Lieta C‑450/22

Caixabank SA u.c.

pret

Asociación de Usuarios de Bancos, Cajas de Ahorros y Seguros de España (Adicae) u.c.

(Tribunal Supremo lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (ceturtā palāta) 2024. gada 4. jūlija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13/EEK – Hipotekārā aizdevuma līgumi – Noteikumi, kas ierobežo procentu likmju svārstības – Noteikumi par procentu likmes minimumu – Tāda kolektīvā prasība par šo noteikumu izmantošanas pārtraukšanu un atbilstoši tiem samaksāto summu atmaksāšanu, kurā iesaistīts liels komersantu un patērētāju skaits – Minēto noteikumu skaidrais un saprotamais raksturs – Jēdziens “samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs”

1. Patērētāju aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Kolektīvā prasība par noteiktu līguma noteikumu izmantošanas pārtraukšanu, kurā iesaistīts liels vienas tautsaimniecības nozares komersantu skaits – Noteikumi par procentu likmes minimumu, kas iekļauti ļoti daudzos hipotekārā aizdevuma līgumos un izmantoti ļoti ilgā laikposmā – Valsts tiesas pilnvaras, izskatot šādu prasību, pārbaudīt, vai ir ievērota pārskatāmības prasība – Nosacījums

   (Padomes Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkts un 7. panta 3. punkts)

   (skat. 26., 28.–32., 35.–38., 39.–46. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2. Patērētāju aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Kolektīvā prasība par noteiktu līguma noteikumu izmantošanas pārtraukšanu, kurā iesaistīts liels vienas tautsaimniecības nozares komersantu skaits – Noteikumi par procentu likmes minimumu, kas iekļauti ļoti daudzos hipotekārā aizdevuma līgumos un izmantoti ļoti ilgā laikposmā – Pārbaude, ko, izskatot šādu prasību, valsts tiesa veic par to, vai ir ievērotas pārskatāmības prasība – Vērtēšanas kritēriji – Samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja jēdziens – Piemērojamība – Izmaiņu šā patērētāja uztverē ņemšana vērā

   (Padomes Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts un 7. panta 3. punkts)

   (skat. 49., 50., 52.–57. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

Rezumējums

Tiesa, saņēmusi Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, precizē jēdziena “vidusmēra patērētājs” tvērumu un nosaka kritērijus, kas piemērojami līguma noteikumu pārskatāmības pārbaudei atbilstoši Direktīvai 93/13 ( 1 ) saistībā ar tādu kolektīvo prasību izbeigt noteikuma par procentu likmes minimumu ( 2 ) izmantošanu, kas vērsta pret ļoti lielu vienas tautsaimniecības nozares komersantu skaitu, kuri šo noteikumu ir izmantojuši ļoti ilgā laikposmā.

2010. gada novembrī Spānijas banku, krājbanku un apdrošināšanas sabiedrību lietotāju apvienība ( 3 )Juzgado de lo Mercantil no 11 de Madrid (Madrides Komerctiesa Nr. 11, Spānija) cēla kolektīvu prasību, kura galu galā vērsta pret vairāk nekā simts no šīm kredītiestādēm, lūdzot pārtraukt izmantot noteikumu par procentu likmes minimumu, kas iekļauts šo iestāžu izmantoto hipotekārā aizdevuma līgumu vispārīgos noteikumos, kā arī atmaksāt summas, kuras attiecīgie patērētāji ir samaksājuši, pamatojoties uz šo noteikumu. Minētā tiesa apmierināja šo prasību attiecībā gandrīz uz visām attiecīgajām kredītiestādēm, konstatējot, ka noteikums par procentu likmes minimumu nav spēkā, un uzdodot šīm iestādēm pārtraukt tā izmantošanu, kā arī atmaksāt, to piemērojot, nepamatoti saņemtās summas ( 4 ).

Gandrīz visas šo kredītiestāžu iesniegtās apelācijas sūdzības Audiencia Provincial de Madrid (Madrides provinces tiesa, Spānija) noraidīja. Kredītiestādes, kuru prasības tika noraidītas, iesniedza kasācijas sūdzības iesniedzējtiesā, kura vēlas noskaidrot divus juridiskus jautājumus. Pirmais jautājums ir par to, vai kolektīvā prasība ir piemērots procesuālais līdzeklis, lai izvērtētu noteikumu par procentu likmes minimumu pārskatāmību, savukārt otrais attiecas uz grūtībām piemērot jēdzienu “vidusmēra patērētājs” pamatlietas kontekstā, ņemot vērā, ka šie noteikumi attiecas uz dažādām patērētāju kategorijām un ka tie izmantoti ļoti ilgā laikposmā, kurā mainījies viņu zināšanu līmenis.

Tiesas vērtējums

Tiesa izvērtē, pirmām kārtām, iespēju valsts tiesai, izvērtējot kolektīvu prasību, kas vērsta pret daudziem vienas tautsaimniecības nozares komersantiem un attiecas uz ļoti lielu skaitu līgumu, veikt līguma noteikuma pārskatāmības pārbaudi.

Šajā kontekstā tā uzreiz norāda, ka paralēli patērētāja subjektīvajām tiesībām, ceļot individuālu prasību, vērsties tiesā, lai tiktu izvērtēts, vai kāds no tā noslēgtajā līgumā ietvertajiem noteikumiem nav negodīgs, Direktīvas 93/13 ( 5 ) 7. panta 2. punkts ļauj dalībvalstīm iedibināt standartlīgumos ietverto negodīgo noteikumu kontroli ar sabiedrības interesēs patērētāju asociāciju celtu prasību par noteikuma izmantošanas izbeigšanu palīdzību. Tā kā šīm prasībām ir atšķirīgs priekšmets un tiesiskās sekas, individuālai prasībai raksturīgai visu ar līguma noslēgšanu saistīto apstākļu ņemšanai vērā, pēc savas ierosmes izvērtējot kāda līguma noteikuma negodīgumu, nevajadzētu radīt šķērsli kolektīvas prasības celšanai. Turklāt, runājot par attiecībām starp individuālām prasībām un kolektīvām prasībām, lai gan katras valsts tiesību sistēmā jāparedz noteikumi, kas reglamentē šīs attiecības, saskaņā ar procesuālās autonomijas principu šie noteikumi nedrīkst apdraudēt Direktīvā 93/13 patērētājiem piedāvāto iespēju izvēlēties īstenot savas tiesības vai nu ar individuālu prasību, vai ar kolektīvu prasību.

Tādējādi Tiesa norāda, pirmkārt, ka komersantu pienākuma par līguma noteikumu vienkāršu un skaidri saprotamu formulējumu tvērums nav atkarīgs no tā, ar kāda veida prasību – individuālu vai kolektīvu – patērētājs vai organizācija, kurai ir leģitīmas intereses to aizsargāt, plāno īstenot Direktīvā 93/13 atzītās tiesības. Šajā ziņā tā precizē, ka tās judikatūra par līguma noteikumu pārskatāmības prasību, kas radusies, izskatot individuālas prasības, ir attiecināma uz kolektīvām prasībām. Šo iemeslu dēļ līguma noteikumu pārskatāmā rakstura pārbaude tiesā nevar tikt attiecināta tikai uz noteikumiem, kas ir individuālu prasību priekšmets. Proti, neviena Direktīvas 93/13 tiesību norma neļauj uzskatīt, ka šī pārbaude būtu izslēgta attiecībā uz noteikumiem, kas ir kolektīvās prasības priekšmets, tomēr ar nosacījumu, ka tad, ja kolektīvā prasība ir celta pret vairākiem komersantiem, to ceļ pret vienas tautsaimniecības nozares pārdevējiem vai piegādātājiem, kuri izmanto vai iesaka izmantot tos pašus vispārējos līguma noteikumus vai līdzīgus noteikumus ( 6 ).

Otrkārt, Tiesa norāda, ka pēc savas būtības līguma noteikuma pārskatāmības pārbaude, ko veic valsts tiesa, izskatot kolektīvu prasību, nevar attiekties uz individuālām situācijām raksturīgiem apstākļiem, bet uz pārdevēju vai piegādātāju standartizētu praksi. Tādējādi, izvērtējot noteikuma par procentu likmes minimumu pārskatāmību, valsts tiesai atkarībā no preču vai pakalpojumu, kas ir attiecīgo līgumu priekšmets, rakstura jāpārbauda, vai samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs līguma noslēgšanas brīdī var saprast šī noteikuma darbību un novērtēt tā iespējami nozīmīgās ekonomiskās sekas. Šim nolūkam minētajai tiesai jāņem vērā visa līgumiskā un pirmslīguma standarta prakse, ko ievēro katrs attiecīgais pārdevējs vai piegādātājs, kā arī visi citi apstākļi, kurus minētā tiesa uzskatītu par nozīmīgiem, lai īstenotu kontroli attiecībā uz katru no atbildētājiem.

Treškārt, Tiesa uzsver, ka lietas sarežģītība – ņemot vērā ļoti lielo atbildētāju skaitu un attiecīgo noteikumu daudzveidīgo formulējumu – nav atbilstošs kritērijs, lai novērtētu valsts tiesas pienākumu izvērtēt līguma noteikumu pārskatāmību, izskatot kolektīvu prasību, ja vien ir izpildīti Direktīvas 93/13 7. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi. Tādējādi Direktīva 93/13 ( 7 ) ļauj valsts tiesai pārbaudīt līguma noteikuma pārskatāmību, izskatot kolektīvu prasību, kas vērsta pret daudziem vienas tautsaimniecības nozares pārdevējiem vai piegādātājiem un attiecas uz ļoti lielu skaitu līgumu, ja vien šajos līgumos ir ietverts tas pats noteikums vai līdzīgi noteikumi.

Otrām kārtām, Tiesa precizē jēdzienu “samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs” saistībā ar tāda līguma noteikuma pārskatāmības pārbaudi, kas ietverts līgumos, kuri attiecas uz konkrētām patērētāju kategorijām un ir izmantoti ļoti ilgā laikposmā, kurā ir attīstījusies šo patērētāju zināšanu pakāpe.

Tādējādi tā norāda, ka pēc analoģijas ar vispārīgo jēdzienu “patērētājs” ( 8 ), kuram ir objektīvs raksturs un kurš nav atkarīgs no zināšanām un konkrētās informācijas, kas faktiski ir attiecīgās personas rīcībā, tāda abstrakta atsauces kritērija kā “vidusmēra patērētājs” izmantošana, lai pārbaudītu līguma noteikuma pārskatāmību, ļauj novērst, ka šī pārbaude būs atkarīga no tādu sarežģītu subjektīvu faktoru kopuma, kurus ir grūti vai pat neiespējami noteikt. Proti, tā kā saistībā ar individuālu prasību specifiskās zināšanas, kas – kā tiek uzskatīts – ir patērētājam, nevar pamatot jebkādu novirzi no vidusmēra patērētāja zināšanu līmeņa, dažādu patērētāju kategoriju individuālās īpašības vēl jo vairāk nevar tikt ņemtas vērā, izskatot kolektīvo prasību. Tiesa uzskata, ka tieši konkrētās sabiedrības daļas – kas šajā gadījumā ir dažādas patērētāju kategorijas, kuras ir grūti sagrupēt, – neviendabīgums rada nepieciešamību izmantot vidusmēra patērētāja juridisko fikciju. Tas izpaužas tādējādi, ka šis patērētājs tiek uztverts kā viena un tā pati abstrakta vienība, kuras kopējā uztvere ir nozīmīga tiesas pārbaudei.

Tādējādi, analizējot noteikumu par procentu likmes minimumu pārskatāmību attiecīgo hipotekārā aizdevuma līgumu noslēgšanas brīdī, iesniedzējtiesai būs jābalstās uz samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja uztveri neatkarīgi no atšķirībām, kādas pastāv starp individuālajiem patērētājiem, uz kuriem attiecas konkrētie līgumi, it īpaši attiecībā uz zināšanu par noteikumu par procentu likmes minimumu līmeni, ienākumu līmeni, vecumu vai profesionālo darbību. Apstāklis, ka šie līgumi ir adresēti konkrētām patērētāju kategorijām, neliek izdarīt atšķirīgu secinājumu.

Tomēr nevar a priori izslēgt, ka objektīva notikuma vai vispārzināma fakta dēļ – piemēram, piemērojamā tiesiskā regulējuma grozījumu vai plaši izplatītas un apspriestas judikatūras attīstības dēļ – iesniedzējtiesa uzskata, ka vidusmēra patērētāja kopējā uztvere par noteikumu par procentu likmes minimumu attiecīgajā laikposmā ir mainījies un ir ļāvusi tam apzināties iespējami nozīmīgas ekonomiskās sekas, ko rada šis noteikums. Šādā gadījumā Direktīvai 93/13 nav pretrunā tas, ka tiek ņemta vērā vidusmēra patērētāja uztveres attīstība šajā laikposmā, un tādējādi viņa informētības un uzmanības līmenis var būt atkarīgs no hipotekārā aizdevuma līgumu noslēgšanas brīža.

( 1 ) Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

( 2 ) Kredītiestādes izmantojušas šo noteikumu, paredzot minimālo likmi, zemāka par ko mainīgā procentu likme nevar būt (turpmāk tekstā – “noteikums par procentu likmes minimumu”).

( 3 ) Asociación de Usuarios de Bancos, Cajas de Ahorros y Seguros de España (Adicae).

( 4 ) Atmaksa attiecas uz summām, kas nepamatoti iegūtas kopš 2013. gada 9. maija, Augstākās tiesas sprieduma Nr. 214/2013 publicēšanas datuma; šajā spriedumā minētā tiesa nolēma, ka noteikuma par procentu likmes minimumu spēkā neesamības konstatējums rada sekas ex nunc.

( 5 ) Konkrētāk, Direktīvas 93/13 7. panta 2. punktā paredzētais mehānisms.

( 6 ) Direktīvas 93/13 7. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi.

( 7 ) Un it īpaši tās 4. panta 1. punkts un 7. panta 3. punkts.

( 8 ) Kā paredzēts Direktīvas 93/13 2. panta b) punktā.