Lieta T‑402/21

UniCredit Bank AG

pret

Vienoto noregulējuma valdi

Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2024. gada 17. jūlija spriedums

Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums par 2021. gada ex ante iemaksu aprēķinu – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības tikt uzklausītam – Tiesiskā drošība – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Iebilde par prettiesiskumu – Sprieduma iedarbības laikā ierobežošana

1. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Riska rādītāju un apakšrādītāju neņemšana vērā šo iemaksu aprēķinā – Pieļaujamība

   (Komisijas Regulas 2015/63 20. panta 1. punkts)

   (skat. 97., 98. un 100. punktu)

2. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms – “Ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā – Riska rādītāju un apakšrādītāju neņemšana vērā šo iemaksu aprēķinā – Nosacījumi

   (Komisijas Regula Nr. 680/2014; Komisijas Regulas 2015/63 6., 7., 14. pants un 20. panta 1. punkts; Komisijas Regula 2021/451; Komisijas Regula 2021/763; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59)

   (skat. 254.–258., 263., 264., 269., 271., 275.–278., 283. un 285. punktu)

Rezumējums

Vispārējā tiesa pēc atcelšanas prasības izskatīšanas, ko tā apmierina, atceļ Vienotās noregulējuma valdes (turpmāk tekstā – “VNV”) lēmumu par 2021. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) aprēķinu, ciktāl tas attiecas uz UniCredit Bank, proti, prasītāju, jo VNV, nosakot gada mērķapjomu, nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

Spriedumā Vispārēja tiesa lemj par VNV pienākumu norādīt pamatojumu, kāpēc “neto stabila finansējuma rādītājs” (turpmāk tekstā – “NSF rādītājs”) un rādītājs “iestādes pašu kapitāls un atbilstīgās saistības, kas pārsniedz minimuma prasības pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām” (turpmāk tekstā – “MREL rādītājs” un “MREL”), kā arī riska apakšrādītāji “sarežģītība” un “noregulējamība” nav tikuši piemēroti, lai aprēķinātu ex ante iemaksas apjomu nedz Savienības līmenī, nedz valsts līmenī ( 1 ). Vispārējā tiesa pirmo reizi lemj arī par šo riska rādītāju un apakšrādītāju nepiemērošanas atbilstīgumu Deleģētās regulas 2015/63 ( 2 ) 6., 7. un 20. pantam.

Prasītāja ir Vācijā reģistrēta kredītiestāde. 2021. gada 14. aprīlī VNV pieņēma lēmumu, ar kuru tā noteica ( 3 ) kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību, tostarp prasītājas, 2021. gada ex ante iemaksas VNF (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ( 4 ).

Vispārējās tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, attiecībā uz pamatojumu, kāpēc VNV, lai aprēķinātu ex ante iemaksas 2021. gada iemaksu periodam, nav piemērojusi nedz NSF un MREL riska rādītājus, nedz riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”, kas noteikti Deleģētajā regulā 2015/63 ( 5 ), Vispārējā tiesa konstatē, ka Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā paredzēts – ja konkrēta rādītāja noteikšanai nepieciešamā informācija, kas minēta šīs regulas II pielikumā, nav iekļauta 14. pantā minētajā piemērojamajā uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībā attiecībā uz bāzes gadu, šo riska rādītāju nepiemēro, līdz sāk piemērot minēto uzraudzības pārskatu sniegšanas prasību.

Šajā gadījumā VNV apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka tā nepiemēroja nedz NSF un MREL rādītājus, nedz apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”, jo šī lēmuma pieņemšanas brīdī informācija, kas nepieciešama saistībā ar tiem, par visām iestādēm nebija pieejama vienotā formātā.

Konkrētāk, attiecībā uz NSF rādītāju VNV norādīja, ka Savienībā netika izmantots neviens saskaņots NSF rādītāja saistošs standarts un tādējādi tā nevarēja identificēt rādītājus valsts līmenī. Attiecībā uz MREL rādītāju VNV precizēja – tā kā prasības saistībā ar MREL radītāju kopumā tika īstenotas pakāpeniski, tās rīcībā nebija datu, kas tai ļautu piemērot šo rādītāju katras iestādes, kura veic iemaksas VNF, līmenī. Attiecībā uz apakšrādītājiem “sarežģītība” un “noregulējamība” VNV norādīja, ka šiem apakšrādītājiem nepieciešamie dati par 2019. pārskata gadu visām iesaistīto dalībvalstu iestādēm nebija pieejami vienotā formātā.

Tāpēc Vispārējā tiesa atzīst, ka šāds pamatojums ļauj prasītājai saprast iemeslus, kāpēc VNV nepiemēroja attiecīgos riska rādītājus un apakšrādītājus, un tādējādi izpilda judikatūrā noteiktās prasības.

Attiecībā uz iemesliem, kāpēc VNV, lai aprēķinātu valsts līmenī noteiktās ex ante iemaksas procentuālo daļu, nav piemērojusi NSF un MREL rādītājus, Vispārējā tiesa uzskata, ka VNV ir norādījusi pietiekamu pamatojumu, paskaidrodama, ka dati, kas nepieciešami šo rādītāju piemērošanai, nebija pieejami valsts līmenī. Pirmkārt, attiecībā uz NSF rādītāju VNV paskaidroja, ka tā nevarēja identificēt rādītājus valsts līmenī, jo tā uzraudzības pārskatu sniegšanas prasības attiecībā uz šo rādītāju uzskatīja par nepiemērotām. Otrkārt, attiecībā uz MREL rādītāju no apstrīdētā lēmuma izriet, ka VNV rīcībā nebija valsts līmenī apkopotu datu, kas tai ļautu piemērot šo rādītāju, jo valsts noregulējuma iestādes ar minēto rādītāju saistītās prasības īstenoja pakāpeniski.

Attiecībā uz pamatojumu, kāpēc, lai aprēķinātu valsts līmenī noteiktās ex ante iemaksas procentuālo daļu, netika piemēroti apakšrādītāji “sarežģītība” un “noregulējamība”, Vispārējā tiesa atzīst, ka, būdama informēta ekonomikas dalībniece, prasītāja, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma formulējumu un kontekstu, varēja saprast, ka, tā kā noregulējuma plāni nebija sagatavoti visām Vācijas iestādēm, VNV rīcībā nebija atbilstošu valsts līmenī apkopotu datu, lai piemērotu riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”.

Otrām kārtām, attiecībā uz šo riska rādītāju un apakšrādītāju nepiemērošanas atbilstīgumu Deleģētās regulas 2015/63 tiesību normām Vispārējā tiesa vispirms norāda, ka šajā deleģētajā regulā iespējai nepiemērot riska rādītāju ir izvirzīts divkāršs nosacījums, pirmkārt, saskaņā ar šādu rādītāju pieprasītā informācija neietilpst šīs deleģētās regulas 14. pantā minētajās uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībās, un, otrkārt, šis rādītājs ir minēts šīs deleģētās regulas II pielikumā “Noregulējuma iestādēm iesniedzamie dati”.

Attiecībā uz pirmo nosacījumu Vispārējā tiesa atzīmē, ka, lai noteiktu ( 6 ), vai informācija, kas tiek prasīta saskaņā ar konkrētu riska rādītāju, ir uzraudzības pārskatu sniegšanas prasību daļa, VNV jāpārbauda, vai iestādēm bija pienākums paziņot šo informāciju uzraudzības pārskatu sniegšanas nolūkā kompetentajai iestādei par attiecīgo bāzes gadu atbilstoši Īstenošanas regulai Nr. 680/2014 ( 7 ) vai valsts tiesību aktiem. Šis bāzes gads ( 8 ) ir gads, uz kuru attiecas apstiprinātie gada finanšu pārskati, kas pieejami uz 31. decembri gadā pirms iemaksu perioda, proti, šajā gadījumā 2019. gada finanšu gads (turpmāk tekstā – “attiecīgais bāzes gads”).

Attiecībā uz otro nosacījumu Vispārējā tiesa precizē, ka Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktu piemēro ne tikai tad, ja tās II pielikumā minētie dati paši par sevi ir riska rādītāji, bet arī tad, ja šajā pielikumā ir atsauce uz datiem, kuri, nebūdami riska rādītāji paši par sevi, ir izšķiroši, lai aprēķinātu šādus riska rādītājus, kuri savukārt nav minēti šajā pielikumā. Tādējādi riska rādītāju var nepiemērot, ja minētajā pielikumā ir ietverti tā aprēķināšanai nepieciešamie dati.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi, kā arī tās lietderīgā iedarbība. Šajā tiesību normā ir ņemts vērā, ka uzraudzības prasību un saistīto pārskatu sniegšanas prasību ieviešanas process ir pakāpeniski sadalīts laikā. Bez tam Vispārējā tiesa konstatē, ka Deleģētā regula 2015/63 tika pieņemta brīdī, kad šīs prasības vēl nebija galīgi pieņemtas vai vēl tika koriģētas. No tā izriet, ka dati, kas nepieciešami, lai aprēķinātu atsevišķus minētos riska rādītājus, vismaz daļu sākotnējā perioda varēja nebūt pieejami par visām attiecīgajām iestādēm vai vismaz par visām iestādēm, kuru juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, un ir precizēts, ka šādi dati varēja nebūt paziņoti kā uzraudzības pārskati saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vai, attiecīgā gadījumā, valsts tiesību aktiem.

Šajā kontekstā Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta mērķis ir novērst, ka attiecīgā gadījumā iestādēm, kad tās aprēķina ex ante iemaksas, tiek uzlikts nesamērīgs vai diskriminējošs slogs tieši šīs uzraudzības prasību un ar tām saistīto pārskatu sniegšanas prasību pakāpeniskas īstenošanas dēļ. Šāds risks pastāv ne tikai tad, ja attiecīgie dati paši par sevi ir riska rādītāji, bet arī tad, ja šie dati, kas paši par sevi nav riska rādītāji, tomēr ir nepieciešami to aprēķināšanai.

Turpinājumā, ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa izvērtē, vai VNV, aprēķinot ex ante iemaksas 2021. gada iemaksu periodam, varēja, nepārkāpdama Deleģētās regulas 2015/63 tiesību normas, nepiemērot divus riska rādītājus, proti, NSF un MREL rādītājus un divus riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”.

Attiecībā uz NSF rādītāju, pirmkārt, no Īstenošanas regulas 2021/451 ( 9 ) izriet, ka iestādēm uzraudzības pārskatu sniegšanas nolūkā un vienotā formātā dati saistībā ar šo rādītāju kompetentajai iestādei bija jāziņo tikai no 2021. gada 28. jūnija, t.i., pēc attiecīgā bāzes gada. Turklāt – nepastāvot nepieciešamībai lemt par jautājumu, vai, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem pastāvētu pienākums paziņot saistībā ar NSF rādītāju nepieciešamo informāciju kā uzraudzības pārskatus, VNV būtu pienākums to ņemt vērā, lai noteiktu šo rādītāju, vismaz aprēķinot ex ante iemaksu valsts līmenī, – VNV paskaidroja, ka šāds pienākums attiecīgajā bāzes gadā katrā ziņā neizrietēja no tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija reģistrēta prasītāja. Tāpēc Vispārējā tiesa uzskata, ka nekāda informācija lietas materiālos nepierāda, ka saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem attiecīgajā bāzes gadā dati par NSF rādītāju būtu uzraudzības pārskatu prasību daļa. Otrkārt, NSF rādītājs ir to datu daļa, kuri ir expressis verbis uzskaitīti Deleģētās regulas 2015/63 II pielikumā. No tā Vispārējā tiesa konstatē, ka VNV, neņemdama vērā NSF rādītāju ex ante iemaksu aprēķinā 2021. gada iemaksu periodam, nav pārkāpusi Deleģētās regulas 2015/63 tiesību normas.

Attiecībā uz MREL rādītāju nevienā Īstenošanas regulas Nr. 680/2014 tiesību normā nebija paredzēts, ka iestādēm par attiecīgo bāzes gadu būtu kompetentajai iestādei jāsniedz informācija par savām atbilstīgajām saistībām kā uzraudzības pārskati. Šāds pienākums tika ieviests tikai no 2021. gada 28. jūnija ar Īstenošanas regulu 2021/763 ( 10 ). Direktīvas 2014/59 ( 11 ) 45. panta 1. punkts neatspēko šo secinājumu, jo tajā nav ietverts pienākums attiecīgajā bāzes gadā ziņot atbilstīgās saistības kā uzraudzības pārskatus. Turklāt – nepastāvot nepieciešamībai lemt par jautājumu, vai, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem pastāvētu pienākums ziņot atbilstīgās saistības kā uzraudzības pārskatus, VNV būtu pienākums tās ņemt vērā, lai noteiktu MREL rādītāju, vismaz aprēķinot ex ante iemaksu valsts līmenī, – VNV paskaidroja, ka šāds pienākums attiecīgajā bāzes gadā katrā ziņā neizrietēja no dalībvalsts tiesību aktiem. Tāpēc nekāda informācija Vispārējās tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nepierāda, ka saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem uz informāciju saistībā ar MREL rādītāju attiecīgajā bāzes gadā attiecās uzraudzības pārskatu sniegšanas prasības. Turklāt, lai gan MREL rādītājs kā tāds nav minēts Deleģētās regulas 2015/63 II pielikumā, šajā pielikumā noregulējuma iestādēm iesniedzamo datu vidū tomēr ir minētas “atbilstīgās saistības”. Šīs saistības ir arī galvenie dati, lai aprēķinātu šo riska rādītāju, kas balstās uz tādiem datiem kā, piemēram, pašu kapitāls, atbilstīgās saistības un MREL, ņemot vērā, ka, lai aprēķinātu šo rādītāju, VNV jānosaka pašu kapitāla un atbilstīgo saistību starpība salīdzinājumā ar MREL.

Šādos apstākļos VNV, nepārkāpdama Deleģēto regulu 2015/63, varēja nepiemērot MREL rādītāju.

Attiecībā uz riska apakšrādītājiem “sarežģītība” un “noregulējamība” no Deleģētās regulas 2015/63 ( 12 ) izriet, ka VNV, kad tā nosaka riska apakšrādītāju “sarežģītība”, jāņem vērā, cik lielā mērā attiecīgās iestādes uzņēmējdarbības modelis un organizatoriskā struktūra tiek uzskatīti par sarežģītiem ( 13 ). Tāpat, kad VNV nosaka riska apakšrādītāju “noregulējamība”, tai jāņem vērā, cik lielā mērā šī iestāde var tikt ātri noregulēta bez juridiskiem šķēršļiem. Saskaņā ar Direktīvu 2014/59 ( 14 ) iestādes noregulējamības novērtējumu noregulējuma iestāde veic vienlaicīgi ar noregulējuma plāna sagatavošanu un atjaunināšanu un to vajadzībām. Bez tam, lai novērtētu iestādes noregulējamību, jāņem vērā arī tās struktūras sarežģītība. Šādos apstākļos sarežģītība tiek novērtēta arī tad, kad tiek gatavots noregulējuma plāns, kas tādējādi ir priekšnoteikums, lai VNV varētu noteikt riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”. Turklāt, lai sagatavotu iestāžu noregulējuma plānu, noregulējuma iestāde ņem vērā vismaz šajā direktīvā paredzētos elementus ( 15 ). Kā viens no šiem elementiem tai jāņem vērā saistību apjoms, ko var izmantot iestādes iekšējai rekapitalizācijai, kā arī to veids. Minētās saistības atbilst “atbilstīgajām saistībām” Deleģētās regulas 2015/63 izpratnē un ir dati, kas nepieciešami, lai VNV varētu noteikt riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”.

Šajā ziņā, no vienas puses, izriet, ka saskaņā ar Īstenošanas regulu Nr. 680/2014 iestādēm nebija jāziņo kompetentajai iestādei atbilstīgās saistības par attiecīgo bāzes gadu uzraudzības pārskatu sniegšanas nolūkā. No otras puses – nepastāvot nepieciešamībai lemt par jautājumu, vai, ja pastāvētu šāds pienākums paziņot atbilstīgās saistības, VNV būtu pienākums tās ņemt vērā, lai noteiktu apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”, vismaz aprēķinot ex ante iemaksu valsts līmenī, – nekāda Vispārējās tiesas rīcībā esoša informācija nepierāda, ka šāds pienākums valsts tiesību aktos pastāvēja.

Tāpēc Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā paredzētais pirmais nosacījums attiecībā uz riska apakšrādītājiem ir izpildīts. Runājot par otro nosacījumu, kas paredzēts šajā pašā pantā, – lai gan šie apakšrādītāji paši par sevi Deleģētās regulas 2015/63 II pielikumā nav ietverti, atbilstīgās saistības, kas ir nepieciešamie dati to noteikšanai, tajā ir minētas expressis verbis.

Tādējādi Vispārējā tiesa atzīst, ka VNV, neņemdama vērā riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība” 2021. gada iemaksu periodam, nav pārkāpusi Deleģētās regulas 2015/63 6., 7. un 20. pantu.

( 1 ) “Valsts līmenis” ir dati, ko paziņojušas iestādes, kuras saņēmušas darbības atļaujas attiecīgās iesaistītās dalībvalsts teritorijā. “Banku savienības līmenis” ir dati, ko paziņojušas visas iestādes, kuras saņēmušas darbības atļaujas visu vienotajā noregulējuma mehānismā (VNM) iesaistīto dalībvalstu teritorijā.

( 2 ) Komisijas Deleģētā regula (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.).

( 3 ) Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 70. panta 2. punktam.

( 4 ) Vienotās noregulējuma valdes 2021. gada 14. aprīļa Lēmums SRB/ES/2021/22 par 2021. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu.

( 5 ) Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta pirmās daļas a) apakšpunkts.

( 6 ) Atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktam.

( 7 ) Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 680/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko nosaka īstenošanas tehniskos standartus attiecībā uz iestāžu sniegtajiem uzraudzības pārskatiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 575/2013 (OV 2014, L 191, 1. lpp.).

( 8 ) Lasot kopsakarā Deleģētās regulas 2015/63 4. panta 1. punktu un 14. panta 1.–4. punktu.

( 9 ) Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2021/451 (2020. gada 17. decembris), ar ko nosaka īstenošanas tehniskos standartus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 piemērošanai attiecībā uz iestāžu sniegtajiem uzraudzības pārskatiem un atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 680/2014 (OV 2021, L 97, 1. lpp.).

( 10 ) Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2021/763 (2021. gada 23. aprīlis), ar ko nosaka īstenošanas tehniskos standartus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES piemērošanai attiecībā uz uzraudzības pārskatu sniegšanu un informācijas publiskošanu par [MREL] (OV 2021, L 168, 1. lpp.).

( 11 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.).

( 12 ) Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punkta a) apakšpunkta iv) punktu.

( 13 ) Atbilstoši Direktīvas 2014/59 II sadaļas II nodaļai.

( 14 ) Saskaņā ar Direktīvas 2014/59 15. panta 3. punktu.

( 15 ) Kā norādīts Direktīvas 2014/59 pielikuma C iedaļā.