Lieta C-527/06

R. H. H. Renneberg

pret

Staatssecretaris van Financiën

(Hoge Raad der Nederlanden lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Darba ņēmēju brīva pārvietošanās — EKL 39. pants — Nodokļu tiesību akti — Ienākuma nodoklis — Nodokļa bāzes noteikšana — Dalībvalsts pilsonis, kas visus vai gandrīz visus savus ar nodokli apliekamos ienākumus gūst šajā dalībvalstī — Dzīvesvieta citā dalībvalstī”

Ģenerāladvokāta Paolo Mengoci [Paolo Mengozzi] secinājumi, sniegti 2008. gada 25. jūnijā   I ‐ 7739

Tiesas (trešā palāta) 2008. gada 16. oktobra spriedums   I ‐ 7766

Sprieduma kopsavilkums

1. Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Līguma normas – Piemērojamība personām

   (EKL 39. pants)

2. Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Vienlīdzīga attieksme – Darba samaksa – Ienākuma nodokļi

   (EKL 39. pants)

1.  Kopienas pilsoņa, kas pēc pārcelšanās uz dzīvi no vienas dalībvalsts, kura ir viņa pilsonības valsts, citā veic algotu darbu dalībvalstī, kura nav viņa dzīvesvietas dalībvalsts, situācija pēc pārcelšanās ietilpst EKL 39. panta piemērošanas jomā.

   (sal. ar 37. punktu)

2.  EKL 39. pants jāinterpretē šādi: šī norma nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru Kopienas pilsonis, kas nedzīvo dalībvalstī, kurā viņš gūst visus vai gandrīz visus savus ar nodokli apliekamos ienākumus, nevar prasīt, lai, nosakot šo ienākumu nodokļa bāzi šajā dalībvalstī, tiktu ņemti vērā ar citā dalībvalstī esošu viņam piederošu dzīvojamo māju saistīti negatīvie ienākumi, lai arī pirmās minētās dalībvalsts rezidents var prasīt, lai, nosakot viņa ienākumu nodokļa bāzi, šādi negatīvie ienākumi tiktu ņemti vērā.

   Runājot par tiešajiem nodokļiem, rezidentu un nerezidentu situācijas konkrētajā dalībvalstī parasti nav salīdzināmas, jo tām ir objektīvas atšķirības gan no ienākumu avota viedokļa, gan no personīgās nodokļu maksātspējas viedokļa vai arī ņemot vērā personīgo un ģimenes stāvokli. Tomēr, ja pastāv nodokļu priekšrocība, kuras izmantošana tiek atteikta nerezidentiem, atšķirīga attieksme pret šīm divām nodokļu maksātāju kategorijām var tikt uzskatīta par diskrimināciju, ja nav nekādu objektīvu situācijas atšķirību, kas šajā sakarā varētu pamatot šādu atšķirīgu attieksmi. Tā tas ir inter alia tad, ja nodokļu maksātājs nerezidents dzīvesvietas dalībvalstī negūst būtiskus ienākumus un galveno savu ar nodokli apliekamo ienākumu daļu gūst nodarbinātības dalībvalstī; līdz ar to dzīvesvietas dalībvalsts viņam nevar piešķirt priekšrocības, kas izriet no viņa personīgā un ģimenes stāvokļa ņemšanas vērā, un diskrimināciju izraisa tas, ka ne dzīvesvietas dalībvalstī, ne nodarbinātības dalībvalstī šis stāvoklis netiek ņemts vērā.

   Tiktāl, ciktāl persona, lai arī dzīvo vienā dalībvalstī, galveno savu ar nodokli apliekamo ienākumu daļu gūst no citā dalībvalstī veikta algota darba, negūstot nekādus būtiskus ienākumus dzīvesvietas dalībvalstī, tā, runājot par tās nodokļu maksātspējas ņemšanu vērā, saistībā ar tās nodarbinātības dalībvalsti atrodas objektīvi ar šīs pēdējās minētās dalībvalsts rezidenta, kas tajā veic arī algotu darbu, stāvokli salīdzināmā situācijā. Ja dalībvalsts, nosakot nodokļu maksātāju rezidentu ienākumu nodokļa bāzi, ņem vērā negatīvos ienākumus no nekustamā īpašuma, kas atrodas citā dalībvalstī, tai tāpat attiecībā uz šīs pēdējās minētās valsts rezidentiem, kas visus vai gandrīz visus savus ar nodokli apliekamos ienākumus gūst pirmajā minētajā dalībvalstī, bet dzīvesvietas dalībvalstī negūst nekādus būtiskus ienākumus, šajā sakarā jāņem vērā šie paši negatīvie ienākumi, jo pretējā gadījumā šo pēdējo minēto nodokļu maksātāju stāvoklis šajā ziņā netiktu ņemts vērā nevienā no abām attiecīgajām dalībvalstīm.

   Attiecīgo atšķirīgo attieksmi neizraisa konkrēto dalībvalstu nodokļu sistēmu atšķirības vien. Pat ja dzīvesvietas dalībvalsts, nosakot tās rezidentu ienākumu nodokļa bāzi, ļautu ņemt vērā tādus zaudējumus, nodokļu maksātājs, kas visus vai gandrīz visus savus ienākumus gūst nodarbinātības dalībvalstī, šo priekšrocību katrā ziņā nevarētu izmantot.

   Runājot par risku, ka ar nodokļu maksātāja nerezidenta nekustamo īpašumu saistīti zaudējumi varētu tikt ņemti vērā divreiz, attiecīgais valsts tiesiskais regulējums paredz novērst šāda riska īstenošanos attiecībā uz nodokļu maksātājiem rezidentiem, kas cietuši ar citā dalībvalstī esošu nekustamo īpašumu saistītu ienākumu zaudējumus un kuru situācija var tikt pielīdzināta tāda nodokļu maksātāja nerezidenta stāvoklim, kas visus vai gandrīz visus savus ienākumus gūst attiecīgajā dalībvalstī. Turklāt šī dalībvalsts gadījumā, kad daļa nodokļu maksātāja darbību tiek veiktas citas dalībvalsts teritorijā, kas nav valsts, kurā tas veic algotu darbu, var lūgt no citas dalībvalsts kompetentajām iestādēm jebkādu informāciju, kas tai ļautu pareizi noteikt ienākuma nodokli, vai citādu informāciju, ko tā uzskata par nepieciešamu, lai noteiktu precīzu ienākuma nodokļa summu, kas nodokļu maksātājam ir jāmaksā saskaņā ar tās piemērojamiem tiesību aktiem.

   Līdz ar to šāda atšķirīga attieksme, kas ir pamatota ar dzīvesvietu, ir diskriminējoša, jo, lai arī ar citā dalībvalstī esošu nekustamo īpašumu saistīti negatīvie ienākumi, nosakot nodokļu maksātāju, kas strādā un dzīvo konkrētajā dalībvalstī, ienākumu — inter alia darba ienākumu — nodokļa bāzi, šajā dalībvalstī tiek ņemti vērā, tie nevar tikt ņemti vērā tāda nodokļu maksātāja gadījumā, kas visus vai gandrīz visus savus ar nodokli apliekamos ienākumus gūst no algota darba šajā pašā dalībvalstī, bet dzīvo citā dalībvalstī. Tātad šāds valsts tiesiskais regulējums ir principā ar EKL 39. pantu aizliegts darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums.

   (sal. ar 59.–62., 66., 71., 75., 77.–80. un 84. punktu un rezolutīvo daļu)