Lieta C-469/11 P

Evropaïki Dynamiki – Proigmena Systimata Tilepikoinonion Pliroforikis kai Tilematikis AE

pret

Eiropas Komisiju

“Apelācija — Prasība par zaudējumu atlīdzību — Savienības konkursa procedūrā iesniegta piedāvājuma noraidīšana — Noilguma termiņš — Termiņa sākums — Termiņa, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, piemērošana”

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2012. gada 8. novembra spriedums

1. Prasība par zaudējumu atlīdzību — Noilguma termiņš — Termiņa sākums — Atbildība par individuālu aktu — Datums, kad attiecīgajai personai iestājās ar aktu radītais kaitējums — Subjektīvā vērtējuma par zaudējumu esamību ņemšana vērā — Nepieļaujamība

   (LESD 340. panta otrā daļa; Tiesas statūtu 46. pants)

2. Prasība par zaudējumu atlīdzību — Ārpuslīgumiskā atbildība — Noilguma termiņš — Noilgums, kas nav absolūts šķērslis tiesas procesam — Termiņš, kas pēc sava veida atšķiras no procesuāla termiņa — Termiņa, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, nepiemērošana iepriekš minētajam noilguma termiņam

   (LESD 340. panta otrā daļa; Tiesas statūtu 46. panta 1. punkts; Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 2. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 37.–42. punktu)

2.  Atšķirībā no procesuālajiem termiņiem Tiesas statūtu 46. panta 1. punktā paredzētais noilguma termiņš attiecībā uz lietām pret Savienību sakarā ar ārpuslīgumisko atbildību, kas neļauj ierosināt tiesvedību, ir saistīts ar materiālajām tiesībām. Tā uzdevums ir, pirmkārt, nodrošināt aizskartās personas tiesību aizsardzību, jo tai ir jābūt pietiekamam laikam, lai savāktu atbilstošu informāciju iespējamas prasības celšanai, un, otrkārt, izvairīties no tā, ka aizskartā persona var bezgalīgi novilcināt savu tiesību uz zaudējumu atlīdzību izmantošanu.

   Līdz ar to noilgums ir šķērslis tiesas procesam, kas atšķirībā no procesuālā termiņa, nav absolūts, bet izslēdz prasību sakarā ar atbildību vienīgi tad, ja to ir lūdzis atbildētājs.

   Šajā nolūkā, kā izriet no Tiesas statūtu 46. panta 1. punkta, kurā ir noteikts noilguma termiņa ilgums, šī termiņa aprēķināšanu nevar pamatot ar kritērijiem, kas nav strikti objektīvi kritēriji, kā arī tā aprēķināšana nevar būt atkarīga no tā, vai šī termiņa pārtraukšanu ir radījusi prasības celšana vai iepriekšēja lūguma iesniegšana. Tādēļ, ja noilguma termiņam piemērotu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, noilguma termiņa ilgums būtu atšķirīgs, ņemot vērā to, vai cietusī puse izvēlētos tieši vērsties Vispārējā tiesā vai vispirms kompetentajā Savienības iestādē, kas būtu pretrunā tiesiskās noteiktības prasībai, kura ir vajadzīga noilguma termiņu piemērošanai. Līdz ar to minētajā 46. panta 1. punktā paredzētais noilguma termiņš nešķiet salīdzināms ar termiņiem, kuri noteikti prasības celšanai vai apelācijas sūdzības iesniegšanai, tādējādi, ka nevar apgalvot, ka termiņa, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, piemērošana šim noilguma termiņam ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu LESD 340. panta otrajā daļā paredzēto tiesību uz zaudējumu atlīdzību īstenošanu.

   (sal. ar 52.–56. un 58. punktu)