Lieta C‑388/11

Le Crédit Lyonnais

pret

Ministre du Budget, des Comptes publics et de la Réforme de l’État

[Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

“Pievienotās vērtības nodoklis — Sestā direktīva 77/388/EEK — 17. un 19. pants — Priekšnodokļa atskaitīšana — Preču un pakalpojumu izmantošana gan ar nodokli apliekamiem darījumiem, gan no nodokļa atbrīvotiem darījumiem — Daļas atskaitīšana — Daļas aprēķināšana — Filiāles, kas reģistrētas citās dalībvalstīs un trešajās valstīs — To apgrozījuma neņemšana vērā”

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 12. septembra spriedums

1. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Priekšnodokļa atskaitīšana – Daļas atskaitīšana – Nodokļa maksātājs, kuram pieder pastāvīgais uzņēmums citā dalībvalstī – Atskaitāmās daļas noteikšana, ņemot vērā šī šī pastāvīgā uzņēmuma īstenoto apgrozījumu – Nepieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 77/338 5. panta 7. punkta a) apakšpunkts, 6. panta 3. punkts, 17. panta 5. punkta trešā daļa un 19. panta 1. punkts)

2. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Priekšnodokļa atskaitīšana – Daļas atskaitīšana – Nodokļa maksātājs, kuram pieder pastāvīgais uzņēmums citā dalībvalstī – Atskaitāmās daļas noteikšana, ņemot vērā šī šī pastāvīgā uzņēmuma īstenoto apgrozījumu – Nepieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 77/388 17. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 19. panta 1. punkts)

3. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Priekšnodokļa atskaitīšana – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts atskaitāmās daļas aprēķinā atkarībā no nodokļu maksātājas sabiedrības darbības nozares ņemt vērā pastāvīgā uzņēmuma īstenoto apgrozījumu citā dalībvalstī vai trešajā valstī – Nepieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 77/388 17. panta 5. punkta trešā daļa)

1.  Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, 17. panta 2. un 5. punkts, kā arī 19. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu sabiedrībai, kuras galvenais uzņēmums atrodas vienā dalībvalstī, piemērojamo pievienotās vērtības nodokļa atskaitāmo daļu, tā nevar ņemt vērā savu filiāļu, kas nodibinātas citās dalībvalstīs, īstenoto apgrozījumu.

   Tas, ka nodokļu maksātājam tiek atļauts aprēķināt konkrētā dalībvalstī reģistrētam galvenajam uzņēmumam piemērojamo atskaitāmo daļu, ņemot vērā citās dalībvalstīs reģistrēto viņa pastāvīgo uzņēmumu īstenoto apgrozījumu, katrā ziņā negarantē labāku pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes principa ievērošanu salīdzinājumā ar sistēmu, kas paredz, ka nodokļu maksātājam katrā valstī, kurā to var uzskatīt par pastāvīgā uzņēmuma īpašnieku Sestās direktīvas izpratnē, ir jānosaka atsevišķa atskaitāmā daļa.

   Tālāk, šāda veida nodokļu maksātāja galvenajam uzņēmumam piemērojamās atskaitāmās daļas noteikšana izraisītu to, ka attiecībā uz visiem šī nodokļu maksātāja pirkumiem, ko tas veic sava galvenā uzņēmuma [juridiskās adreses] dalībvalstī, palielinātos tā pievienotās vērtības nodokļa daļa, kuru šis galvenais uzņēmums var atskaitīt, pat ja kādai šo pirkumu daļai nav nekāda sakara ar ārpus šīs valsts reģistrēto pastāvīgo uzņēmumu darbību. Līdz ar to piemērojamās atskaitāmās daļas vērtība tiktu izkropļota.

   Tādēļ šāds atskaitāmās daļas noteikšanas veids var kaitēt Sestās direktīvas 5. panta 7. punkta a) apakšpunkta un 6. panta 3. punkta, kurā dalībvalstīm ir noteikta konkrēta novērtēšanas brīvība, lietderīgajai iedarbībai, mazinot to izdarītās izvēles ietekmi nodokļu politikas jomā.

   (sal. ar 37. – 40. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2.  Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, 17. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkts, kā arī 19. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu sabiedrībai, kuras galvenais uzņēmums atrodas dalībvalstī, piemērojamo pievienotās vērtības nodokļa atskaitāmo daļu, tā nevar ņemt vērā savu trešajās valstīs nodibināto filiāļu īstenoto apgrozījumu.

   Faktiski atskaitījumu režīms balstās uz piemērojamo valsts tiesību normu teritorialitātes principu un ka, ja nodokļu maksātājam pieder pastāvīgais uzņēmums citā dalībvalstī, kas nav viņa juridiskās adreses valsts, tad Sestās direktīvas normu piemērošanas dēļ tiek uzskatīts, ka pēdējā valstī viņš uzņēmējdarbību veic no šī pastāvīgā uzņēmuma.

   Tomēr nedz Sestās direktīvas preambulā, nedz tās noteikumos nav nekādu norāžu, kas ļautu secināt, ka tas, ka nodokļu maksātājam pieder pastāvīgs uzņēmums ārpus Savienības, ietekmētu šim nodokļu maksātājam piemērojamo atskaitījumu režīmu viņa juridiskās adreses dalībvalstī.

   (sal. ar 42., 43., 49. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

3.  Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, 17. panta 5. punkta trešā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tā neļauj dalībvalstij saglabāt spēkā normu, saskaņā ar kuru nodokļu maksātājās sabiedrības atskaitāmo daļu aprēķina pēc darbības nozares, tai ļaujot ņemt vērā citā dalībvalstī vai trešajā valstī reģistrētas filiāles īstenoto apgrozījumu.

   Atsauci Sestās direktīvas 17. panta 5. punkta trešajā daļā uz “darbības nozarēm” nevar interpretēt kā tādu, kas attiektos uz ģeogrāfiskām zonām. Kā izriet arī no Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta, jēdziens “darbības” Sestās direktīvas kontekstā attiecas uz dažādiem uzņēmējdarbības veidiem, kā, piemēram, ražotāja, tirgotāja vai pakalpojumu sniedzēja darbības.

   (sal. ar 53., 54., 56. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)

Lieta C‑388/11

Le Crédit Lyonnais

pret

Ministre du Budget, des Comptes publics et de la Réforme de l’État

[Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

“Pievienotās vērtības nodoklis — Sestā direktīva 77/388/EEK — 17. un 19. pants — Priekšnodokļa atskaitīšana — Preču un pakalpojumu izmantošana gan ar nodokli apliekamiem darījumiem, gan no nodokļa atbrīvotiem darījumiem — Daļas atskaitīšana — Daļas aprēķināšana — Filiāles, kas reģistrētas citās dalībvalstīs un trešajās valstīs — To apgrozījuma neņemšana vērā”

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 12. septembra spriedums

1. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana — Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma — Priekšnodokļa atskaitīšana — Daļas atskaitīšana — Nodokļa maksātājs, kuram pieder pastāvīgais uzņēmums citā dalībvalstī — Atskaitāmās daļas noteikšana, ņemot vērā šī šī pastāvīgā uzņēmuma īstenoto apgrozījumu — Nepieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 77/338 5. panta 7. punkta a) apakšpunkts, 6. panta 3. punkts, 17. panta 5. punkta trešā daļa un 19. panta 1. punkts)

2. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana — Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma — Priekšnodokļa atskaitīšana — Daļas atskaitīšana — Nodokļa maksātājs, kuram pieder pastāvīgais uzņēmums citā dalībvalstī — Atskaitāmās daļas noteikšana, ņemot vērā šī šī pastāvīgā uzņēmuma īstenoto apgrozījumu — Nepieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 77/388 17. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 19. panta 1. punkts)

3. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana — Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma — Priekšnodokļa atskaitīšana — Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts atskaitāmās daļas aprēķinā atkarībā no nodokļu maksātājas sabiedrības darbības nozares ņemt vērā pastāvīgā uzņēmuma īstenoto apgrozījumu citā dalībvalstī vai trešajā valstī — Nepieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 77/388 17. panta 5. punkta trešā daļa)

1.  Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, 17. panta 2. un 5. punkts, kā arī 19. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu sabiedrībai, kuras galvenais uzņēmums atrodas vienā dalībvalstī, piemērojamo pievienotās vērtības nodokļa atskaitāmo daļu, tā nevar ņemt vērā savu filiāļu, kas nodibinātas citās dalībvalstīs, īstenoto apgrozījumu.

   Tas, ka nodokļu maksātājam tiek atļauts aprēķināt konkrētā dalībvalstī reģistrētam galvenajam uzņēmumam piemērojamo atskaitāmo daļu, ņemot vērā citās dalībvalstīs reģistrēto viņa pastāvīgo uzņēmumu īstenoto apgrozījumu, katrā ziņā negarantē labāku pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes principa ievērošanu salīdzinājumā ar sistēmu, kas paredz, ka nodokļu maksātājam katrā valstī, kurā to var uzskatīt par pastāvīgā uzņēmuma īpašnieku Sestās direktīvas izpratnē, ir jānosaka atsevišķa atskaitāmā daļa.

   Tālāk, šāda veida nodokļu maksātāja galvenajam uzņēmumam piemērojamās atskaitāmās daļas noteikšana izraisītu to, ka attiecībā uz visiem šī nodokļu maksātāja pirkumiem, ko tas veic sava galvenā uzņēmuma [juridiskās adreses] dalībvalstī, palielinātos tā pievienotās vērtības nodokļa daļa, kuru šis galvenais uzņēmums var atskaitīt, pat ja kādai šo pirkumu daļai nav nekāda sakara ar ārpus šīs valsts reģistrēto pastāvīgo uzņēmumu darbību. Līdz ar to piemērojamās atskaitāmās daļas vērtība tiktu izkropļota.

   Tādēļ šāds atskaitāmās daļas noteikšanas veids var kaitēt Sestās direktīvas 5. panta 7. punkta a) apakšpunkta un 6. panta 3. punkta, kurā dalībvalstīm ir noteikta konkrēta novērtēšanas brīvība, lietderīgajai iedarbībai, mazinot to izdarītās izvēles ietekmi nodokļu politikas jomā.

   (sal. ar 37. – 40. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2.  Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, 17. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkts, kā arī 19. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu sabiedrībai, kuras galvenais uzņēmums atrodas dalībvalstī, piemērojamo pievienotās vērtības nodokļa atskaitāmo daļu, tā nevar ņemt vērā savu trešajās valstīs nodibināto filiāļu īstenoto apgrozījumu.

   Faktiski atskaitījumu režīms balstās uz piemērojamo valsts tiesību normu teritorialitātes principu un ka, ja nodokļu maksātājam pieder pastāvīgais uzņēmums citā dalībvalstī, kas nav viņa juridiskās adreses valsts, tad Sestās direktīvas normu piemērošanas dēļ tiek uzskatīts, ka pēdējā valstī viņš uzņēmējdarbību veic no šī pastāvīgā uzņēmuma.

   Tomēr nedz Sestās direktīvas preambulā, nedz tās noteikumos nav nekādu norāžu, kas ļautu secināt, ka tas, ka nodokļu maksātājam pieder pastāvīgs uzņēmums ārpus Savienības, ietekmētu šim nodokļu maksātājam piemērojamo atskaitījumu režīmu viņa juridiskās adreses dalībvalstī.

   (sal. ar 42., 43., 49. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

3.  Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, 17. panta 5. punkta trešā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tā neļauj dalībvalstij saglabāt spēkā normu, saskaņā ar kuru nodokļu maksātājās sabiedrības atskaitāmo daļu aprēķina pēc darbības nozares, tai ļaujot ņemt vērā citā dalībvalstī vai trešajā valstī reģistrētas filiāles īstenoto apgrozījumu.

   Atsauci Sestās direktīvas 17. panta 5. punkta trešajā daļā uz “darbības nozarēm” nevar interpretēt kā tādu, kas attiektos uz ģeogrāfiskām zonām. Kā izriet arī no Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta, jēdziens “darbības” Sestās direktīvas kontekstā attiecas uz dažādiem uzņēmējdarbības veidiem, kā, piemēram, ražotāja, tirgotāja vai pakalpojumu sniedzēja darbības.

   (sal. ar 53., 54., 56. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)