Lieta C‑68/17

IR

pret

JQ

(Bundesarbeitsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2000/78/EK – Vienlīdzīga attieksme – Baznīcu un citu organizāciju, kuru ētoss ir balstīts uz reliģiju vai pārliecību, profesionālā darbība – Profesionālās prasības – Godprātīga un lojāla izturēšanās pret baznīcas vai organizācijas ētosu – Jēdziens – Atšķirīga attieksme reliģijas vai pārliecības dēļ – Vadošā amatā strādājoša katoļticīga darba ņēmēja atlaišana no darba tā iemesla dēļ, ka pēc šķiršanās viņš ir noslēdzis civiltiesisku laulību

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 11. septembra spriedums

1. Sociālā politika–Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā–Direktīva 2000/78–Aizliegums diskriminēt reliģijas vai pārliecības dēļ–Īstas, likumīgas un attaisnotas prasības jēdziens–Apjoms–Samērīguma principa ievērošana

   (Padomes Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts)

2. Sociālā politika–Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā–Direktīva 2000/78–Aizliegums diskriminēt reliģijas vai pārliecības dēļ–Baznīcu un citu organizāciju, kuru ētoss ir balstīts uz reliģiju vai pārliecību, profesionālā darbība–Vadošos amatos strādājoši darbinieki–Iespēja minētajiem darbiniekiem noteikt atšķirīgas godprātības un lojalitātes prasības atkarībā no šo darbinieku piederības kādai konkrētai konfesijai vai nepiederības nevienai konfesijai–Nosacījums–Efektīva pārbaude tiesā, nodrošinot, ka tiek ievēroti Direktīvā 2000/78 noteiktie kritēriji–Atšķirīgas attieksmes pieļaujamība–Nosacījumi–Pārbaude valsts tiesā

   (LESD 17. pants un Padomes Direktīvas Nr. 2000/78 4. panta 2. punkts)

3. Savienības tiesības–Principi–Vienlīdzīga attieksme–Aizliegums diskriminēt reliģijas vai pārliecības dēļ–Sasaistīšana ar Direktīvu 2000/78 un ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu–Strīds starp privātpersonām–Valsts tiesas pienākumi un tiesības–Valsts tiesiskā regulējuma interpretēšana atbilstīgi Savienības tiesībām–Apjoms–Pienākums atstāt bez piemērošanas jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā principam par nediskriminēšanu reliģijas vai pārliecības dēļ

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants un Padomes Direktīvas 2000/78 1. pants un 4. panta 2. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 50.–54. punktu)

2.  Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 4. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē:

   –

   pirmkārt, tādējādi, ka baznīca vai kāda cita organizācija, kuras ētoss balstās uz reliģiju vai pārliecību un kuras pārvaldībā ir slimnīca, kas ir dibināta privāttiesiskas kapitālsabiedrības formā, nedrīkst nolemt noteikt saviem vadošos amatos strādājošajiem darbiniekiem atšķirīgas prasības par godprātīgu un lojālu izturēšanos pret šo ētosu atkarībā no šo darbinieku piederības kādai konkrētai konfesijai vai nepiederības nevienai konfesijai, ja šo lēmumu nav iespējams vajadzības gadījumā efektīvi pārbaudīt tiesā, lai pārliecinātos, ka ir izpildīti minētās direktīvas 4. panta 2. punktā noteiktie kritēriji, un

   –

   otrkārt, tādējādi, ka atšķirīga attieksme – prasības godprātīgi un lojāli izturēties pret minēto ētosu ziņā – pret vadošos amatos strādājošajiem darbiniekiem atkarībā no viņu piederības kādai konkrētai konfesijai vai nepiederības nevienai konfesijai ir atbilstīga minētajai direktīvai tikai tad, ja, ņemot vērā attiecīgās profesionālās darbības raksturu vai veikšanas kontekstu, reliģija vai pārliecība ir tāda prasība attiecībā uz profesiju, kas ir patiesa, likumīga un attaisnota, ņemot vērā attiecīgās baznīcas vai organizācijas ētosu, un atbilstoša samērīguma principam; to pārbaudīt ir valsts tiesas ziņā.

   Proti, šajā otrajā daļā – atšķirībā no minētās direktīvas 4. panta 2. punkta pirmās daļas – ir precizēts, ka viena no profesionālajām prasībām, kuras baznīcas vai citas valsts vai privātās organizācijas, kuru ētoss balstās uz reliģiju vai pārliecību, var noteikt tajās strādājošajām personām, ir prasība par to, ka šīm personām ir jāizturas godprātīgi un lojāli pret šīs baznīcas vai organizācijas ētosu. Tomēr – kā izriet it īpaši no frāzes “ar noteikumu, ka citādi šo direktīvu ievēro” – šīs pilnvaras ir jāizmanto, ievērojot pārējās Direktīvas 2000/78 tiesību normas, konkrēti – šīs direktīvas 4. panta 2. punkta pirmajā daļā noteiktos kritērijus, attiecībā uz kuriem, kā atgādināts šā sprieduma 43. punktā, vajadzības gadījumā ir jābūt iespējai veikt efektīvu pārbaudi tiesā.

   Secināto neliek apšaubīt LESD 17. pants. Proti, pirmkārt, šīs normas formulējums būtībā atbilst Amsterdamas līguma Noslēguma aktam pievienotās Deklarācijas Nr. 11 par baznīcu un nekonfesionālo organizāciju statusu formulējumam. Tas, ka šī deklarācija ir expressis verbis minēta Direktīvas 2000/78 24. apsvērumā, norāda uz to, ka Savienības likumdevējs šo deklarāciju katrā ziņā ir ņēmis vērā, pieņemot šo direktīvu, it īpaši tās 4. panta 2. punktu, jo šajā tiesību normā tieši ir atsauce uz šīs direktīvas pieņemšanas dienā spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem un pastāvošo praksi. Otrkārt, LESD 17. pants – lai arī tajā patiešām ir pausta Savienības neitralitāte attiecībā uz to, kā dalībvalstis organizē savas attiecības ar baznīcām un reliģiskajām organizācijām vai kopienām, – nav tāds, kas neļautu veikt Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā minēto kritēriju ievērošanas efektīvu pārbaudi tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 56.–58. punkts).

   (skat. 46., 48., 61. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.  Strīdu starp divām privātpersonām izskatošajai valsts tiesai – gadījumā, ja piemērojamās valsts tiesības tai nav iespējams interpretēt Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktam atbilstīgi, – ir pienākums savas kompetences ietvaros nodrošināt juridisko aizsardzību, kas personām izriet no tādiem Savienības tiesību vispārējiem principiem kā tagad Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā nostiprinātais princips par nediskrimināciju reliģijas vai uzskatu dēļ, un garantēt no tiem izrietošo tiesību pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkuru tiem pretrunā esošu valsts tiesību normu.

   Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka prasība pēc atbilstīgas interpretācijas sevī ietver valsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā mainīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem (spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

   Gadījumā, ja tai nebūtu iespējams veikt šādu valsts tiesību normas, par kuru ir runa pamatlietā, interpretāciju, ir jāatgādina, pirmkārt, ka ar pašu Direktīvu 2000/78 nav ieviests vienlīdzīgas attieksmes nodarbinātības un profesijas jomā princips, kas izriet no dažādiem starptautiskiem instrumentiem un dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, bet gan, kā izriet no tās nosaukuma un 1. panta, tās mērķis ir vienīgi paredzēt regulējumu šajās jomās, lai apkarotu diskrimināciju, kas balstīta uz dažādiem iemesliem, tostarp reliģiju un pārliecību (spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

   Otrkārt, valsts tiesai, kas ir iepriekšējā punktā minētajā situācijā, ir pienākums savas kompetences ietvaros nodrošināt privātpersonām no Savienības tiesībām izrietošo juridisko aizsardzību un garantēt šo tiesību pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkuru valsts tiesiskā regulējuma normu, kas ir pretrunā principam par nediskrimināciju reliģijas vai pārliecības dēļ (saistībā ar nediskriminācijas vecuma dēļ principu skat. spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 35. punkts).

   Proti, kamēr vēl nebija stājies spēkā Lisabonas līgums, ar kuru Harta tika apveltīta ar tādu pašu juridisko spēku kā Līgumi, šis princips izrietēja no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām. Tādējādi jebkādas diskriminācijas reliģijas vai pārliecības dēļ aizliegums pēc sava rakstura ir imperatīvs, jo tas ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas tagad ir nostiprināts Hartas 21. pantā, un pats par sevi ir pietiekams, lai privātpersonām rastos subjektīvas tiesības, uz kurām kā tādām var atsaukties tiesvedībā kādā Savienības tiesību aptvertā jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 76. punkts).

   (skat. 64., 67.–69. un 71. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)