Lieta C‑40/15

Minister Finansów

pret

Aspiro SA

(Naczelny Sąd Administracyjny lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Nodokļi — Pievienotās vērtības nodoklis — Direktīva 2006/112/EK — 135. panta 1. punkta a) apakšpunkts — Apdrošināšanas darījumu atbrīvojums no nodokļa — Jēdzieni “apdrošināšanas” darījumi un “ar tiem saistīti pakalpojumi, ko veic apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti” — Atlīdzības prasību administrēšanas pakalpojumi, kas sniegti apdrošinātāja vārdā un labā”

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2015. gada 17. marta spriedums

Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Atbrīvojumi – Tādu apdrošināšanas darījumu un ar tiem saistītu pakalpojumu atbrīvojums, ko veic apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti – Piemērošanas joma – Atlīdzības prasību administrēšanas pakalpojumi, kas sniegti apdrošināšanas sabiedrības vārdā un labā – Izslēgšana

(Padomes Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

Direktīvas 2006/112 par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 135. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atlīdzības prasību administrēšanas pakalpojumi, kurus apdrošināšanas sabiedrības vārdā un labā sniedz trešā persona, neietilpst šajā tiesību normā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas jomā.

Šajā ziņā, lai arī izteiciens “apdrošināšanas darījumi” neattiecas tikai uz apdrošinātāju pašu veiktajiem darījumiem vien un principā ir pietiekami plašs, lai tajā ietilptu arī apdrošināšanas risku segšana, ko veic nodokļu maksātājs, kurš pats gan nav apdrošinātājs, bet kurš kolektīvās apdrošināšanas ietvaros saviem klientiem sniedz šādu nodrošinājumu, izmantojot tā apdrošinātāja pakalpojumus, kas ir uzņēmies segt apdrošinātās personas riskus, šādiem darījumiem ir raksturīgi, ka pastāv līgumiskas attiecības starp apdrošināšanas pakalpojuma sniedzēju un personu, kuras riski tiek apdrošināti, proti, apdrošināto personu. Tomēr gadījumā, ja pakalpojuma sniedzējs pats nav uzņēmies saistības attiecībā pret apdrošināto personu nodrošināt tai apdrošināšanas riska segšanu un tas nekādi nav saistīts ar apdrošināto personu ar līgumiskām attiecībām, lai arī atlīdzības prasību administrēšanas pakalpojums ir apdrošināšanas darījuma būtisks elements, ciktāl tas ietver atbildības konstatēšanu un zaudējumu apmēra noteikšanu, kā arī lēmumu izmaksāt vai atteikties izmaksāt atlīdzību apdrošinātajai personai, šis pakalpojums, kurš turklāt tiek sniegts apdrošinātājam, nevar tikt uzskatīts par apdrošināšanas darījumu Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

Minēto konstatējumu nevar atspēkot ar argumentu, saskaņā ar kuru apdrošināšanas darījumiem pievienotās vērtības nodokļa ziņā piemērojamais režīms būtu jāsaskaņo ar finanšu pakalpojumiem piemērojamo režīmu. Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka analoģija ar finanšu pakalpojumiem apdrošināšanas darījumu jomā nevar tikt piemērota, un ir uzsvērusi redakcionālo atšķirību, kas pastāv starp Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā ir paredzēti tikai apdrošināšanas darījumi tiešā nozīmē, un šīs direktīvas 135. panta 1. punkta d) un f) apakšpunktu, kurā ir paredzēti darījumi, “kas skar” vai “kas attiecas uz” noteiktiem banku darījumiem.

Turpinājumā, runājot par jēdzienu “ar [apdrošināšanas darījumiem] saistīti pakalpojumi”, termins “saistīti” ir pietiekami plašs, lai varētu ietvert dažādus pakalpojumus, kuriem ir saikne ar apdrošināšanas darījumu veikšanu un tostarp ar atlīdzības prasību administrēšanu, kas ir viena no šo darījumu pamatsastāvdaļām. Attiecībā uz nosacījumu, saskaņā ar kuru attiecīgie pakalpojumi ir “jāveic apdrošināšanas mākleriem un apdrošināšanas aģentiem”, ar sabiedrības formālo statusu nav pietiekami, lai noteiktu, vai tās darbība ietilpst atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas jomā vai nē. Ir jāizvērtē attiecīgo darbību saturs. Šīs izvērtēšanas ietvaros ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem. Pirmkārt, pakalpojumu sniedzējam ir jābūt saiknei ar apdrošinātāju un apdrošināto personu. Šī saikne var būt tikai netieša, ja pakalpojumu sniedzējs ir apdrošināšanas māklera vai apdrošināšanas aģenta apakšuzņēmējs. Otrkārt, tā darbībai ir jāietver tādi apdrošināšanas aģenta darbības būtiskie aspekti kā potenciālo apdrošināšanas ņēmēju meklēšana un to starpniecības attiecību nodibināšana ar apdrošinātāju. Tomēr darbība, kas ietver atlīdzības prasību administrēšanu apdrošinātāja vārdā un labā, nekādi nav saistīta ar potenciālo apdrošināšanas ņēmēju meklēšanu un to attiecību nodibināšanu ar apdrošinātāju, lai varētu noslēgt apdrošināšanas līgumus. No tā izriet, ka šāda veida darbība neietilpst pakalpojumu, ko “veic apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti” Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, piemērošanas jomā, bet ir vērtējama kā apdrošināšanas sabiedrību veikto darbību darbības daļa.

(sal. ar 23.–25., 27., 29., 33.–37., 40.–42. un 45. punktu, kā arī rezolutīvo daļu)