Keywords
Summary

Keywords

1. Prejudiciālie jautājumi – Tiesas kompetence

(EKL 234. pants)

2. Konkurence – Kopienu noteikumi – Dalībvalstu pienākumi

(EKL 10., 81. un 82. pants)

3. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Līguma normas – Piemērošanas joma

(EKL 49. pants)

4. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi

(EKL 49. pants)

Summary

1. Ja kādā prejudiciālā jautājumā visi iesniedzējtiesas izskatāmā strīda apstākļi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti, atbilde iesniedzējtiesai tomēr var būt lietderīga, it īpaši gadījumā, ja ar valsts tiesību normām ir noteikts, ka minētās dalībvalsts pilsonim ir jābūt tādām pašām tiesībām, kādas citas dalībvalsts pilsonim izrietētu no Kopienu tiesībām tādā pašā situācijā.

(sal. ar 30. punktu)

2. Kaut arī neapšaubāmi ir, ka EKL 81. un 82. pants paši par sevi attiecas tikai uz uzņēmumu rīcību un neskar dalībvalstu normatīvos vai administratīvos pasākumus, katrā ziņā šie panti, lasot tos kopā ar EKL 10. pantu, kas nosaka sadarbības pienākumu, uzliek pienākumu dalībvalstīm neveikt vai atcelt tādus pasākumus, pat ja tiem ir normatīvs vai administratīvs raksturs, ar ko var likvidēt uzņēmumiem piemērojamo konkurences normu lietderīgo iedarbību. EKL 10. un 81. pants ir pārkāpts, ja dalībvalsts nosaka pienākumu noslēgt vai atbalsta tādu aizliegto vienošanos noslēgšanu, kas ir pretējas EKL 81. pantam, vai ja tā nostiprina šādu vienošanos ietekmi, vai ja tā savā tiesiskajā regulējumā neparedz likuma normas, deleģējot privātiem saimnieciskās darbības subjektiem atbildību par tādu lēmumu pieņemšanu, kas ietekmē ekonomiskās intereses.

Šajā sakarā nevar uzskatīt, ka dalībvalsts ir deleģējusi privātiem saimnieciskās darbības subjektiem atbildību par lēmumu pieņemšanu, kas ietekmē ekonomiskās intereses, kuru sekas būtu tādas, ka tiesiskajam regulējumam nebūtu likuma rakstura, ja, pirmkārt, attiecīgās profesionālās organizācijas pienākums ir vienīgi izstrādāt tarifa projektu, kam kā tādam nav saistoša spēka, jo ministram ir tiesības grozīt minētās organizācijas projektu, un ja, otrkārt, valsts tiesiskais regulējums paredz, ka honorāru apmēru nosaka tiesas, pamatojoties uz šajā pašā tiesiskajā regulējumā noteiktajiem kritērijiem, un turklāt īpašos izņēmuma apstākļos tiesnesis ar pienācīgi motivētu lēmumu var atkāpties no noteiktajām maksimālajām un minimālajām robežām. Šādos apstākļos dalībvalstij nevar pārmest arī to, ka tā būtu noteikusi pienākumu vai atbalstītu aizliegto vienošanos noslēgšanu, kas ir pretējas EKL 81. pantam, vai nostiprinātu šādu vienošanos ietekmi vai ka tā noteiktu par pienākumu vai atbalstītu dominējošā stāvokļa, kas ir pretējs EKL 82. pantam, ļaunprātīgu izmantošanu vai nostiprinātu šādas ļaunprātīgas izmantošanas sekas.

No tā izriet, ka EKL 10., 81. un 82. pants pieļauj, ka dalībvalsts pieņem normatīvu aktu, kurš, pamatojoties uz profesionālas advokātu organizācijas izstrādātu projektu, apstiprina tarifu, kas nosaka pie advokāta profesijas piederošo personu honorāru minimālo likmi – tarifu, no kura principā nevar atkāpties ne par pakalpojumiem, kurus sniedz šīs organizācijas locekļi, ne, kā tas ir ārpustiesas pakalpojumu gadījumā, par pakalpojumiem, kurus var sniegt arī jebkurš saimnieciskās darbības subjekts, uz kuru neattiecas minētais tarifs.

(sal. ar 46., 47., 50.–54. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3. EKL 49. pantā ir noteikts, ka ir ne tikai jānovērš jebkāda citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja diskriminācija tā pilsonības dēļ, bet arī jāatceļ jebkurš ierobežojums – pat ja to vienādi piemēro valsts un citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem – ja tas ir tāds, kas aizliedz vai traucē tāda pakalpojumu sniedzēja darbībām, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz tādus pašus pakalpojumus.

Turklāt ar minēto 49. pantu nav pieļaujama jebkāda veida valsts tiesību aktu piemērošana, kas padara pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm grūtāku par pakalpojumu sniegšanu tikai vienas dalībvalsts teritorijā.

(sal. ar 56. un 57. punktu)

4. Dalībvalsts uzlikts aizliegums, noslēdzot vienošanos, atkāpties no advokāta honorāru tarifā noteiktajiem minimālajiem honorāriem par pakalpojumiem, kuri, no vienas puses, ir juridiska rakstura un, no otras puses, kurus sniedz vienīgi advokāti, ir tāds, kas padara sarežģītāku tādu advokātu pieeju šīs dalībvalsts juridisko pakalpojumu tirgum, kuri ir reģistrēti citā dalībvalstī, un tādējādi tas ierobežo viņu pakalpojumu sniegšanas darbību īstenošanu šajā dalībvalstī. Līdz ar to šis aizliegums ir uzskatāms par ierobežojumu EKL 49. panta izpratnē.

Minētais aizliegums atņem advokātiem, kuri reģistrēti citā dalībvalstī, iespēju efektīvāk konkurēt, pieprasot maksāt mazākus honorārus, nekā noteikti tarifā, ar advokātiem, kuri stabili ir izveidojuši savas prakses vietas attiecīgajā dalībvalstī un kuru rīcībā līdz ar to ir daudz lielākas iespējas klientu piesaistīšanai nekā advokātiem, kuri ir reģistrēti ārzemēs.

Tāpat šāds aizliegums ierobežo minētās dalībvalsts pakalpojumu saņēmēju izvēli, jo viņi nevar izmantot citās dalībvalstīs reģistrētu advokātu pakalpojumus, kuri šajā dalībvalstī piedāvā savus pakalpojumus par zemāku cenu nekā tā, kas izriet no tarifā noteiktajiem minimālajiem honorāriem.

Tomēr šāds aizliegums var būt attaisnojams ar nosacījumu, ka tas atbilst imperatīvām vispārējām interesēm, ka tas ir piemērots tā izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz mērķa sasniegšanai nepieciešamo.

Šajā sakarā, pirmkārt, patērētāju aizsardzība, it īpaši tādu juridisko pakalpojumu saņēmēju aizsardzība, kurus sniedz tiesu varai piederošas personas, un, otrkārt, pareizas tiesvedības aizsardzība ir mērķi, kas ir tādi, kas var tikt uzskatīti par imperatīvām vispārējām interesēm, kuras var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, ar diviem nosacījumiem – apstrīdētajam valsts pasākumam ir jānodrošina sasniedzamā mērķa īstenošana un tas nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

Iesniedzējtiesai ir jāizlemj, vai valsts tiesiskajā regulējumā iekļautajā pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumā ir ievēroti šie nosacījumi. Šajā sakarā tai ir jāņem vērā šādi apsvērumi.

It īpaši jāpārbauda, vai pastāv savstarpēja saistība starp honorāru līmeni un advokātu sniegto pakalpojumu kvalitāti un vai it īpaši šādu honorāru minimālās likmes noteikšana ir atbilstošs pasākums, kas ļauj sasniegt attiecīgos mērķus, proti, patērētāju aizsardzību un pareizu tiesvedību.

Lai arī ir taisnība, ka tarifs, kas paredz minimālos honorārus, nevar kavēt profesijai piederīgās personas piedāvāt viduvējus pakalpojumus, nevar a priori izslēgt, ka šāds tarifs ļautu izvairīties no tā, ka advokāti netiktu pamudināti konkurēt – situācijā, kāda pastāv tirgū, kuru raksturo tas, ka tajā darbojas ļoti liels skaits reģistrētu un aktīvi darbojošos advokātu, – kā rezultātā pakalpojums tiek piedāvāts par pazeminātām cenām, pastāvot sniegto pakalpojumu kvalitātes pasliktināšanās iespējai.

Tāpat jāņem vērā īpatnības, kas ir raksturīgas gan attiecīgajam tirgum, gan attiecīgajiem pakalpojumiem, un it īpaši tas, ka advokātu pakalpojumu jomā parasti pastāv informācijas asimetrija starp “klientiem–patērētājiem” un advokātiem. Advokātiem ir labas zināšanas, kuru patērētājiem parasti nav, proti, patērētājiem ir grūti izvērtēt viņiem sniegto pakalpojumu kvalitāti.

Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai profesionālie noteikumi par advokātiem, it īpaši par advokātu darbību, kvalifikāciju, ētiku, pārbaudi un atbildību, paši par sevi ir pietiekami, lai sasniegtu patērētāju aizsardzības un pareizas tiesvedības mērķi.

No tā izriet, ka tiesiskais regulējums, ar kuru, noslēdzot vienošanos, ir pilnībā aizliegts atkāpties no advokāta honorāru tarifā noteiktajiem minimālajiem advokāta honorāriem par pakalpojumiem, kuri, pirmkārt, ir juridiska rakstura un, otrkārt, kurus sniedz vienīgi advokāti, ir EKL 49. pantā paredzētās pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šāds tiesiskais regulējums, ņemot vērā konkrētus tā piemērošanas noteikumus, patiešām īsteno patērētāju aizsardzības un pareizas tiesvedības mērķi, kas var to attaisnot, un vai ar to uzliktie ierobežojumi nešķiet nesamērīgi ar šiem mērķiem.

(sal. ar 58.–61., 64.–70. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)