Lieta C-435/06

tiesvedībā

C

(Korkein hallinto-oikeus lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību — Regula (EK) Nr. 2201/2003 — Materiālā piemērošanas joma un piemērojamība laikā — Jēdziens “civillietas” — Lēmums par bērnu nodošanu aprūpē un izvietošanu ārpus ģimenes — Bērnu aizsardzības pasākumi, uz kuriem ir attiecināmas publiskās tiesības”

Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes [Juliane Kokott] secinājumi, sniegti 2007. gada 20. septembrī   I - 10144

Tiesas (virspalāta) 2007. gada 27. novembra spriedums   I - 10169

Sprieduma kopsavilkums

1. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkts un 2. panta 7. punkts)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003

   (1994. gada Pievienošanās akta Kopīgā deklarācija Nr. 28; Padomes Regula Nr. 2201/2003)

1.  Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000 atcelšanu, kas grozīta ar Regulu Nr. 2116/2004, 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “civillietas” šīs tiesību normas nozīmē ir attiecināms uz vienu lēmumu, ar ko uzdod bērna tūlītēju nodošanu aprūpē un nodošanu no savas ģimenes audžuģimenē, ja šis lēmums ir pieņemts saistībā ar publiskajām tiesībām par bērnu aizsardzību.

   Jēdziens “civillietas” minētās normas izpratnē ir jāinterpretē autonomi. Vienīgi Regulas Nr. 2201/2003 vienveidīga piemērošana dalībvalstīs, kas prasa, lai šīs regulas piemērošanas jomu definē saskaņā ar Kopienu tiesībām, nevis valstu tiesībām, var nodrošināt ar šo regulu sasniedzamos mērķus, kuru skaitā ir vienlīdzīga attieksme pret visiem attiecīgajiem bērniem. Saskaņā ar minētās regulas piekto apsvērumu šis mērķis tiek nodrošināts tikai tad, ja visiem lēmumiem lietās par vecāku atbildību ir piemērojama šī regula. Šai atbildībai šīs regulas 2. panta 7. punktā ir dota plaša definīcija tādējādi, ka ar to saprot visas tiesības un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar nolēmumu, likumu vai spēkā esošu nolīgumu. Šajā sakarā nav nekādas nozīmes tam, vai vecāku atbildību ietekmē kāds valsts aizsardzības pasākums vai lēmums, kas pieņemts pēc viena vai vairāku personu, kam ir uzraudzības tiesības, pieprasījuma.

   (sal. ar 46.–50. un 53. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Regula Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000 atcelšanu, kas grozīta ar Regulu Nr. 2116/2004, ir jāinterpretē tādējādi, ka Ziemeļvalstu sadarbības ietvaros pieņemtais saskaņotais valsts tiesiskais regulējums par administratīvo lēmumu attiecībā uz personu nodošanu aprūpē un izvietošanu atzīšanu un izpildi nevar tikt piemērots lēmumam par bērna nodošanu aprūpē, kuram ir piemērojama šī regula.

   Ziemeļvalstu sadarbība administratīvo lēmumu attiecībā uz personu nodošanu aprūpē un izvietošanu atzīšanas un izpildes jomā nav viens no izņēmumiem, kuri izsmeļoši ir uzskaitīti Regulā Nr. 2201/2003.

   Turklāt šo interpretāciju nemaina Kopīgā deklarācija Nr. 28 par Ziemeļvalstu sadarbību, kas ir pievienota Aktam par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un Līgumu, uz kuriem ir balstīta Eiropas Savienība, pielāgošanu. Saskaņā ar minēto deklarāciju valstīm, kas pievienojas Ziemeļvalstu sadarbībai un kas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, ir jāīsteno šī sadarbība saskaņā ar Kopienu tiesībām. No tā izriet, ka šādā sadarbībā ir jāievēro Kopienu tiesību principi. Valsts tiesai, kurai savas kompetences ietvaros ir pienākums piemērot Kopienu tiesību normas, ir jānodrošina šo normu pilnīga iedarbība, pēc savas ierosmes vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Kopienu tiesību normām.

   (sal. ar 57., 61. un 63.–66. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)