Lieta T‑540/22

Francijas Republika

pret

Vienoto noregulējuma valdi

Vispārējās tiesas (trešā palāta paplašinātā sastāvā) 2024. gada 10. jūlija spriedums

Ekonomikas un monetārā politika – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Regula (ES) Nr. 806/2014 – Minimuma prasība pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām – VNV lēmums nepiešķirt atbrīvojumu – Pārsūdzība VNV Pārsūdzību izskatīšanas grupā – Noraidīšana – Nosacījums, ka nepastāv šķēršļi tūlītējai pašu kapitāla pārvešanai – VNV novērtējuma brīvība – Tiesiskā drošība – Pienākums norādīt pamatojumu

1. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Savienības finanšu nozares uzraudzība – Prudenciālās prasības kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām – Minimuma prasība pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (MREL) – Lūgums piešķirt atbrīvojumu no MREL, kas noteikta vienībām, kuras nav noregulējuma vienības (iekšējā MREL) – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) novērtējuma brīvība – Citu iekšējās MREL funkcionālo aizstājēju pārbaude – Nosacījums, ka nepastāv būtiski, praktiski vai juridiski šķēršļi tūlītējai pašu kapitāla pārvešanai vai saistību atmaksāšanai – VNV prasība par papildu garantiju, lai izpildītu šo nosacījumu – Pieļaujamība ar nosacījumu

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 12.g panta 3. punkts un 12.h panta 1. punkta c) apakšpunkts)

   (skat. 42., 43. un 50. punktu)

2. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms – Vienotā noregulējuma valde (VNV) – VNV Pārsūdzību izskatīšanas grupa – Kontroles apjoms – VNV prasībā ietverto pamatu pārbaude

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 85. panta 3. un 4. punkts)

   (skat. 73. punktu)

3. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Savienības finanšu nozares uzraudzība – Prudenciālās prasības attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām – Minimuma prasība pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (MREL) – Lūgums piešķirt atbrīvojumu no MREL – Nosacījums, ka nepastāv būtiski, praktiski vai juridiski šķēršļi tūlītējai pašu kapitāla pārvešanai vai saistību atmaksāšanai – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) novērtējuma brīvība, vērtējot normatīvos kritērijus – Tiesiskās drošības principa pārkāpums – Neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 12.h panta 1. punkta c) apakšpunkts)

   (skat. 120. un 121. punktu)

Rezumējums

Vispārējā tiesa, izskatījusi atcelšanas prasību, kuru Francijas Republika iesniegusi par Vienotās noregulējuma valdes (VNV) Pārsūdzību izskatīšanas grupas (turpmāk tekstā – “Pārsūdzību izskatīšanas grupa”) lēmumu ( 1 ) un kuru tā noraida, pirmo reizi lemj par Pārsūdzību izskatīšanas grupas lēmumu, kurā izvērtēta VNV veikta pārbaude ar nolūku noteikt, vai kāda banku grupa atbilst nepieciešamajiem nosacījumiem, lai tai varētu piešķirt atbrīvojumu no Regulas Nr. 806/2014 ( 2 ) 12.h pantā noteiktās minimuma prasības pašu kapitālam.

2020. gada 6. novembrī banku grupa attiecībā uz vienu no tās meitasuzņēmumiem VNV iesniedza lūgumu piešķirt atbrīvojumu no minimuma prasības pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (turpmāk tekstā – “MREL”), kas tika piemērota individuāli saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 12.g pantu. Pārsūdzību izskatīšanas grupa, izskatījusi prasību par VNV lēmumu, ar kuru noraidīts minētais lūgums ( 3 ), ko iesniegusi Autorité de contrôle prudentiel et de résolution (Prudenciālās uzraudzības un noregulējuma iestāde, Francija; turpmāk tekstā – “pārsūdzības iesniedzēja Pārsūdzību izskatīšanas grupā”) ar apstrīdēto lēmumu noraidīja minēto pārsūdzību.

Vispārējās tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, attiecībā uz Regulas Nr. 806/2014 12.h panta 1. punkta (turpmāk tekstā — “aplūkotā tiesību norma”) tvērumu Vispārējā tiesa vispirms, veicot gramatisko interpretāciju, konstatē, ka šīs regulas 12.h panta 1. punkta c) apakšpunktā nav paredzēta iespēja pieprasīt īpašu garantiju, lai tiktu izpildīts nosacījums, ka nepastāv būtiski, praktiski vai juridiski šķēršļi tūlītējai pašu kapitāla pārvešanai vai saistību atmaksāšanai, kā arī tajā nav ietverta norāde, kas liegtu VNV šajā ziņā pieprasīt īpašu garantiju.

Turpinājumā, veicot kontekstuālo interpretāciju, tā atzīst, ka prasība par garantijām, kuras tiek segtas ar nodrošinājumu starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumiem, Regulas Nr. 806/2014 12.g pantā paredzēta tikai kā līdzeklis, lai izpildītu iekšējo MREL, un ka nosacījums par garantiju nav minēts šīs pašas regulas 12.h pantā atbrīvojuma kontekstā, atšķirībā no tā, ko likumdevējs paredzējis Direktīvā 2014/59 ( 4 ). Tādējādi iespēja saņemt atbrīvojumu saskaņā ar aplūkoto tiesību normu nekādā ziņā nevar tikt pakļauta nosacījumam par garantiju, kas papildināta ar nodrošinājumu, kurš būtu līdzīgs šīs pašas regulas 12.g panta 3. punktā paredzētajam nosacījumam. Pretēja pieeja nozīmētu, ka aplūkotajai tiesību normai tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība, un tādējādi tas būtu klajš šīs tiesību normas pārkāpums.

Taču Vispārējā tiesa atzīst, ka no aplūkotās tiesību normas kontekstuālās interpretācijas nevar secināt, ka garantijas nenorādīšana tiesību normā, kas attiecas uz lūguma piešķirt atbrīvojumu no iekšējās MREL izskatīšanu ( 5 ), liedz VNV ipso jure, veicot minēto pārbaudi, noteikt šāda veida prasību. Tādējādi, lai gan VNV jānoraida prasība piešķirt atbrīvojumu, ja nav izpildīts viens no aplūkotajā tiesību normā paredzētajiem kumulatīvajiem nosacījumiem, tai tomēr ir zināma novērtējuma brīvība noteikt, kādos apstākļos ir izpildīts trešais nosacījums, kas attiecas uz to, ka nepastāv šķēršļi tūlītējai pašu kapitāla pārvešanai. Tālab nevar izslēgt, ka, ņemot vērā šo novērtējuma brīvību, VNV var pamatoti pieprasīt garantiju, kas ir atšķirīga no Regulas Nr. 806/2014 12.g panta 3. punktā paredzētās garantijas, lai novērstu šķēršļus tūlītējai pašu kapitāla pārvešanai.

Visbeidzot, veicot aplūkotās tiesību normas teleoloģisko interpretāciju, Vispārējā tiesa uzsver, ka Regulas Nr. 806/2014 un Direktīvas 2014/59 kopīgais galvenais mērķis, kuru izvirzījis likumdevējs, nosakot MREL pienākumu visām banku grupas iestādēm, ir nodrošināt efektīvu noregulējumu ar minimālu negatīvu ietekmi uz reālo ekonomiku, finanšu sistēmu un publiskajām finansēm. Tādējādi VNV, izskatot lūgumu piešķirt atbrīvojumu no iekšējās MREL, jāizvērtē, vai pastāv citi pasākumi, kas var tikt izmantoti kā iekšējās MREL funkcionālie aizstājēji. Atbilstoši tās novērtējuma brīvībai nekas tai neliedz uzskatīt, ka, ņemot vērā katra lūguma piešķirt atbrīvojumu raksturīgos apstākļus, ir nepieciešama garantija, lai tiktu izpildīts nosacījums, ka nepastāv šķēršļi tūlītējai pašu kapitāla pārvešanai. Tomēr tai nav atļauts pieprasīt garantiju, kuras iezīmes būtu līdzīgas Regulas Nr. 806/2014 12.g panta 3. punktā paredzētās garantijas iezīmēm.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa precizē, ka no apstrīdētā lēmuma neizriet nedz tas, ka VNV būtu pieprasījusi attiecīgajai banku grupai garantiju, kura atbilst Regulas Nr. 806/2014 12.g. panta 3. punktā minētajai garantijai vai kurai ir tai līdzīgas iezīmes, nedz a fortiori tas, ka Pārsūdzību izskatīšanas grupa būtu apstiprinājusi šādu VNV pieeju.

Otrām kārtām, attiecībā uz to, ka Pārsūdzību izskatīšanas grupa ir izskatījusi tikai tai iesniegtos pamatus, Vispārējā tiesa vispirms atgādina, ka saskaņā ar Regulu Nr. 806/2014 ( 6 ) jebkura fiziska vai juridiska persona var Pārsūdzību izskatīšanas grupā pārsūdzēt VNV lēmumu, ka pārsūdzībā ir ietverts tās pamatojums un ka Pārsūdzību izskatīšanas grupai jālemj par minēto pārsūdzību. No tā izriet, ka Pārsūdzību izskatīšanas grupa izvērtē tajā izvirzītos pamatus. Bez tam Vispārējā tiesa norāda, ka pārsūdzības iesniedzējas Pārsūdzību izskatīšanas grupā tās pirmā pamata atbalstam izvirzītie argumenti neattiecas uz vērtējumiem pēc būtības, ko VNV veikusi par 2014. un 2015. gada garantijām, uz kurām attiecīgā banku grupa ir atsaukusies, lai apgalvotu, ka esot izpildīts nosacījums, ka nepastāv šķēršļi tūlītējai pašu kapitāla pārvešanai. Proti, ar aplūkotajiem argumentiem tika apgalvots, ka VNV esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā esot pārsniegusi savu kompetenci, automātiski piemērodama nosacījumu, kas nav ietverts Regulas Nr. 806/2014 12.h pantā.

Tāpēc Vispārējā tiesa atzīst, ka Pārsūdzību izskatīšanas grupai bija jāpārbauda, vai VNV veiktais vērtējums nebija slēpta 2014. un 2015. gada garantiju in abstracto pārbaude, bet gan attiecīgās banku grupas situācijas un minēto garantiju, kas tika iesniegtas, lai pamatotu tās atbrīvojuma lūgumu, uzticama in concreto pārbaude, un ka tādējādi VNV novērtējuma brīvības robežas tika ievērotas. Tālab tā noraida iebildumu, ka pārsūdzības iesniedzējas Pārsūdzību izskatīšanas grupā izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, kas attiecas uz VNV pieļauto tiesību kļūdu tāpēc, ka tā esot kļūdaini piemērojusi aplūkoto tiesību normu un pārsniegusi savas kompetences robežas, noteikti esot bijis jāliek Pārsūdzību izskatīšanas grupai pārbaudīt, vai VNV, ņemot vērā visus šīs lietas atbilstošos apstākļus, varēja lūgt īpašu garantiju.

Visbeidzot, runājot par tiesiskās drošības principa pārkāpumu, Vispārējā tiesa norāda, ka, pirmkārt, nevar prasīt, lai Regulas Nr. 806/2014 12.h panta 1. punkta c) apakšpunktā būtu minēti atsevišķi konkrētie gadījumi, kuros ir vai nav izpildīts šajā tiesību normā paredzētais nosacījums, jo likumdevējs nevar iepriekš noteikt visus šos gadījumus. Proti, nav iespējams uzskaitīt piemērus šķēršļiem tūlītējai pašu kapitāla pārvešanai, tāpat kā no likumdevēja nevar prasīt, lai pozitīvā veidā tiktu uzskaitīti pasākumi, kas nodrošinātu minēto šķēršļu neesamības nosacījuma ievērošanu. Otrkārt, tiesiskās drošības princips neliedz to, ka attiecīgajām iestādēm ir novērtējuma brīvība, piemērojot tiesiskajā regulējumā noteiktos kritērijus. Šajā gadījumā tas, ka VNV ir brīvība, lai novērtētu, vai pastāv šķēršļi tūlītējai pašu kapitāla pārvešanai, vai lai novērtētu, kādā veidā šis nosacījums jāizpilda, nenozīmē, ka būtu pārkāpts tiesiskās drošības princips.

( 1 ) Vienotās noregulējuma valdes (VNV) Pārsūdzību izskatīšanas grupas 2022. gada 8. jūnija Lēmums Nr. 3/2021, ar kuru noraidīta prasība attiecībā uz 2021. gada 4. novembra Lēmumu SRB/EES/2021/44, ar ko noteikta minimuma prasība pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. maija Regulu (ES) 2019/877 (OV 2019, L 150, 226. lpp.).

( 3 ) Vienotās noregulējuma valdes 2021. gada 4. novembra Lēmums SRB/EES/2021/44.

( 4 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2019/879 (OV 2019, L 150, 296. lpp.).

( 5 ) Proti, Regulas Nr. 806/2014 12.h panta 1. punkts.

( 6 ) Skat. šīs regulas 85. panta 3. un 4. punktu.