Lieta C‑316/22

Gabel Industria Tessile SpA
un
Canavesi SpA

pret

A 2A Energia SpA
un
Energit SpA
un
Agenzia delle Dogane e dei Monopoli

(Tribunale di Como (Komo tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (piektā palāta) 2024. gada 11. aprīļa spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2008/118/EK – 1. panta 2. punkts – Akcīzes nodoklis – Elektroenerģija – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ieviests akcīzes nodokļa elektroenerģijai papildu nodoklis – Īpaša nolūka neesamība – Papildu nodoklis, ko valstu tiesas uzskata par pretrunā esošu Direktīvai 2008/118/EK – Nepamatoti samaksātā nodokļa atgūšana, ko gala patērētājs veic tikai no piegādātāja – LESD 288. pants – Tieša iedarbība – Efektivitātes princips

1. Iestāžu akti – Direktīvas – Tieša iedarbība – Robežas – Valsts tiesas pienākums strīdā starp privātpersonām nepiemērot valsts tiesību normu, ar kuru ieviests direktīvai pretrunā esošs netiešais nodoklis – Neesamība – Robežas

   (LESD 288. panta trešā daļa)

   (skat. 23.–7. punktu, rezolutīvās daļas 1. punktu)

2. Savienības tiesības – Tieša iedarbība – Ar Savienības tiesībām nesaderīgi valsts nodokļi – Atmaksa – Noteikumi – Valsts tiesību piemērošana – Robežas – Efektivitātes principa ievērošana – Piegādātāja nepamatoti samaksāta nodokļa pārnešana uz gala patērētāju – Juridiska neiespējamība pieprasīt no piegādātāja atmaksu, jo direktīvai, ar kuru ievieš šo nodokli, nav tiešas horizontālas iedarbības – Tiesiskais regulējums, kas ļauj galapatērētājam nevis pieprasīt tā atmaksu tieši no attiecīgās dalībvalsts, bet gan tikai celt civilprasību pret minēto piegādātāju par nepamatotu maksājumu atgūšanu – Nepieļaujamība

   (skat. 32.–34., 36.–38. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

Rezumējums

Strīdā par Savienības tiesībām pretrunā esoša papildu akcīzes nodokļa, kas iekasēts nepamatoti, atmaksāšanu gala patērētājiem Tiesa atgādina judikatūru par LESD 288. panta trešās daļas, kā arī efektivitātes principa interpretāciju.

Gabel Industria Tessile un Canavesi ir divas saskaņā ar Itālijas tiesībām dibinātas sabiedrības, kas attiecīgi ar A 2A Energia un Energit noslēdza līgumus par elektroenerģijas piegādi to ražotnēm.

Saskaņā ar šiem līgumiem Gabel Industria Tessile un Canavesi par 2010. un 2011. gadu saviem piegādātājiem samaksāja papildu akcīzes nodokli par elektroenerģiju, kas tolaik bija paredzēts Itālijas tiesiskajā regulējumā.

2020. gadā, uzskatīdamas, ka šis papildu nodoklis ir pretrunā Savienības tiesībām, tās, lai saņemtu nodokļa atmaksu, pret saviem piegādātājiem cēla prasību Tribunale di Como (Komo tiesa, Itālija), kas šajā lietā ir iesniedzējtiesa.

Iesniedzējtiesa, norādot, ka Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) nodokli ir atzinusi par pretrunā esošu Direktīvai 2008/118 ( 1 ), šaubās par šī prettiesiskuma sekām attiecībā uz nepamatoti samaksātajām summām direktīvas horizontālās iedarbības neesamības dēļ, kā arī uz efektivitātes principa piemērošanu.

Šādā kontekstā tā uzdeva Tiesai divus prejudiciālus jautājumus, lai noskaidrotu, pirmkārt, vai LESD 288. panta trešā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj, ka valsts tiesa strīdā starp privātpersonām nepiemēro valsts tiesību normu, ar kuru noteikts nodoklis, kas ir pretrunā netransponētas vai nepareizi transponētas direktīvas skaidrai, precīzai un beznosacījumu normai.

Otrkārt, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai efektivitātes princips jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas galapatērētājam neļauj tieši pieprasīt no dalībvalsts tāda nodokļa atmaksu, kurš ir pretrunā skaidrai, precīzai un beznosacījuma normai, kas ietverta netransponētā vai nepareizi transponētā direktīvā, un kurš ir samaksāts piegādātājam, lai gan direktīvas tiešas horizontālas iedarbības neesamības dēļ tam nav iespējams atsaukties uz šī nodokļa prettiesiskumu minētajam piegādātājam, kas pats ir samaksājis nodokli, un tādā veidā panākt no piegādātāja nepamatoti samaksāto summu atmaksu.

Tiesas vērtējums

Attiecībā uz pirmo jautājumu Tiesa vispirms atgādina, ka saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu, vēršoties pret privātpersonu valsts tiesā, uz direktīvu pašu par sevi atsaukties nevar.

Tādējādi šāda tiesa strīdā starp privātpersonām principā nevar nepiemērot valsts tiesību normu, ar kuru ieviests netiešais nodoklis, kas ir pretrunā skaidrai, precīzai un beznosacījumu netransponētai vai nepareizi transponētai direktīvas normai.

Tomēr no šī principa var atkāpties divos gadījumos.

Pirmkārt, valsts tiesībās var būt noteikts citādi. Dalībvalsts var piešķirt valsts tiesām pilnvaras, pamatojoties uz savām iekšējām tiesībām, nepiemērot jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, kurai nav tiešas iedarbības. Tādējādi, neraugoties uz direktīvas horizontālās iedarbības neesamību, valsts tiesa var ļaut privātpersonai atsaukties uz tāda nodokļa nelikumību, kuru pārdevējs uz to ir nepamatoti pārnesis, ja šāda iespēja ir paredzēta valsts tiesību aktos.

Otrkārt, saskaņā ar Tiesas judikatūru uz beznosacījuma un pietiekami precīzām direktīvas tiesību normām attiecīgās personas var atsaukties attiecībās pret valsti un visām tās pārvaldes institūcijām, kā arī struktūrām vai vienībām, kuras ir pakļautas valsts varai vai kontrolei vai kurām ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tām, kādas izriet no privātpersonu attiecībām piemērojamajiem noteikumiem. Tādējādi attiecīgā persona pret subjektu, kas atbilst šīm pazīmēm, var atsaukties uz to, ka netiešais nodoklis ir pretrunā Savienības tiesībām, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

Attiecībā uz otro jautājumu Tiesa uzskata, ka ar valsts tiesisko regulējumu, kurš neļauj gala patērētājam pieprasīt tāda nodokļa atmaksu, kas ir pretrunā skaidrai, precīzai un beznosacījumu normai, kura nav transponēta vai ir nepareizi transponēta tieši attiecīgajai dalībvalstij, tiek pārkāpts efektivitātes princips.

Proti, saskaņā ar efektivitātes principu, ja piegādātājs, kuram jāmaksā prettiesiski nodokļi, tos ir tieši pārnesis uz galapatērētāju, kas galu galā ir nepamatoti samaksājis šo papildu ekonomisko slogu, pēdējam minētajam jābūt iespējai saņemt tā atmaksu no piegādātāja un, ja izrādās, ka šādu atmaksu saņemt nav iespējams vai tas ir pārmērīgi grūti, tam būtu jāspēj savu atmaksas pieteikumu vērst tieši pret attiecīgo dalībvalsti.

Šajā gadījumā, tā kā gala patērētājs prasībā par atmaksu, kas vērsta pret tā piegādātāju, nevar atsaukties uz nodokļa neatbilstību Direktīvas 2008/118 normām, jo šai direktīvai nav tiešas horizontālas iedarbības, šī nodokļa atmaksāšana piegādātājam faktiski izrādās juridiski neiespējama. Taču valsts tiesību akti ļauj galapatērētājam celt prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu tikai pret piegādātāju bez iespējas tieši vērsties attiecīgajā dalībvalstī, un tas tādējādi ir pretrunā efektivitātes principam.

( 1 ) Padomes Direktīva 2008/118/EK (2008. gada 16. decembris) par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (OV 2009, L 9, 12. lpp.).