Lieta C‑2/15

DHL Express (Austria) GmbH

pret

Post‑Control‑Kommission
un
Bundesminister für Verkehr, Innovation und Technologie

(Verwaltungsgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 97/67/CE – 9. pants – Eiropas Savienības pasta pakalpojumi – Pienākums līdzfinansēt pasta nozares valsts regulatīvās iestādes darbības izmaksas – Apjoms

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2016. gada 16. novembra spriedums

1. Eiropas Savienības tiesības–Interpretācija–Metodes–Gramatiska, sistēmiska un teleoloģiska interpretācija

2. Pakalpojumu sniegšanas brīvība–Pasta pakalpojumi–Direktīva 97/67–Nosacījumi, ar ko reglamentē pasta pakalpojumu sniegšanu un piekļuvi tīklam–Atļaujas piešķiršana nolūkā garantēt būtisko prasību ievērošanu–Iespēja uz atļaujas piešķiršanu attiecināt pienākumu līdzfinansēt izmaksas saistībā ar valsts regulatīvās iestādes darbības izmaksām–Valsts tiesību akti, kuros noteikts pienākums visiem pasta nozares pakalpojumu sniedzējiem līdzfinansēt šīs izmaksas–Pieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 19. punktu)

2.  Direktīvas 97/67 par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, ko groza ar Direktīvu 2008/6, 9. panta 2. punkta otrās daļas ceturtais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā visiem pasta nozares pakalpojumu sniedzējiem, ieskaitot tos, kuri nesniedz ar vispārēju pakalpojumu saistītus pakalpojumus, ir pienākums līdzfinansēt regulatīvo iestādi, kura atbild par šo nozari.

   No Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas struktūras analīzes izriet, ka šajā normā paredzētie pienākumi – atkarībā no konkrētā pienākuma – var tikt noteikti vai nu tikai tiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri sniedz vispārējo pakalpojumu vai pakalpojumu, kurš tiek uzskatīts par tādu, vai visiem pasta pakalpojumu sniedzējiem.

   Pirmkārt, šīs direktīvas 9. panta 2. punkta trešajā daļā ir skaidri paredzēts, ka saistības un prasības, kas minētas šī 9. panta 2. punkta otrās daļas pirmajā ievilkumā, var tikt piemērotas vienīgi norādītajiem vispārējā pakalpojuma sniedzējiem šīs pašas direktīvas 4. panta izpratnē.

   Turklāt Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas trešajā ievilkumā dalībvalstīm ir atļauts uz atļaujas piešķiršanu attiecināt pienākumu veikt iemaksas kompensācijas fondā, kas paredzēts šīs direktīvas 7. panta 4. punktā. Šādi izteikta, šī norma tieši neattiecas uz vispārējā pakalpojuma sniedzējiem. Tomēr no šīs direktīvas 7. panta 3. punkta izriet, ka iespēja dalībvalstīm izveidot šādu fondu ir saistīta ar to tiesībām ieviest vispārējā pakalpojuma saistību neto izmaksu sadales mehānismu, ja tas ir nesamērīgs slogs pakalpojuma sniedzējiem. Galvenokārt no Direktīvas 2008/6 par pasta pakalpojumu sniedzēju pienākumu līdzfinansēt universālo pakalpojumu, preambulas 27. apsvēruma skaidri izriet, ka, ja ir paredzēts kompensācijas fonds, lai noteiktu, kuriem uzņēmumiem būtu jāveic iemaksas šajā fondā, dalībvalstīm būtu jāapsver, vai attiecīgo uzņēmumu sniegtie pakalpojumi no lietotāju viedokļa var tikt uzskatīti par tādiem, kuri pieder pie vispārējā pakalpojuma.

   Otrkārt, Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas otrajā ievilkumā dalībvalstīm ir atļauts atļauju piešķiršanā piemērot prasības attiecībā uz attiecīgo pakalpojumu kvalitāti, pieejamību un izpildi. No Direktīvas 2008/6 sagatavošanas darbiem izriet, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis atcelt ne tikai pēdējos šķēršļus pilnīgai tirgus atvēršanai konkrētiem universālā pakalpojuma sniedzējiem, bet arī visus citus šķēršļus pasta pakalpojumu sniegšanai. Nepastāvot norādēm par pretējo un ņemot vērā aplūkojamā pienākuma raksturu, izrādās, ka visiem pasta pakalpojumu sniedzējiem var uzlikt Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas otrajā ievilkumā minēto pienākumu.

   Tāpat Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas piektajā ievilkumā dalībvalstīm ir atļauts uz atļaujas piešķiršanu attiecināt pienākumu ievērot attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktos darba apstākļus. Taču šīs normas šaura interpretācija – it kā tā neattiektos uz vispārējā pakalpojuma sniedzējiem – nav pieņemama, jo šīs direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka attiecībā uz pakalpojumiem, kas nepieder pie vispārējā pakalpojuma, dalībvalstis var ieviest vispārīgas atļaujas, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu minētās direktīvas 2. panta 19. punktā noteikto pamatprasību ievērošanu, kuras ietver valsts tiesībās paredzēto darba apstākļu ievērošanu.

   Attiecībā uz Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas ceturtajā ievilkumā paredzēto konkrēto pienākumu līdzfinansēt regulatīvo iestādi, kas atbild par pasta nozari, – valsts regulatīvajām iestādēm piekrītošā darbība attiecas uz visu pasta nozari, nevis tikai uz to pakalpojumu sniedzējiem, kuri pieder pie vispārējā pakalpojuma.

   Šīs direktīvas 22. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis norāda vienu vai vairākas pasta nozares valsts regulatīvās iestādes. Šī panta 2. punktā noteikts, ka šīm iestādēm ir uzdevums nodrošināt no šīs direktīvas izrietošo pienākumu izpildi, jo īpaši nosakot pārraudzības un reglamentējošas procedūras, lai nodrošinātu vispārējā pakalpojuma sniegšanu. Tomēr šajā normā ir arī paredzēts, ka šīm pašām iestādēm var uzdot arī nodrošināt atbilstību konkurences noteikumiem visā pasta nozarē.

   Līdz ar to, tā kā Savienības likumdevējs bija vēlējies, lai no valsts regulatīvajām iestādēm piešķirtās lomas un uzdevumiem labumu gūtu visi pasta nozares dalībnieki, Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas ceturtais ievilkums jāinterpretē tādējādi, ka pienākums līdzfinansēt minēto iestāžu darbību var tikt uzlikts visiem uzņēmumiem, kuri sniedz pasta pakalpojumus.

   (skat. 23., 24.–27., 29.–32. punktu un rezolutīvo daļu)