Lieta C‑196/23

C. L. u.c.

pret

DB, kas rīkojas kā FC vienīgā mantiniece

(Tribunal Superior de Justicia de Cataluña lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (otrā palāta) 2024. gada 11. jūlija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 98/59/EK – Kolektīvā atlaišana – 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 2. pants – Darba ņēmēju pārstāvju informēšana un konsultēšanās – Piemērošanas joma – Darba līgumu izbeigšana darba devēja pensionēšanās dēļ – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. un 30. pants

1. Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Kolektīvā atlaišana – Direktīva 98/59 – Darbinieku informēšanas un konsultēšanās pienākumi – Darba līgumu izbeigšana darba devēja pensionēšanās dēļ – Valsts tiesiskais regulējums, kurā šāda izbeigšana nav kvalificēta kā kolektīvā atlaišana – Nepieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 98/59 2. apsvērums un 1. panta 1. un 2. punkts)

   (skat. 24.–26. un 28.–39. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2. Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Kolektīvā atlaišana – Direktīva 98/59 – Darbinieku informēšanas un konsultēšanās pienākumi – Darba līgumu izbeigšana darba devēja pensionēšanās dēļ – Valsts tiesiskais regulējums, kurā šāda izbeigšana nav kvalificēta kā kolektīvā atlaišana – Atbilstīgas interpretācijas pienākums – Robežas – Ar Savienības tiesībām nesaderīgs valsts tiesiskais regulējums – Strīds starp privātpersonām – Valsts tiesas pienākums nepiemērot attiecīgo tiesisko regulējumu – Neesamība

   (Padomes Direktīvas 98/59 1. panta 1. un 2. punkts)

   (skat. 41.–43., 46., 47. un 57. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

3. Pamattiesības – Pamattiesību harta – Darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā – Aizstāvība nepamatotas atlaišanas gadījumā – Piemērojamība strīdā starp privātpersonām, lai varētu nepiemērot valsts tiesību normu, kas neatbilst Direktīvai 98/59 – Izslēgšana

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. un 30. pants; Padomes Direktīvas 98/59 1. panta 1. un 2. punkts)

   (skat. 49.–56. punktu)

Rezumējums

Tiesa, kurā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vērsusies Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa, Spānija), attīsta savu judikatūru par kolektīvo atlaišanu, precizējot, ka darba ņēmējam, kurš pensionējas, ir jāievēro Direktīvas 98/59 ( 1 ) tiesību normas un jāizpilda pienākums sniegt informāciju un konsultēties ar darba ņēmējiem, lai izvairītos no darba līgumu izbeigšanas vai samazināt šādu izbeigšanu skaitu vai vismaz mazināt to sekas.

Šajā gadījumā prasītājas tika nodarbinātas vienā no FC uzņēmumam piederošām struktūrām. 2020. gada 17. jūnijā FC viņas informēja par viņu darba līgumu izbeigšanu no 2020. gada 17. jūlija FC pensionēšanās dēļ. Šī pensionēšanās izraisīja 54 spēkā esošu darba līgumu izbeigšanu, tostarp 8 prasītāju pamatlietā darba līgumu izbeigšanu.

Viņas cēla prasību pret FC, lai apstrīdētu viņu iespējami prettiesisko atlaišanu. Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa, Spānija), kas izskata apelācijas sūdzību par spriedumu, ar kuru viņu prasība tika noraidīta, tostarp tiek lūgts lemt par to, vai prasītāju pamatlietā darba līgumu izbeigšana jāuzskata par spēkā neesošu, jo nav ievērota valsts Darba likumā ( 2 ) paredzētā konsultēšanās ar darba ņēmēju pārstāvjiem procedūra, lai gan šo izbeigšanu izraisīja FC pensionēšanās.

Šī tiesa vaicā, vai šīs situācijas izslēgšana no attiecīgās konsultēšanās procedūras piemērošanas jomas tāda skaita darba ņēmēju darba līgumu izbeigšanas gadījumā, kurš pārsniedz Direktīvas 98/59 1. pantā paredzēto, ja šī izbeigšana izriet no darba devēja pensionēšanās, ir saderīga ar šo direktīvu un, ja atbilde ir noliedzoša, vai attiecīgie darba ņēmēji var atsaukties uz šo direktīvu pret savu darba devēju, kas ir fiziska persona, pat ja minētā direktīva nav pareizi ieviesta valsts tiesībās.

Tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai Direktīvā 98/59 paredzētā konsultēšanās un informēšanas procedūra ir piemērojama tad, ja darba līgumu izbeigšanu izraisa darba devēja pensionēšanās, Tiesa atgādina, pirmkārt, ka “atlaišanas” jēdziens šīs direktīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē neprasa, lai darba līgumu izbeigšanas pamatā esošie iemesli atbilstu darba devēja gribai, un, otrkārt, lai darba līguma izbeigšanai šī direktīva nebūtu piemērojama tikai tāpēc vien, ka šī izbeigšana ir atkarīga no apstākļiem, kas nav saistīti ar darba devēja gribu.

Turklāt pat gadījumos, kad uzņēmuma darbības galīga izbeigšana nav atkarīga no darba devēja gribas un kad izrādās, ka nav iespējams pilnībā piemērot Direktīvu 98/59, tomēr šīs direktīvas piemērošana nevar tikt izslēgta kopumā. Konkrēti – saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 2. punkta pirmo daļu konsultēšanās ar darba ņēmēju pārstāvjiem ir vajadzīga ne tikai, lai izvairītos no kolektīvās atlaišanas vai samazinātu atlaižamo darba ņēmēju skaitu, bet tostarp arī, lai mazinātu atlaišanas sekas, izmantojot sociālās garantijas, kas it īpaši vērstas uz palīdzību jauna darba atrašanā vai atlaisto darba ņēmēju pārkvalificēšanā. Tātad šīm konsultācijām joprojām ir nozīme, ja plānotā darba līgumu izbeigšana ir saistīta ar darba devēja pensionēšanos.

Šajā ziņā Tiesa norāda arī, ka tādas situācijas īpatnības, kad darba devējs, kas ir fiziska persona, ir miris ( 3 ) un kad – tātad – nav ne lēmuma izbeigt darba līgumus, ne iepriekšēja nodoma veikt šādu izbeigšanu, ne arī iespējas attiecīgajam darba devējam veikt Direktīvā 98/59 paredzētās konsultēšanās un informēšanas darbības, nepastāv gadījumā, kad darba līgumu izbeigšana ir šāda darba devēja pensionēšanās sekas. Pēdējā minētajā situācijā darba devējs, kas ir iecerējis veikt šādu darba līgumu izbeigšanu, tuvojoties aiziešanai pensijā, principā var veikt konsultācijas, kuru mērķis tostarp ir izvairīties no šo līgumu izbeigšanas vai samazināt to skaitu, vai katrā ziņā mazināt to sekas.

Tādējādi tāda darba ņēmēju skaita, kas pārsniedz Direktīvas 98/59 1. panta 1. punktā paredzēto, darba līgumu izbeigšana darba devēja pensionēšanās dēļ ietilpst jēdzienā “kolektīvā atlaišana” un prasa šīs direktīvas 2. pantā paredzēto konsultēšanos un informēšanu.

Otrām kārtām, uz jautājumu par to, vai valsts tiesai, kura izskata strīdu starp privātpersonām, ir pienākums nepiemērot šādu valsts tiesisko regulējumu, jo tas ir pretrunā Direktīvas 98/59 tiesību normām, Tiesa atbild noliedzoši.

Šajā ziņā tā atgādina, ka pati direktīva – kas nav transponēta vai ir transponēta nepareizi – nevar radīt saistības indivīdam un tādēļ uz to nevar atsaukties tieši strīdā pret šo personu.

Tas pats attiecas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 27. ( 4 ) un 30. ( 5 ) pantu, kurus minējusi iesniedzējtiesa. No šo Hartas pantu formulējuma skaidri izriet, ka, lai tie varētu tikt piemēroti pilnā apmērā, tie jāprecizē ar Savienības tiesību vai valsts tiesību normām. Tādi noteikumi kā Direktīvas 98/59 1. panta 1. punktā un 2. panta tiesību normās ietvertie noteikumi, kuri adresēti dalībvalstīm un kuros paredzēti gadījumi, kādos jānotiek darbinieku pārstāvju informēšanas un konsultēšanās procedūrai to kolektīvās atlaišanas gadījumā, kā arī materiāltiesiskie un procesuālie nosacījumi, kādiem jāatbilst šai informēšanai un konsultēšanās procedūrai, nevar tikt izsecināti kā tieši piemērojamas tiesību normas no Hartas 27. vai 30. panta formulējuma. Turklāt, ciktāl šie panti paši par sevi nav pietiekami, lai privātpersonām radītu tiesības, uz kurām pašām par sevi var atsaukties, šo pantu apvienošanas ar attiecīgajiem Direktīvas 98/59 pantiem gadījumā nav iespējams citāds iznākums.

Tādējādi tādā strīdā starp privātpersonām kā pamatlietā, lai secinātu, ka jānoraida valsts tiesību normas, kas neatbilst minētajām šīs direktīvas normām, nevar atsaukties ne uz Hartas 27. un 30. pantu pašiem par sevi, ne kopsakarā ar Direktīvas 98/59 1. panta 1. punktu un 2. pantu.

( 1 ) Padomes Direktīva 98/59/EK (1998. gada 20. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV 1998, L 225, 16. lpp.).

( 2 ) Estatuto de los Trabajadores (Darba likums), redakcijā, kas izriet no 2015. gada 23. oktobraReal Decreto legislativo 2/2015, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores (Karaļa leģislatīvais dekrēts 2/2015, ar ko apstiprina Darba likuma pārstrādāto redakciju; 2015. gada 24. oktobraBOE Nr. 255, 100224. lpp., turpmāk tekstā – “Darba likums”), 51. pants.

( 3 ) Gadījums, kas aplūkots 2009. gada 10. decembra spriedumā Rodríguez Mayor u.c. (C‑323/08, EU:C:2009:770), kas arī attiecās uz Darba likuma normām.

( 4 ) Ar nosaukumu “Darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā” – tajā paredzēts, ka darba ņēmējiem attiecīgajos līmeņos jābūt garantētai informācijai un konsultācijām gadījumos un apstākļos, kuri paredzēti Savienības tiesību aktos, kā arī valstu tiesību aktos un praksē.

( 5 ) Ar nosaukumu “Aizstāvība nepamatotas atlaišanas gadījumā” – tajā noteikts, ka ikvienam darba ņēmējam nepamatotas atlaišanas gadījumā ir tiesības uz aizstāvību, ievērojot Savienības tiesību aktus, kā arī valstu tiesību aktus un praksi.