Lieta C‑376/14 PPU

C

pret

M

(Supreme Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība — Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību — Regula (EK) Nr. 2201/2003 — Nelikumīga aizturēšana — Bērna pastāvīgā dzīvesvieta”

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2014. gada 9. oktobra spriedums

1. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību — Regula Nr. 2201/2003 — Pieteikums par bērna atgriešanos — Bērna aizvešana, kura ir notikusi saskaņā ar provizoriski izpildāmu tiesas nolēmumu, kas vēlāk ir ticis atcelts ar nolēmumu, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta izcelsmes dalībvalstī — Tiesas, kurā ir iesniegts pieteikums par bērna atgriešanos, pienākums pārbaudīt viņa pastāvīgo dzīvesvietu tieši pirms apgalvotās nelikumīgās aizturēšanas

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punkts un 11. pants)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību — Regula Nr. 2201/2003 — Bērna “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens — Vērtējuma kritēriji — Bērna aizvešana, kura ir notikusi saskaņā ar provizoriski izpildāmu tiesas nolēmumu, kas vēlāk ir ticis atcelts ar nolēmumu, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta izcelsmes dalībvalstī — Dalībvalsts, uz kuru bērns ir aizvests, tiesas, kurā ir iesniegts pieteikums par atgriešanos, visu konkrēto faktisko apstākļu vērtējums

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punkts un 8., 10. un 11. pants)

3. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību — Regula Nr. 2201/2003 — Bērna aizvešana, kas notikusi saskaņā ar provizoriski izpildāmu tiesas nolēmumu, kas vēlāk ir ticis atcelts ar nolēmumu, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta izcelsmes dalībvalstī — Bērns, kura pastāvīgā dzīvesvieta vēl ir minētajā dalībvalstī tūlīt pirms viņa aizturēšanas — Nelikumīga aizturēšana — Bērns, kura pastāvīgā dzīvesvieta vairs nav izcelsmes dalībvalstī tūlīt pirms aizturēšanas — Lēmums, ar ko ir noraidīts pieteikums par atgriešanos un kas ir jāpieņem, nepārkāpjot noteikumus par citā dalībvalstī pasludinātu nolēmumu atzīšanu un izpildi

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 11. pants)

1.  Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību 2. panta 11. punkts un 11. pants ir interpretējami tādējādi, ka apstākļos, kad bērna aizvešana ir notikusi saskaņā ar provizoriski izpildāmu tiesas nolēmumu, kas vēlāk ir ticis atcelts ar tiesas nolēmumu, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta tā vecāka domicilā, kas dzīvo izcelsmes dalībvalstī, dalībvalsts, uz kuru bērns ir aizvests, tiesai, kurā ir iesniegts pieteikums par bērna atgriešanos, novērtējot visus konkrētos attiecīgā gadījuma apstākļus, ir jāpārbauda, vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms apgalvotās nelikumīgās aizturēšanas joprojām bija izcelsmes dalībvalstī. Veicot šo novērtējumu, ir svarīgi ņemt vērā, ka tiesas nolēmums, ar ko ir atļauta aizvešana, varēja tikt izpildīts provizoriski un ka par to tika iesniegta apelācijas sūdzība.

   Saskaņā ar nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas definīciju, kas ir ietverta Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punktā un kas ir ļoti līdzīga tai, kāda ir ietverta 1980. gada Hāgas konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem 3. pantā, lai aizvešanu vai aizturēšanu uzskatītu par nelikumīgu regulas izpratnē, tai ir jābūt notikušai, pārkāpjot aizgādības tiesības, kas izriet no tiesas nolēmuma, likuma vai nolīguma, kam ir juridisks spēks, saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa aizvešanas vai aizturēšanas. No šīs definīcijas izriet, ka nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas esamība minētās regulas 2. panta 11. punkta izpratnē nozīmē, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa aizvešanas vai aizturēšanas bija izcelsmes dalībvalstī, un izriet no aizgādības tiesību, kas piešķirtas saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām, pārkāpuma.

   Runājot par šīs regulas 11. panta 1. punktu, tajā ir paredzēts, ka šī panta 2.–8. punkts ir piemērojams, ja persona, kam ir aizgādības tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvenciju, lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts “dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas”. No tā izriet, ka tā tas nav gadījumā, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa aizvešanas vai aizturēšanas nebija izcelsmes dalībvalstī. Tādējādi gan no minētās regulas 2. panta 11. punkta, gan no 11. panta 1. punkta izriet, ka pēdējais minētais pants, lai apmierinātu pieteikumu par bērna atgriešanos, var tikt piemērots tikai tad, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms apgalvotās nelikumīgās aizturēšanas bija izcelsmes dalībvalstī.

   (sal. ar 46.–49. un 57. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Runājot par “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienu Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību 8. un 10. panta izpratnē, tā nozīme un piemērojamība ir jānosaka īpaši saskaņā ar mērķi, kas izriet no minētās regulas preambulas 12. apsvēruma, saskaņā ar kuru tajā noteiktais piekritības pamats ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, it īpaši tuvuma kritēriju.

   Turklāt bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus. Šajā ziņā papildus bērna fiziskai klātbūtnei dalībvalstī ir jāņem vērā citi faktori, kas var norādīt uz to, ka šī klātbūtne nekādā ziņā nav īslaicīga vai gadījuma rakstura un ka bērna dzīvesvieta atbilst vietai, kurai ir raksturīga zināma integrācija sociālā un ģimenes vidē.

   Šajā nolūkā īpaši ir jāņem vērā uzturēšanās dalībvalsts teritorijā un ģimenes pārcelšanās uz šo valsti ilgums, regularitāte, apstākļi un iemesli, bērna pilsonība, bērna izglītošanas vieta un apstākļi, valodu zināšanas, kā arī bērna ģimenes un sociālie sakari minētajā valstī. Vecāku vai viena no viņiem nodoms kopā ar bērnu apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī, kas izpaužas tādos noteiktos ārējos apstākļos kā mājokļa iegāde vai īre šajā dalībvalstī, var būt norāde uz bērna pastāvīgās dzīvesvietas maiņu.

   Turklāt uzturēšanās ilgums var būt tikai norāde, novērtējot visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus.

   Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punktā un 11. pantā ietvertā jēdziena bērna “pastāvīgā dzīvesvieta” saturs nedrīkst atšķirties no minētās regulas 8. un 10. pantā ietvertā jēdziena “pastāvīgā dzīvesvieta” satura. Tādējādi dalībvalsts, uz kuru bērns ir aizvests, tiesai, kurā ir iesniegts pieteikums par bērna atgriešanos, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem un Regulas Nr. 2201/2003 11. pantu, ir jāpārbauda, vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms apgalvotās nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas bija izcelsmes dalībvalstī, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus un ievērojot iepriekš norādītos vērtējuma kritērijus.

   Pārbaudot it īpaši bērna uzturēšanās dalībvalstī, uz kuru viņš ir ticis aizvests, iemeslus un tā vecāka nodomu, kas viņu uz to ir aizvedis, ir svarīgi ņemt vērā, ka tiesas nolēmums, ar ko ir atļauta aizvešana, varēja tikt izpildīts provizoriski un par to tika iesniegta apelācijas sūdzība. Patiesībā šie apstākļi nenorāda par labu konstatējumam par bērna pastāvīgās dzīvesvietas maiņu.

   Ņemot vērā vajadzību nodrošināt bērna interešu aizsardzību, šie apstākļi, novērtējot visus konkrētajā gadījumā pastāvošos apstākļus, ir jāizvērtē salīdzinājumā ar citiem faktiskajiem apstākļiem, kas var pierādīt zināmu bērna integrāciju sociālajā un ģimenes vidē kopš viņa aizvešanas, it īpaši laiku, kas pagājis no šīs aizvešanas līdz tiesas nolēmumam, ar kuru ir atcelts pirmās instances tiesas nolēmums un bērna dzīvesvieta ir noteikta tā vecāka domicilā, kas dzīvo izcelsmes dalībvalstī. Savukārt laiks, kas ir pagājis kopš šī nolēmuma, nekādā ziņā nevar tikt ņemts vērā.

   (sal ar. 50.–56. punktu)

3.  Regula Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību ir interpretējama tādējādi, ka apstākļos, kad bērna aizvešana ir notikusi saskaņā ar provizoriski izpildāmu tiesas nolēmumu, kas vēlāk ir ticis atcelts ar tiesas nolēmumu, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta tā vecāka domicilā, kas dzīvo izcelsmes dalībvalstī, bērna neatgriešana šajā dalībvalstī pēc šī otrā nolēmuma pieņemšanas ir nelikumīga un ir jāpiemēro šīs regulas 11. pants, ja tiek uzskatīts, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms šīs neatgriešanas vēl bija minētajā dalībvalstī.

   Tieši pretēji, ja uzskata, ka šajā brīdī bērna pastāvīgā dzīvesvieta vairs nebija izcelsmes dalībvalstī, lēmums noraidīt pieteikumu par bērna atgriešanos, pamatojoties uz šo tiesību normu, ir pieņemts, nepārkāpjot šīs pašas regulas III nodaļas noteikumus par dalībvalstī pasludinātu spriedumu atzīšanu un izpildi.

   Šajā ziņā tas, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta pēc pirmās instances tiesas nolēmuma apelācijas tiesvedības laikā varēja būt mainījusies un ka šīs izmaiņas attiecīgā gadījumā konstatējusi tiesa, kurā bija iesniegts pieteikums par bērna atgriešanos, kas ir pamatots ar 1980. gada Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem un iepriekš minētās regulas 11. pantu, nevar būt apstāklis, uz kuru vecāks, kas aiztur bērnu, pārkāpjot aizgādības tiesības, varētu atsaukties, lai paildzinātu faktisko situāciju, kuru ir radījusi viņa prettiesiskā rīcība, un lai iebilstu pret izcelsmes dalībvalstī taisīta nolēmuma par vecāku atbildības īstenošanu, kas tajā ir izpildāms un kas ir ticis izsniegts vai paziņots, izpildi.

   Ja uzskatītu, ka bērna pastāvīgās dzīvesvietas maiņas konstatācija, ko veikusi tiesa, kurā ir iesniegts šāds pieteikums, ļauj paildzināt šo faktisko situāciju un likt šķēršļus šāda nolēmuma izpildei, tas veidotu Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļas 2. iedaļā paredzētā mehānisma apiešanu un regula zaudētu savu jēgu.

   Tāpat arī prasības iesniegšana par šādu izcelsmes dalībvalsts taisītu nolēmumu par vecāku atbildības īstenošanu nevar ietekmēt šī nolēmuma izpildi.

   (sal. ar 67.–69. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)