Lieta C‑153/17

Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs

pret

Volkswagen Financial Services (UK)

(Supreme Court of the United Kingdom lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – 168. un 173. pants – Priekšnodokļa atskaitīšana – Transportlīdzekļu izpirkumnomas darījumi – Ar nodokli apliekamiem darījumiem un atbrīvotiem darījumiem vienlaicīgi izmantotas preces un pakalpojumi – Atskaitīšanas tiesību rašanās un apjoms – Atskaitāmā daļa

Kopsavilkums – Tiesas (sestā palāta) 2018. gada 18. oktobra spriedums

1. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Preču piegāde – Pakalpojumu sniegšana – No vairākiem elementiem sastāvoši darījumi – Līzinga darījumi – Transportlīdzekļu izpirkumnoma – Finansējuma piešķiršana un transportlīdzekļu nodošana – Atšķirīgi darījumi – Kredīta piešķiršana un kredīta starpniecība – Jēdziens – Pirkuma cenas atliktais maksājums, samaksājot procentu summas – Iekļaušana – Nosacījums

   (Padomes Direktīvas 2006/112 1. panta 2. punkta otrā daļa un 135. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

2. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Priekšnodokļa atskaitīšana – Preces un pakalpojumi, ko vienlaicīgi izmanto gan darījumiem, kas dod tiesības uz atskaitīšanu, gan darījumiem, kas nedod tiesības uz atskaitīšanu – Līzinga darījumi – Transportlīdzekļu izpirkumnoma – Izdevumi, kas veido darījuma cenu – Jēdziens – Vispārējās izmaksas, kas saistītas gan ar nodokli apliekamām, gan no nodokļa atbrīvotām darījuma daļām, kas atspoguļotas maksājamās summas apmērā saskaņā ar daļu, kas atbrīvota no nodokļa – Iekļaušana – Daļas atskaitīšana – Aprēķināšana – Sadales kritērijs, kurš nav balstīts uz apgrozījumu – Aprēķina metode, kas nevar nodrošināt precīzāku izmaksu sadalījumu nekā tas, kāds izriet no sadalījuma pēc apgrozījuma – Nepieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 2006/112 168. pants un 173. panta 2. punkta c) apakšpunkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 29.–31., 33., 35. un 36. punktu)

2.  Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 168. pants un 173. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, pat ja vispārējās pieskaitāmās izmaksas, kas atbilst tādiem kustamo īpašumu izpirkumnomas darījumiem, kādi ir pamatlietā, ir ietvertas nevis summā, kas klientam jāmaksā par attiecīgās preces nodošanu izmantošanā, tas ir, ar nodokli apliekamajā darījuma daļā, bet gan procentu summā, kas jāmaksā saskaņā ar darījuma “finansēšanas” daļu, tas ir, no nodokļa atbrīvotajā darījuma daļā, šādas vispārējās pieskaitāmās izmaksas pievienotās vērtības nodokļa (PVN) nolūkā tomēr ir jāuzskata par elementu, kas veido šī nodošanas izmantošanā darījuma cenu, un, otrkārt, dalībvalstis nevar piemērot sadalījuma metodi, kurā netiek ņemta vērā attiecīgās preces sākotnējā vērtība piegādes brīdī, jo šī metode nenodrošina precīzāku sadalījumu par to, kāds tas būtu tad, ja tiktu piemērots sadales kritērijs, kura pamatā ir apgrozījums.

   Tādējādi jebkurai dalībvalstij, kas nolemj atļaut vai uzlikt nodokļu maksātājam pienākumu veikt atskaitījumu, pamatojoties uz visu preču vai pakalpojumu vai to daļu izmantojumu, ir jānodrošina, ka atskaitīšanas tiesību aprēķināšanas metodes ar visaugstāko precizitāti ļauj konstatēt to daļu no PVN, kas attiecas uz darījumiem, kuri dod tiesības uz atskaitījumu. Nodokļu neitralitātes princips, kas ir raksturīgs kopējai PVN sistēmai, prasa, lai atskaitāmā nodokļa summas aprēķināšanas noteikumi objektīvi atspoguļotu izdevumu par jaukta veida darījumos izmantojamām precēm un pakalpojumiem faktisko daļu, kas ir saistīti ar darījumiem, no kuriem var atskaitīt nodokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Banco Mais, C‑183/13, EU:C:2014:2056, 30. un 31. punkts).

   Šajā ziņā Tiesa tomēr ir skaidri norādījusi, ka izvēlētajai metodei nav jābūt pēc iespējas precīzākai, bet, kā tas izriet no šī sprieduma 51. punkta, tai ir jāspēj nodrošināt precīzāku rezultātu nekā ir tas, kāds izriet no sadales kritērija piemērošanas atbilstoši apgrozījumam (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 9. jūnijs, Wolfgang und Dr. Wilfried Rey Grundstücksgemeinschaft, C‑332/14, EU:C:2016:417, 33. punkts).

   It īpaši, ņemot vērā šī sprieduma 39. punktā minēto atskaitīšanas tiesību pamatprincipa raksturu, ja atskaitījuma aprēķinā netiek ņemta vērā faktiska un nozīmīga daļa no vispārējiem atskaitāmiem izdevumiem attiecībā uz tādiem darījumiem, kas rada atskaitīšanas tiesības, tad šādi noteikumi nebūtu uzskatāmi par tādiem, kas objektīvi atspoguļo to izdevumu par jaukta veida darījumos izmantojamām precēm un pakalpojumiem faktisko daļu, kas ir saistīti ar darījumiem, no kuriem var atskaitīt nodokli. Līdz ar to šādi noteikumi nav tādi, kas garantētu precīzāku sadalījumu par to, kāds tas būtu tad, ja tiktu piemērots sadales kritērijs, kura pamatā ir apgrozījums.

   (skat. 52, 53, 57, 59. punktu un rezolutīvo daļu)