Keywords
Summary

Keywords

1. Sociālā politika – Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji – Pieeja darbam un darba nosacījumi – Vienlīdzīga attieksme – Pierādīšanas pienākums diskriminācijas gadījumā

(Padomes Direktīvas 97/80 4. panta 1. punkts)

2. Sociālā politika – Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji – Pieeja darbam un darba nosacījumi – Vienlīdzīga attieksme

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/73 1. panta 3. punkts; Padomes Direktīva 76/207 4. pants)

3. Sociālā politika – Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji – Pieeja darbam un darba nosacījumi – Vienlīdzīga attieksme – Pierādīšanas pienākums diskriminācijas gadījumā

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46 un 2002/58; Padomes Direktīva 97/80)

4. Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Pienākums vērsties Tiesā

(LESD 267. panta 3. punkts)

Summary

1. Direktīvas 97/80 par pierādīšanas pienākumu diskriminācijas gadījumos, kas pamatojas uz dzimumu, 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā profesionālās izglītības kandidātam – kurš uzskata, ka viņam tikusi liegta pieeja informācijai tāpēc, ka nav ticis ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips, – nav paredzētas tiesības piekļūt šīs studiju programmas piedāvātāja rīcībā esošajai informācijai par citu kandidātu uz šo pašu studiju programmu atbilstošajām kvalifikācijām, lai viņš saskaņā ar minēto normu varētu pierādīt “faktus, pēc kuriem var uzskatīt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija”.

Tomēr nevar izslēgt, ka atbildētājas atteikšanās sniegt informāciju šādu faktu konstatēšanas gadījumā var apdraudēt minētās direktīvas mērķa īstenošanu un tādējādi liegt tās 4. panta 1. punktam lietderīgo iedarbību, un tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

(sal. ar 38. un 39. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2. Direktīvas 76/207 par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, 4. pants, vai arī Direktīvas 2002/73, ar kuru groza Direktīvu 76/207, 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos profesionālās izglītības kandidātam nav paredzētas tiesības piekļūt šīs studiju programmas piedāvātāja rīcībā esošajai informācijai par citu kandidātu uz šo pašu izglītību kvalifikācijām vai nu tāpēc, ka šis kandidāts uzskata, ka viņam tikusi liegta piekļuve minētajai studiju programmai saskaņā ar tiem pašiem kritērijiem, kādi tikuši attiecināti uz citiem kandidātiem, un ka attiecībā uz viņu tikusi īstenota šajā pašā 4. pantā paredzētā diskriminācija dzimuma dēļ, vai arī tāpēc, ka šis kandidāts sūdzas, ka attiecībā uz viņu tikusi īstenota minētā 1. panta 3. punktā paredzētā diskriminācija dzimuma dēļ attiecībā uz pieeju profesionālajai izglītībai.

(sal. ar 48. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3. Gadījumā, kad profesionālās izglītības kandidāts var atsaukties uz Direktīvu 97/80 par pierādīšanas pienākumu diskriminācijas gadījumos, kas pamatojas uz dzimumu, lai piekļūtu šīs izglītības organizētāja rīcībā esošajai informācijai par citu šīs izglītības kandidātu kvalifikācijām, Savienības tiesību normas konfidencialitātes jomā var ietekmēt šīs piekļuves tiesības.

Valsts tiesu iestādēm vai citām kompetentajām iestādēm, izvērtējot, vai atbildētājas atteikšanās sniegt informāciju tādu faktu konstatēšanas gadījumā, pēc kuriem var uzskatīt, ka ir notikusi diskriminācija, var apdraudēt Direktīvas 97/80 mērķa īstenošanu un tādējādi liegt tās 4. panta 1. punktam lietderīgo iedarbību, ir jāņem vērā no Savienības tiesību aktiem izrietošās tiesību normas konfidencialitātes jomā, piemēram, Direktīva 95/46 par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un Direktīva 2002/58 par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju). Personas datu aizsardzība ir paredzēta arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā.

(sal. ar 54.–56. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

4. LESD 267. panta 3. punktā paredzētais pienākums neatšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgajā dalībvalstī ir tiesību sistēma, kuras pamatā ir apsūdzības princips, vai tiesību sistēma, kuras pamatā ir izmeklēšanas princips.

LESD 267. pantā valsts tiesām ir piešķirta iespēja un vajadzības gadījumā noteikts pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu, ja tiesnesis pēc savas iniciatīvas vai pēc lietas dalībnieku lūguma konstatē, ka strīda pamatā ir panta pirmajā daļā paredzēts jautājums. No tā izriet, ka valsts tiesām ir visplašākās tiesības vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka tajās izskatāmā lieta rada jautājumus par Savienības tiesību normu interpretāciju vai to spēkā esamības vērtējumu, par kuriem tām ir jāpieņem nolēmums.

Turklāt lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek pamatots ar tiesu dialogu, kura uzsākšana ir pilnībā atkarīga no valsts tiesas vērtējuma par šī lūguma iesniegšanas atbilstību un nepieciešamību. Tādējādi valsts tiesai ir ne tikai jānovērtē, vai, ņemot vērā LESD 267. pantā paredzēto procesuālo mehānismu, Savienības tiesību normas interpretācija ir nepieciešama, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu, bet arī pašai jāizlemj šo jautājumu formulējums. Kaut arī minētā tiesa var izvēlēties aicināt tajā izskatāmo lietu dalībniekus ieteikt iespējamos formulējumus prejudiciālajiem jautājumiem, tomēr galīgais lēmums attiecībā uz šo jautājumu formu un saturu ir jāpieņem tai vienai pašai.

(sal. ar 61., 63.–66. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)