir arī situācija, kad apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu. Ņemot vērā, ka attiecīgā apstrāde, proti, daļas no privāto interešu deklarācijā esošo personas datu publiskošana Centrālās komisijas tīmekļvietnē, tiek prasīta šai iestādei piemērojamajā Interešu saskaņošanas likumā, šī apstrāde patiešām atbilst šai hipotēzei. Tiesa piebilst, ka saskaņā ar VDAR šādai apstrādei ir jābūt pamatotai ar Savienības tiesību aktiem vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami pārzinim, un ka šim juridiskajam pamatam ir jāatbilst sabiedrības interešu mērķim un jābūt samērīgam ar izvirzīto leģitīmo mērķi, kā tas turklāt tiek prasīts arī Hartā ( 4 ). Šajā kontekstā Tiesa, pirmkārt, norāda, ka Interešu saskaņošanas likumā noteiktā personas datu apstrāde patiešām ir vērsta uz to, lai atbilstu vispārējas nozīmes mērķim novērst interešu konfliktus un apkarot korupciju publiskajā sektorā. Otrkārt, tā uzsver, ka šādā gadījumā tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, kas garantētas Hartas attiecīgi 7. un 8. pantā, izmantošanas ierobežojumi var tikt pieļauti, ja vien tie tostarp patiesi atbilst izvirzītajam vispārējo interešu mērķim un ir samērīgi ar to.

Pēc tam Tiesa izvērtē attiecīgā pasākuma piemērotību izvirzītā vispārējo interešu mērķa sasniegšanai. Šajā ziņā tā konstatē, ka šis pasākums, šķiet, ir piemērots tam, lai veicinātu šā mērķa sasniegšanu. Proti, publiskojot tiešsaistē dažus personas datus – kas ietverti publiskā sektora lēmēju privāto interešu deklarācijās –, viņi tiek mudināti rīkoties objektīvi, jo šī publiskošana ļauj konstatēt iespējamu interešu konfliktu esamību, kas varētu ietekmēt viņu amata pienākumu izpildi. Tādējādi šāda pārskatāmības principa īstenošana ir piemērota tam, lai novērstu interešu konfliktus un korupciju, vairotu publiskā sektora amatpersonu atbildīgumu un līdz ar to – stiprinātu iedzīvotāju uzticēšanos amatpersonu rīcībai.

Attiecībā uz nepieciešamības prasību, proti, vērtējot, vai izvirzītais mērķis saprātīgi ir sasniedzams tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, Tiesa precizē, ka šajā vērtējumā jāņem vērā visi attiecīgajai dalībvalstij specifiskie tiesiskie un faktiskie apstākļi. Šajā kontekstā tā vienlīdz uzsver, ka Centrālās komisijas rīcībā esošo cilvēkresursu trūkums, kas tai liedz pārbaudīt visas tai iesniegtās privāto interešu deklarācijas un uz ko tā atsaucas, lai attaisnotu šo datu publiskošanu tiešsaistē, nekādā gadījumā nav uzskatāms par leģitīmu iemeslu, kurš ļautu attaisnot Hartā garantēto pamattiesību aizskārumu.

Turklāt datu apstrādes nepieciešamības nosacījuma vērtējumā ir jāņem vērā t.s. “datu minimizēšanas” princips. Šai ziņā Tiesa norāda, ka tālab, lai novērstu interešu konfliktus un korupciju publiskajā sektorā, patiešām var būt lietderīgi prasīt, lai privāto interešu deklarācijās tiktu norādīta informācija, kas ļauj identificēt deklarācijas iesniedzēju, kā arī informācija par deklarācijas iesniedzēja laulātā, faktiskā vai reģistrētā dzīvesbiedra nodarbošanos. Tomēr personvārdus ietverošo datu par publisko finansējumu saņemošās iestādes vadītāja laulāto, faktisko vai reģistrēto dzīvesbiedru, kā arī deklarācijas iesniedzēja radiniekiem vai viņam pazīstamām personām, kuras var izraisīt interešu konfliktu, publiskošana tiešsaistē šķiet pārsniedzam to, kas ir absolūti nepieciešams. Proti, nešķiet, ka izvirzīto vispārīgo interešu mērķi nevarētu sasniegt, tikai vispārīgi norādot uz attiecīgi laulāto, faktisko vai reģistrēto dzīvesbiedru, sasaistot to ar atbilstošu norādi par viņu interesēm saistībā ar viņu nodarbošanos. Nešķiet arī, ka izvirzīto mērķu sasniegšanai būtu absolūti nepieciešams sistemātiski tiešsaistē publiskot sarakstu ar deklarācijas iesniedzēja darījumiem, kuru vērtība pārsniedz 3000 EUR.

Šajā lietā Tiesa konstatē, ka ir notikusi smaga iejaukšanās datu subjektu pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un savu personas datu aizsardzību. Proti, pirmkārt, iepriekš minēto datu un informācijas publiskošana tiešsaistē, iespējams, var izpaust informāciju par sensitīviem datu subjektu privātās dzīves aspektiem un ļaut radīt visnotaļ detalizētu priekšstatu par to. Otrkārt, šīs izpaušanas rezultātā šie personas dati tiek padarīti brīvi pieejami internetā potenciāli neierobežotam personu lokam. Līdz ar to šiem datiem var brīvi piekļūt personas, kuras gluži vienkārši vēlas uzzināt par deklarācijas iesniedzēja un viņa ģimenes locekļu personisko, mantisko un finansiālo stāvokli.

Jautājumā par šīs iejaukšanās samērojamību ar izvirzītā vispārējo interešu mērķa svarīgumu Tiesa norāda, ka šajā gadījumā personas datu vairākuma publiskošana tiešsaistē neatbilst taisnīgas samērošanas prasībām. Tomēr daļas no interešu deklarācijā ietverto datu publiskošanu var attaisnot ar priekšrocībām, ko šāda pārskatāmība sniedz izvirzītā mērķa sasniegšanā. Tā ir konkrēti ar datiem par deklarācijas iesniedzēja vai – nenorādot vārdus – viņa laulātā, faktiskā vai reģistrētā dzīvesbiedra piederību dažādām organizācijām, to darbību pašnodarbinātas personas statusā vai par dāvanām, kas saņemtas no trešām personām un kuru vērtība pārsniedz konkrētu summu.

Visbeidzot– no ciešākas aizsardzības režīma ( 5 ) nav izslēgta tādu personas datu apstrāde, kuri var netieši atklāt sensitīvu informāciju par fizisku personu, jo šādas izslēgšanas gadījumā iespējami varētu tikt apdraudēta gan šā režīma lietderīgā iedarbība, gan fizisko personu brīvību un pamattiesību aizsardzība, uz kuras nodrošināšanu tas ir vērsts. Tādu personas datu, kas var netieši izpaust datu subjekta seksuālo orientāciju, publiskošana Centrālās komisijas tīmekļvietnē ir uzskatāma par īpašu kategoriju personas datu apstrādi.

( 1 ) Pienākums, kas noteikts 1997. gada 2. jūlijaLietuvos Respublikos viešųjų ir privačių interesų derinimo valstybinėje tarnyboje įstatymas Nr. VIII‑371 (Lietuvas Republikas Likuma Nr. VIII‑371 par publisko un privāto interešu saskaņošanu valsts dienestā; Žin., 1997, Nr. 67‑1659; turpmāk tekstā – “Interešu saskaņošanas likums”), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu iestāšanās laikā.

( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.; labojums – OV 2018, L 127, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “VDAR”).

( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.) 7. panta c) punkts un VDAR 6. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta un 3. punkts, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. un 8. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu.

( 4 ) Hartas 52. panta 1. punkts.

( 5 ) Kas paredzēts Direktīvas 95/46 8. panta 1. punktā un VDAR 9. panta 1. punktā un principā aizliedz īpašu kategoriju personas datu apstrādi.