Lieta C‑641/18

LG u.c.

pret

Rina SpA
un
Ente Registro Italiano Navale

(Tribunale di Genova lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (pirmā palāta) 2020. gada 7. maija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 1. panta 1. punkts – Jēdzieni “civillietas un komerclietas” un “administratīvas lietas” – Piemērošanas joma – Sabiedrību darbības, kas saistītas ar kuģu klasifikāciju un sertifikāciju – Acta iure imperii un acta iure gestionis – Publiskās varas prerogatīvas – Imunitāte pret tiesvedību

1. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001 – Piemērošanas joma – Strīds, kurā ir iesaistīta tikai viena dalībvalsts un kāda trešā valsts – Iekļaušana

   (Padomes Regula Nr. 44/2001)

   (skat. 25. punktu)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001 – Piemērošanas joma – Civillietas un komerclietas – Jēdziens – Prasība pret sabiedrībām, kas veic kuģu klasifikācijas un sertifikācijas darbību trešās valsts vārdā un uz tās deleģējuma pamata – Iekļaušana – Nosacījums – Publiskās varas prerogatīvu īstenošanas neesamība

   (1982. gada Jūras tiesību konvencijas (Montegobejas konvencija) 91. pants un 94. panta 3. un 5. punkts; Padomes Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkts)

   (skat. 33.–35., 39.–42., 46., 47., 49. un 60. punktu un rezolutīvo daļu)

3. Starptautiskās publiskās tiesības – Principi – Valstu imunitāte pret tiesvedību – Piemērojamība – Prasība pret sabiedrībām, kas veic kuģu klasifikācijas un sertifikācijas darbību trešās valsts vārdā un uz tās deleģējuma pamata – Regulā Nr. 44/2001 paredzētas tiesu jurisdikcijas īstenošana strīdā, kas attiecas uz šādu prasību – Pieļaujamība – Nosacījums – Publiskās varas prerogatīvu īstenošanas neesamība

   (Padomes Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/15 16. apsvērums)

   (skat. 56.–60. punktu un rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Personas, kas cietušas no kuģa, kas kuģo ar Panamas karogu, nogrimšanas, var vērsties Itālijas tiesās ar prasību par atbildību pret Itālijas iestādēm, kuras ir klasificējušas un sertificējušas šo kuģi

Šīs iestādes var atsaukties uz imunitāti pret tiesvedību tikai tiktāl, ciktāl to darbības ir Panamas valsts publiskās varas izpausme

2020. gada 7. maija spriedumā Rina (C‑641/18) Tiesa nosprieda, pirmkārt, ka prasība par zaudējumu atlīdzību, kas celta pret privāttiesību juridiskām personām, kuras veic kuģu klasifikācijas un sertifikācijas darbību trešās valsts vārdā un uz tās deleģējuma pamata, ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 44/2001 ( 1 ) (turpmāk tekstā – “Briseles I regula”) 1. panta 1. punkta izpratnē un līdz ar to šīs regulas piemērošanas jomā, ja šī darbība netiek veikta atbilstoši publiskās varas prerogatīvām Savienības tiesību izpratnē. Otrkārt, tā norāda, ka starptautisko paražu tiesību princips par imunitāti pret tiesvedību neliedz valsts tiesai, kas izskata lietu, īstenot minētajā regulā paredzēto tiesas jurisdikciju strīdā par šādu prasību, ja šī tiesa konstatē, ka šādas iestādes nav īstenojušas publiskās varas prerogatīvas starptautisko tiesību izpratnē.

2006. gadā kuģis Al Salam Boccaccio’98, kas peldēja ar Panamas Republikas karogu, nogrima Sarkanajā jūrā, un bija vairāk nekā 1000 cietušo. Cietušo un to pasažieru ģimenes locekļi, kuri ir pārdzīvojuši kuģa bojāeju, vērsās Tribunale di Genova (Dženovas tiesa, Itālija) ar prasību pret Rina SpA un Ente Registro Italiano Navale (turpmāk tekstā kopā – “sabiedrības Rina”), proti, sabiedrībām, kuras bija veikušas nogrimušā kuģa klasifikācijas un sertifikācijas darbības un kuru juridiskā adrese ir Dženovā. Prasītāji pieprasīja atlīdzināt mantisko un nemantisko kaitējumu, kas izriet no sabiedrību Rina iespējamās civiltiesiskās atbildības, apgalvojot, ka minētās darbības ir izraisījušas nogrimšanu. Sabiedrības Rina, atsaucoties uz imunitātes pret tiesvedību principu, norādīja uz tiesas, kurā celta prasība, jurisdikcijas neesamību, jo klasifikācijas un sertifikācijas darbības, ko tās īstenoja, tika veiktas uz Panamas Republikas deleģējuma pamata un līdz ar to tās esot deleģējošās valsts suverēno prerogatīvu izpausme. Tiesa, kurā celta prasība, šauboties par Itālijas tiesu jurisdikciju, uzdeva prejudiciālu jautājumu.

Pirmkārt, Tiesa ir pievērsusies jēdziena “civillietas un komerclietas” Briseles I regulas 1. panta 1. punkta izpratnē interpretācijai saistībā ar kuģu klasificēšanas un sertificēšanas darbībām, ko veic sabiedrības Rina uz Panamas Republikas deleģējuma pamata un tās vārdā, lai noskaidrotu, vai Itālijas tiesām ir jurisdikcija saskaņā ar šīs regulas 2. panta 1. punktu ( 2 ). Tiesa vispirms atgādināja, ka, lai gan dažas tiesvedības starp valsts iestādi un privāttiesību subjektu var ietilpt Briseles I regulas piemērošanas jomā, ja prasība tiesā attiecas uz darbībām, kas veiktas, neiesaistot publisko varu (iure gestionis), tas tā nav gadījumā, ja valsts iestāde rīkojas, īstenojot publisko varu (iure imperii). Šajā ziņā Tiesa norādīja – nav nozīmes tam, ka noteiktas darbības tika veiktas uz valsts deleģējuma pamata: tas vien, ka noteiktas pilnvaras ir deleģētas ar publiskās varas aktu, nenozīmē, ka šīs pilnvaras tiek izmantotas iure imperii. Tas pats attiecas uz faktu, ka attiecīgās darbības tika veiktas Panamas Republikas vārdā un interesēs, jo rīcība valsts vārdā ne vienmēr nozīmē publiskās varas īstenošanu. Turklāt fakts, ka noteiktām darbībām ir publisks mērķis, pats par sevi nav pietiekams, lai šīs darbības kvalificētu kā tādas, kas veiktas iure imperii. Tādējādi Tiesa ir uzsvērusi, ka, lai noteiktu, vai pamatlietā aplūkotās darbības ir veiktas, īstenojot publisko varu, atbilstīgais kritērijs ir tādu pilnvaru izmantošana, kas ir plašākas, ņemot vērā tiesību normas, kas ir piemērojamas attiecībās starp privātpersonām.

Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka sabiedrību Rina veiktās klasifikācijas un sertifikācijas darbības bija saistītas tikai ar to, lai konstatētu, ka pārbaudītais kuģis atbilst piemērojamajos tiesību aktos noteiktajām prasībām, un apstiprinošas atbildes gadījumā – lai izsniegtu atbilstošus sertifikātus. Piemērojamo tehnisko prasību interpretācija un izvēle savukārt bija rezervēta Panamas Republikas iestādēm. Protams, kuģa pārbaude, ko veic klasifikācijas un sertifikācijas sabiedrība, attiecīgā gadījumā var izraisīt sertifikāta atsaukšanu tā neatbilstības šīm prasībām dēļ. Tomēr šāda atsaukšana neizriet no minēto sabiedrību, kuras rīkojas atbilstoši iepriekš noteiktajam tiesiskajam regulējumam, lēmumu pieņemšanas pilnvarām. Ja pēc sertifikāta atsaukšanas kuģis vairs nevar kuģot, tas notiek ar likumu noteiktās sankcijas dēļ. Līdz ar to Tiesa secināja, ka, neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, sabiedrību Rina veiktās klasifikācijas un sertifikācijas darbības nevar tikt uzskatītas par tādām, kuras ir veiktas, īstenojot publiskās varas prerogatīvas Savienības tiesību izpratnē.

Otrkārt, Tiesa pārbaudīja izņēmuma, kas izriet no starptautisko paražu tiesību principa attiecībā uz imunitāti pret tiesvedību, iespējamo ietekmi uz Briseles I regulas piemērojamību. Tiesa ir norādījusi, ka tā jau ir nospriedusi, ka saskaņā ar pašreizējo starptautisko praksi valstu imunitātei pret tiesvedību nav absolūtas vērtības, bet tā parasti tiek atzīta tad, ja strīds attiecas uz suverēnām darbībām, kas veiktas iure imperii. To savukārt var izslēgt, ja prasība tiesā attiecas uz aktiem, kas nav saistīti ar publisko varu. Tādu privāttiesību subjektu kā sabiedrību Rina imunitāte pret tiesvedību netiek vispārīgi atzīta attiecībā uz kuģu klasifikācijas un sertificēšanas darbībām, ja tās nav veiktas iure imperii starptautisko tiesību izpratnē. Līdz ar to Tiesa secināja, ka minētais princips pieļauj Briseles I regulas piemērošanu tādā strīdā kā pamatlietā, ja tiesa, kurā ir celta prasība, konstatē, ka attiecīgās klasifikācijas un sertifikācijas iestādes nav izmantojušas publiskās varas prerogatīvas starptautisko tiesību izpratnē.

( 1 ) Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.). Šajā tiesību normā tostarp ir paredzēts, ka šī regula ir piemērojama civillietās un komerclietās.

( 2 ) Saskaņā ar šo tiesību normu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības principā var iesūdzēt šīs dalībvalsts tiesās.