Lieta C‑494/16

Giuseppa Santoro

pret

Comune di Valderice
un
Presidenza del Consiglio dei Ministri

(Tribunale di Trapani lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Darbs uz noteiktu laiku – Ar publiskā sektora darba devēju noslēgti līgumi – Pasākumi, lai sodītu par uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu – Līdzvērtības un efektivitātes principi

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2018. gada 7. marta spriedums

Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Pasākumi, kuru mērķis ir novērst secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu – Ar publiskā sektora darba devēju noslēgti līgumi – Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru par šādu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu netiek uzlikts sods – kompensācijas izmaksāšana attiecīgajam darba ņēmējam par darba tiesisko attiecību uz noteiktu laiku nepārveidošanu par darba tiesiskajām attiecībām uz nenoteiktu laiku – Cita veida kompensācija, kuru veido iespēja šim darbiniekam saņemt pilnīgu kaitējuma atlīdzību par to, ka ir zudušas darba iespējas, vai ka ir zaudēta iespēja uzvarēt konkursā – Pieļaujamība – Nosacījums – Efektīva un preventīva sankciju mehānisma esība – Valsts tiesas veikta pārbaude

(Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzula)

1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir ietverts pielikumā Padomes Direktīvai 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, 5. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek aizliegts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, pirmkārt, netiek uzlikts sods – kompensācijas izmaksāšana attiecīgajam darba ņēmējam par darba tiesisko attiecību uz noteiktu laiku nepārveidošanu par darba tiesiskajām attiecībām uz nenoteiktu laiku – par secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu no publiskā sektora darba devēja puses, bet kurš, otrkārt, paredz piešķirt kompensāciju 2,5–12 pēdējo minētā darba ņēmēja darba samaksu apmērā, kopā ar iespēju darba ņēmējam saņemt pilnīgu kaitējuma atlīdzību, prezumpcijas ceļā pierādot, ka ir zudušas darba iespējas, vai pierādot, ka tiesiska konkursa izsludināšanas gadījumā viņš tajā būtu uzvarējis, ja vien šādā regulējumā ir ietverts efektīvs un preventīvs sankciju mehānisms, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

Ņemot vērā, ka iespējas zaudēšana ir grūti pierādāma, ir jākonstatē, ka prezumpcijas mehānisms, ar kuru darba ņēmējam, – kurš secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgas izmantošanas dēļ ir zaudējis darba iespējas, – tiek garantēta iespēja likvidēt Savienības tiesību pārkāpuma sekas, atbilst efektivitātes prasībām.

Katrā ziņā apstāklis, ka valsts likumdevējs ir pieņēmis pasākumu, ar kuru, lai sodītu darba devējus privātajā sektorā par uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, darba ņēmējam tiek piešķirta visplašākā iespējamā aizsardzība, pats par sevi nevar ietekmēt uz darba ņēmējiem publiskajā sektorā attiecināmo nacionālo pasākumu efektivitāti.

(skat. 50., 51., 54. punktu un rezolutīvo daļu)