Lieta T‑389/21

Landesbank Baden‑Württemberg

pret

Vienoto noregulējuma valdi

Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 20. decembra spriedums

Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums par 2021. gada ex ante iemaksu aprēķinu – Pienākums norādīt pamatojumu – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Vienlīdzīga attieksme – Samērīguma princips – VNV rīcības brīvība – Iebilde par prettiesiskumu – Komisijas rīcības brīvība – Sprieduma iedarbības laikā ierobežojums

1. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Sacīkstes princips – Izņēmumi – Vispārējais komercnoslēpuma aizsardzības princips – Līdzsvarošana – Pieļaujamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 806/2014; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59; Komisijas Regulas 2015/63 4.–7. un 9. pants un I pielikums)

   (skat. 37.–42. un 45.–49. punktu)

2. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskā drošība – Savienības tiesiskais regulējums – Prasības par skaidrību un precizitāti – Ierobežojumi

   (skat. 64.–67. punktu)

3. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskā drošība – Savienības tiesiskais regulējums – Prasības par skaidrību un paredzamību – Deleģētā regula 2015/63, ar ko Direktīvu 2014/59 papildina attiecībā uz “ex ante” iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos – Vienotajai noregulējuma valdei (VNV) piešķirtā rīcības brīvība noteikt “ex ante” iemaksu aprēķināšanas metodiku – Nosacījumi – Pietiekoši skaidra norāde par šādas rīcības brīvības apjomu un tās īstenošanas kārtību

   (Komisijas Regulas 2015/63 6. panta 5.–7. punkts un 7. panta 4. punkts)

   (skat. 87.–90. un 92. punktu)

4. Eiropas Savienības iestādes – Kompetences īstenošana – Komisijai piešķirtās pilnvaras pieņemt deleģētos aktus – Apjoms – Sarežģīti vērtējumi un novērtējumi – Plaša novērtēšanas brīvība – Direktīva 2014/59, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu – “Ex ante” iemaksu koriģēšanas kritēriju noteikšana – Pārbaude tiesā – Ierobežojumi

   (LESD 290. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 41. apsvērums; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59)

   (skat. 105., 107., 112. un 162. punktu)

5. Savienības iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Nepieciešamības šajā lēmumā norādīt visus elementus, kas dod iespēju pārliecināties par iemaksu aprēķina pareizību, neesamība – Pienākuma norādīt pamatojumu līdzsvarošana ar vispārējo attiecīgo “iestāžu” komercnoslēpuma aizsardzības principu – Regulas 2015/63 normu par “ex ante” iemaksu VNF aprēķināšanas metodi tiesiskums – Komercnoslēpuma aizsardzības princips – VNV pienākums publicēt vai apkopotā un anonimizētā veidā atklāt attiecīgajām “iestādēm”“ex ante” iemaksu aprēķinā izmantoto informāciju par “iestādēm”

   (LESD 296. panta otrā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 806/2014; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59; Komisijas Regula 2015/63 4.–7. un 9. pants un I pielikums)

   (skat. 261.–272., 292. un 294. punktu)

6. Savienības iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Tiesvedībā Savienības tiesā sniegti autora paskaidrojumi par akta pamatojumu – Nosacījumi – Pretrunu neesamība un pienākums saskaņot šos paskaidrojumus ar minēto pamatojumu

   (LESD 296. panta otrā daļa)

   (skat. 329. un 330. punktu)

7. Savienības iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – VNV pienākums atklāt attiecīgajām “iestādēm” šo iemaksu aprēķināšanas metodiku un gada mērķapjoma apmēra noteikšanas metodiku

   (LESD 296. panta otrā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 806/2014; Padomes Regulas 2015/81 4. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59; Komisijas Regulas 2015/63 4.–7. un 9. pants un I pielikums)

   (skat. 332. un 333. punktu)

8. Savienības iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Pamatojums, kas pamatots tikai ar tādiem tiesību aktiem kā starplēmumi, kuros precizēti un papildināti daži minēto iemaksu noteikšanas aspekti – Šo citu aktu nepublicēšana vai neatklāšana “iestādēm” – Prettiesiskums

   (LESD 296. panta otrā daļa)

   (skat. 442. un 447. punktu)

Rezumējums

Landesbank Baden‑Württemberg (turpmāk tekstā – “prasītāja”) ir Vācijā reģistrēta publisko tiesību kredītiestāde. Tā ir iesaistīta Sparkassen‑Finanzgruppe (Krājkasu finanšu grupa, Vācija) institucionālajā aizsardzības sistēmā (turpmāk tekstā – “IAS”).

2021. gada 14. aprīlī Vienotā noregulējuma valde (VNV) pieņēma lēmumu ( 1 ), ar kuru tā noteica vairāku banku, tostarp prasītājas, ex ante iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (turpmāk tekstā – “VNF”) par 2021. gadu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ( 2 ).

Vispārējā tiesa, izskatot atcelšanas prasību par apstrīdēto lēmumu, lemj par vairākiem līdz šim neaplūkotiem jautājumiem attiecībā uz ex ante iemaksu VNF aprēķinu un dažādām iebildēm par Deleģētās regulas 2015/63 ( 3 ) prettiesiskumu; Vispārējā tiesa tos visus noraida.

Šis spriedums kopumā ir novatorisks. Vispārējā tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu, jo VNV nav ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu.

Vispārējās tiesas vērtējums

Pirmais Vispārējās tiesas secinājums: visas prasītājas iebildes par prettiesiskumu ir jānoraida.

Konkrēti, pirmām kārtām, tā noraida iebildi par tiesiskās drošības principa neievērošanu saistībā ar riska pīlāru “Papildu riska rādītāji, ko nosaka [VNV]”.

Atgādinājumam – saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. un 7. pantu VNV veic “iestāžu” gada pamatiemaksas korekciju, ņemot vērā četrus riska pīlārus; katrs no šiem pīlāriem sastāv no riska rādītājiem, kuri savukārt var sastāvēt no riska apakšrādītājiem.

Ar pirmo no minētajiem pantiem VNV ir piešķirta rīcības brīvība attiecībā uz kārtību, kādā minēto riska rādītāju noteikšanas vajadzībām tai ir “[jā]ņem vērā”“varbūtīb[a], ka attiecīgā [“]iestāde[”] varētu kļūt noregulējama un no tā izrietoš[ā] varbūtīb[a], ka varētu tikt izmantots noregulējuma finansēšanas mehānisms, ja [“]iestāde[”] tiktu noregulēta”.

Tādējādi, nosakot pirmo riska rādītāju, kas ietilpst riska pīlārā “Papildu riska rādītāji, ko nosaka [VNV]” un attiecas uz “iestādes” tirdzniecības darbībām, ārpusbilances riska darījumiem, atvasinātajiem instrumentiem, sarežģītību un noregulējamību, VNV ir jāņem vērā vairāki apakšrādītāji, no kuriem daži var palielināt attiecīgās “iestādes” riska profilu, bet citi – to samazināt. Tomēr šie riska apakšrādītāji neietver nekādus precizējumus par to, kā konkrēti ir veicama to salīdzināšana.

VNV ir rīcības brīvība konstatēt, vai IAS riska rādītājs atbilst nosacījumiem, kas saistīti, pirmkārt, ar attiecīgajai IAS pieejamo naudas līdzekļu pietiekamību salīdzinājumā ar naudas līdzekļiem, kas nepieciešami attiecīgās “iestādes” finansēšanai, un, otrkārt, ar tiesiskās vai līgumiskās drošības pakāpi saistībā ar šiem naudas līdzekļiem. Tāpat VNV ir rīcības brīvība attiecībā uz dažādo, IV riska pīlārā ietilpstošo riska rādītāju svērumiem ( 4 ), proti, dažādo riska apakšrādītāju, kas veido šos riska rādītājus un kas ir jāņem vērā, svērumu noteikšanas vajadzībām ( 5 ).

Tādēļ Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi, vai Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5.–7. punktu un 7. panta 4. punktu – ņemot vērā attiecīgo tiesiski pamatoto mērķi – var uzskatīt par normām, kurās pietiekoši skaidri ir noteikts VNV rīcības brīvības apjoms un tās īstenošanas kārtība, lai uz to pamata varētu nodrošināt pienācīgu aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos un attiecīgajām personām būtu iespējams ar pietiekamu noteiktību kliedēt jebkādas varbūtējas šaubas par minēto tiesību normu tvērumu vai nozīmi.

Šajā lietā, pirmkārt, Vispārējā tiesa norāda, ka piemērojamajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts sasniedzamais rezultāts, proti VNF pieejamo finansiālo līdzekļu galīgais mērķapjoms, kas jāsasniedz līdz laikam, kad beigsies astoņus gadus ilgais sākotnējais laikposms, kuru skaita no 2016. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “sākotnējais laikposms”), kā arī šā rezultāta sasniegšanas metode; tādējādi ir ierobežota VNV rīcības brīvības ietekme ex ante iemaksu noteikšanā. Katras “iestādes”ex ante iemaksas apmērs ir atkarīgs no gada mērķapjoma summas, ko VNV nosaka, balstoties uz savām aplēsēm par summu, kas 2023. gada 31. decembrī atbilst vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās dalībvalstīs, kuras iesaistītas vienotajā noregulējuma mehānismā (VNM) ( 6 ). Katras “iestādes”ex ante iemaksu nosaka, balstoties uz gada pamatiemaksu, ko aprēķina, izmantojot datus par attiecīgo “iestāžu” neto saistību apmēru. Taču VNV nav nekādas rīcības brīvības saistībā ar šo summu aprēķināšanu. Turklāt attiecīgajai “iestādei” ir zināma savu neto saistību summa un ir pieejami arī dati par pārējo “iestāžu” neto saistību kopsummu.

Otrkārt, riska rādītāji, par kuru neskaidrību apgalvo prasītāja un attiecībā uz kuriem VNV dažā ziņā īsteno rīcības brīvību, “iestādes” riska profilu ietekmē tikai apmērā, kas mazāks par 20 %. Turklāt šo rādītāju ietekmi uz ex ante iemaksas galīgo apmēru papildus mazina tas, ka VNV nav rīcības brīvības noteikt gada pamatiemaksas apmēru un ka šīs iemaksas korekcijas reizinātājs – atbilstoši “iestādes” riska profilam – ir nepārprotami noteikts diapazonā no 0,8 līdz 1,5 ( 7 ).

Vispārējā tiesa no tā secina, ka, ņemot vērā attiecīgo tiesiski pamatoto mērķi, nav uzskatāms, ka VNV rīcības brīvības apjoms un īstenošanas kārtība ( 8 ) būtu nepietiekoši skaidri noteikti vai definēti, un ka līdz ar to arī nevar uzskatīt, ka tie nenodrošinātu pienācīgu aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos. Tas it īpaši ir tādēļ, ka prasītāja ir saprātīgs saimnieciskās darbības subjekts, kas pietiekoši precīzi var prognozēt savas veicamās ex ante iemaksas aprēķināšanas metodi un apmēru un vajadzības gadījumā izmantot juristu un ekonomistu konsultācijas.

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa noraida iebildi par prettiesiskumu, ar kuru apgalvots, ka vienā un tajā pašā IAS ietilpstošo “iestāžu” diferenciēšana, balstoties uz riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”, esot pretrunā Direktīvā 2014/59 ( 9 ) un Regulā Nr. 575/2013 ( 10 ) paredzētajai vienveidīgai un konsekventai attieksmei pret visiem tādas IAS dalībniekiem. Proti, konstatējusi, ka gadījumā, kad vairākas “iestādes” ietilpst vienā un tajā pašā IAS, ir iespējams, ka “iestādēm”, kurām attiecībā uz riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” piešķirtais svērums ir labāks nekā citiem šīs IAS dalībniekiem, attiecībā uz IAS riska rādītāju piešķirtais svērums ir labāks nekā šiem pārējiem dalībniekiem, tā norāda, ka Direktīvā 2014/59 nav paredzēts, ka Komisijai, pieņemot Deleģēto regulu 2015/63, būtu jāpiešķir vienāds svērums visām vienā un tajā pašā IAS ietilpstošajām “iestādēm”. Komisijai ir arī plaša rīcības brīvība izmantot gada pamatiemaksu koriģēšanas metodi. Vispirms, kā liecina Komisijas un VNV paskaidrojumi – un prasītāja nav iesniegusi nekādus pierādījumus, kas liktu tos apšaubīt –, IAS dalībniekiem nav beznosacījuma tiesību saņemt beznosacījuma atbalstu no šīs IAS, turklāt “iestādes” ar lielu un sarežģītu bilanci maksātnespēja varot pilnā apmērā izsmelt šādas IAS naudas līdzekļus, un, visbeidzot, ar riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” esot iespējams novērtēt, vai kādai “iestādei” ir liela un sarežģīta bilance. Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punktā ir izklāstīti nosacījumi, ar kādiem var tikt piešķirta atļauja saistībā ar IAS, nevis ex ante iemaksu aprēķins, un tas neliedz ex ante iemaksu aprēķina vajadzībām diferencēt “iestādes”, kas piedalās vienā un tajā pašā IAS. Turklāt šajā tiesību normā nav paredzēts, ka būtu jānodrošina IAS līdzekļu pietiekamība, lai izvairītos no visu tās dalībnieku, tostarp visu lielo “iestāžu”, noregulējuma.

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa noraida iebildi par prettiesiskumu, ar kuru apgalvots, ka nav ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips. Tā atgādina, ka ex ante iemaksu būtība ir tāda, ka pēc apdrošināšanā balstītas loģikas tiek nodrošināts, ka finanšu nozare sniedz VNM pietiekamus finansiālos līdzekļus, lai tas varētu īstenot savas funkcijas, vienlaikus rosinot attiecīgās “iestādes” izmantot mazāk riskantus darbības veidus. Tātad nav uzskatāms, ka visas vienā IAS ietilpstošās “iestādes” jau šīs dalības dēļ būtu salīdzināmā situācijā. Proti, vispirms, kādas IAS dalībniekiem nav beznosacījuma tiesību saņemt no IAS atbalstu, kas segtu visas to saistības. Turpinot, “iestādes” ar lielu un sarežģītu bilanci maksātnespēja varētu pilnā apmērā izsmelt IAS naudas līdzekļus – atšķirībā no tādu “iestāžu” maksātnespējas, kurām ir mazāka un vienkāršāka bilance. Visbeidzot, riska rādītājs “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” ir uzskatāms par objektīvu kritēriju, pēc kura iespējams novērtēt, kuru “iestāžu” situācijas – šāda riska ziņā – ir salīdzināmas.

Ceturtām kārtām, Vispārējā tiesa noraida iebildi par prettiesiskumu, ar kuru apgalvots par vairāku augstāka juridiskā ranga tiesību normu pārkāpumu. Šajā ziņā tā norāda: tā kā ir jāņem vērā VNM mērķi, it īpaši mērķis rosināt “iestādes” izmantot mazāk riskantus darbības veidus, minētā binning metode, pēc kuras “iestādes” tiek attiecinātas uz vienu un to pašu grozu (bin), lai gan tām ir konstatējami ievērojami atšķirīgi viena un tā paša riska rādītāja lielumi, nav pretrunā samērīguma principam, jo šo “iestāžu” iezīmes, kas nozīmīgas riska pakāpei, kura mērāma ar šo rādītāju, atšķiras. Lai gan pret šīm “iestādēm” tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme, šāda attieksme ir pienācīga un attaisnojama, ciktāl, pirmkārt, tā ir saistīta ar pieļaujamu, tiesiski pamatotu mērķi, proti, noteikt vispārīgus noteikumus, kurus kompetentās iestādes var vienkārši piemērot un viegli pārbaudīt, un, otrkārt, ņemot vērā Komisijai piešķirto plašo rīcības brīvību, ar aplūkojamo binning metodi ir iespējams sasniegt izvirzīto mērķi, tā nepārsniedz to, kas nepieciešams šā mērķa sasniegšanai, un nav uzskatāma par tādu, kas rada nesamērīgas neērtības.

Piektām kārtām, Vispārējā tiesa noraida iebildi par prettiesiskumu, ar ko apgalvots par “riskam pielāgotu iemaksu aprēķināšanas principa” neievērošanu, ciktāl Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo šī tiesību norma liedzot VNV pienācīgi koriģēt “iestāžu” gada pamatiemaksas atbilstoši to faktiskajam riska profilam. Saskaņā ar šo pantu “Pārejas noteikumi” riska rādītāju nepiemēro, ja konkrēta rādītāja noteikšanai nepieciešamā informācija, kas minēta šīs deleģētās regulas II pielikumā, nav iekļauta tās 14. pantā minētajās uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībās. Deleģētā regula 2015/63 tika pieņemta, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu, ar kuru Komisijai ir uzlikts pienākums ņemt vērā visus minētās normas a)–h) apakšpunktā uzskaitītos elementus, lai precizētu jēdzienu “iemaksu koriģēšan[a] proporcionāli “iestāžu” riska profilam”.

Tomēr, ņemot vērā Komisijai piešķirto plašo rīcības brīvību šīs tiesību normas īstenošanā, var rasties nepieciešamība paredzēt pārejas periodus. Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā ir paredzēts šāds periods: VNV ir pilnvarota pārejas posmā nepiemērot dažus no elementiem, kas atspoguļoti šajā deleģētajā regulā paredzētajos riska rādītājos.

Turklāt šajā tiesību normā paredzētā pārejas perioda pamatojums ir cieši saistīts ar prudenciālo prasību un attiecīgo informēšanas prasību īstenošanas procesa pakāpeniskumu. Šajā kontekstā Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta mērķis ir izvairīties no tā, ka attiecīgā gadījumā, aprēķinot ex ante iemaksas, “iestādēm” tiktu uzlikts nesamērīgs vai diskriminējošs slogs tieši tā iemesla dēļ, ka prudenciālās prasības un attiecīgās informēšanas prasības tiek īstenotas pakāpeniski.

Visbeidzot, lai gan šis izņēmums var izraisīt situāciju, kurā daži riska rādītāji netiek piemēroti visā sākotnējā laikposmā, šādas sekas ir prudenciālo prasību pakāpeniskas īstenošanas iznākums, un minētie riska rādītāji ir paredzēti piemērošanai arī pēc sākotnējā laikposma beigām.

Otrais Vispārējās tiesas secinājums, ko tā izdara, izvērtējusi pamatus attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu: ir jāpiekrīt izvirzītajam pamatam par to, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums gada mērķapjoma noteikšanai.

Attiecībā uz pēdējo minēto pamatu, kas ir absolūts pamats, Vispārējā tiesa vispirms atgādina, ka saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem sākotnējā laikposma beigās VNF pieejamajiem finansiālajiem līdzekļiem ir jāsasniedz galīgais mērķapjoms, tas ir, vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās kredītiestādēs, kurām darbības atļauja piešķirta dalībvalstīs, kas iesaistītas VNM. Sākotnējā laikposmā veicamās ex ante iemaksas pēc iespējas vienādi sadala laikā, līdz ir sasniegts mērķapjoms. Turklāt ik gadu iemaksu, kas jāveic “iestādēm”, kurām darbības atļauja piešķirta dalībvalstīs, kas iesaistītas VNM, kopsumma nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma. Attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi var piebilst, ka VNV minēto iemaksu apmēru nosaka, balstoties uz gada mērķapjomu, ņemot vērā galīgo mērķapjomu un balstoties uz segto noguldījumu vidējo apjomu iepriekšējā gadā, ko aprēķina pa ceturkšņiem visām “iestādēm”, kurām darbības atļauja piešķirta to dalībvalstu teritorijā, kas iesaistītas VNM. Visbeidzot VNV aprēķina ex ante iemaksu katrai “iestādei”, balstoties uz gada mērķapjomu, ko nosaka, ņemot vērā galīgo mērķapjomu un izmantojot Deleģētajā regulā 2015/63 izklāstīto metodi.

Šajā gadījumā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma, VNV gada mērķapjomu par 2021. gada iemaksu periodu noteica 11287677212,56 EUR apmērā. Minētajā lēmumā tā būtībā paskaidroja, ka gada mērķapjoms ir jānosaka, balstoties uz vērtējumu par segto noguldījumu kopapjoma izmaiņām iepriekšējos gados, vērtējumu par nozīmīgām izmaiņām ekonomikā, kā arī tādu rādītāju izvērtējumu, kas saistīti ar to darbības cikla stadiju un prociklisku iemaksu varbūtējo ietekmi uz “iestāžu” finansiālo stāvokli. VNV pauda uzskatu, ka, lai sasniegtu gada mērķapjomu, ir lietderīgi noteikt koeficientu, kas būtu balstīts uz šo izvērtējumu un VNF pieejamajiem finansiālajiem līdzekļiem, un piemēroja šo koeficientu vienai astotdaļai no segto noguldījumu vidējās kopsummas 2020. gadā. Turpinot tā izklāstīja šā koeficienta noteikšanai izmantoto pieeju. Ņemot vērā šos apsvērumus, VNV minēto koeficientu noteica 1,35 % apmērā. Pēc tam tā aprēķināja gada mērķapjomu, segto noguldījumu vidējo kopsummu 2020. gadā reizinot ar šo koeficientu un šajā aprēķinā iegūto rezultātu dalot ar astoņi.

Šajā ziņā, ja VNV apstrīdētajā lēmumā izskaidro “iestādēm” gada mērķapjoma noteikšanas metodi, šim skaidrojumam ir jābūt saderīgam ar paskaidrojumiem par faktiski izmantoto metodi, kurus VNV sniedz tiesvedībā. Taču šajā gadījumā tas tā nav.

Proti, VNV tiesas sēdē norādīja, ka gada mērķapjomu 2021. gada iemaksu periodam tā bija noteikusi, vienu metodi izmantojot četros posmos, tomēr pēdējos divos no šiem posmiem tā vispirms no galīgā mērķapjoma bija atskaitījusi VNF pieejamos finansiālos līdzekļus, lai aprēķinātu līdz sākotnējā laikposma beigām vēl iekasējamo summu, un pēc tam šo iegūto summu bija izdalījusi ar trīs.

Taču, kā norāda Vispārējā tiesa, matemātiskajā formulā, kas apstrīdētajā lēmumā izklāstīta gada mērķapjoma noteikšanas vajadzībām, pēdējie divi šā aprēķina posmi nav atspoguļoti.

Protams, prasītāja zināja, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, bet pirms šīs prasības celšanas VNV bija publicējusi apraksta lapu, kurā norādīta galīgā mērķapjoma aplēstā summa. Tomēr – ar pieņēmumu, ka tā zināja arī VNF pieejamo finansiālo līdzekļu apmēru, – šie apstākļi paši par sevi nebija pietiekami, lai tā varētu saprast, ka īstenībā VNV izmantoja divus pēdējos posmus, turklāt ir jāprecizē, ka matemātiskajā formulā, kas minēta apstrīdētajā lēmumā, tie pat nebija minēti.

Līdzīga nekonsekvence ietekmē arī to, kā tika noteikts 1,35 % koeficients, kuram šajā matemātiskajā formulā ir būtiska loma. Proti, kā VNV atzina tiesas sēdē, šis koeficients tika noteikts tā, lai varētu pamatot gada mērķapjoma aprēķina rezultātu, proti, pēc tam, kad VNV šo summu bija ieguvusi, faktiski izmantoto metodi piemērojot četros posmos. Taču no apstrīdētā lēmuma tādas darbības nebūt neizriet.

Turklāt diapazons, kurā, kā teikts apraksta lapā, ietilpst aplēstā galīgā mērķapjoma summa, neatbilst apstrīdētajā lēmumā norādītajam segto noguldījumu kopsummas pieauguma likmes diapazonam, proti, no 4 % līdz 7 %. Šādos apstākļos prasītājai nebija iespējams konstatēt, kā VNV šo noguldījumu apjoma izmaiņu likmju diapazonu bija izmantojusi, lai aprēķinātu aplēsto galīgo mērķapjomu.

Vispārējā tiesa uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā VNV aprakstītā gada mērķapjoma noteikšanas metode neatbilst faktiski izmantotajai un tiesas sēdē izklāstītajai metodei un ka nedz “iestādēm”, nedz Vispārējai tiesai nebija iespējams, balstoties uz apstrīdēto lēmumu, konstatēt šāda mērķapjoma noteikšanas patiesos iemeslus. Tātad apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas kļūdas pamatojumā attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu.

Noraidījusi pārējos pamatus par lietas būtību, kuri tika izvērtēti tiesvedības labas pārvaldības interesēs, Vispārējā tiesa secina: jau tas vien, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums, ir pietiekams iemesls, lai apstrīdēto lēmumu – ciktāl tas attiecas uz prasītāju – atceltu.

Tomēr šīs lietas apstākļos tā nolemj apstrīdētā lēmuma – ciktāl tas attiecas uz prasītāju – sekas atstāt spēkā, līdz saprātīgā termiņā, kas nepārsniedz sešus mēnešus no šā sprieduma pasludināšanas dienas, stāsies spēkā jauns VNV lēmums, ar ko tiks noteiktas prasītājas ex ante iemaksas VNF par 2021. gadu.

( 1 ) Pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 70. panta 2. punktu.

( 2 ) Vienotās noregulējuma valdes 2021. gada 14. aprīļa Lēmums SRB/ES/2021/22 par 2021. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu.

( 3 ) Komisijas Deleģētā regula (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.).

( 4 ) Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktu.

( 5 ) Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5.–7. punktu.

( 6 ) Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. un 2. punktu.

( 7 ) Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 9. panta 3. punktu.

( 8 ) Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5.–7. punktu un 7. panta 4. punktu.

( 9 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.), 103. panta 7. punkta h) apakšpunkts.

( 10 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.), 113. panta 7. punkts.