Lieta T‑235/21

Bulgārijas Republika

pret

Eiropas Komisiju

Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2023. gada 8. marta spriedums

ELGF un ELFLA – No finansējuma izslēgti izdevumi – Bulgārijas izdevumi – Veicināšanas pasākumi – OLAF izmeklēšanas ziņojums – Atbilstīguma noskaidrošana – Pienākums norādīt pamatojumu

1. Lauksaimniecība – ELGF un ELFLA finansējums – Grāmatojumu noskaidrošana – Galīgs atteikums segt konkrētus izdevumus – Uz sacīkstes principu balstītas iepriekšējas procedūras vajadzība – Komisijas paziņojums par konstatējumiem – Pieņemšana ar uzaicinājumu uz divpusējo sanāksmi – Pieļaujamība – Attiecīgās dalībvalsts procesuālo tiesību pārkāpums – Neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1306/2013 54. pants; Komisijas Regulas Nr. 908/2014 34. pants)

   (skat. 31., 32., 41., 42. un 49. punktu)

2. Lauksaimniecība – ELGF un ELFLA finansējums – Grāmatojumu noskaidrošana – Nepamatoto maksājumu atgūšana no saņēmējiem – Astoņpadsmit mēnešu termiņš – Termiņa sākums – Kontroles ziņojuma vai līdzīga dokumenta saņemšana maksājumu aģentūrā vai struktūrā, kas ir atbildīga par atgūšanu – Kontroles ziņojuma vai līdzīga dokumenta jēdziens – OLAF galīgais ziņojums – Iekļaušana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2013 11. pants un Regulas Nr. 1306/2013 52. pants un 54. panta 1. punkts; Komisijas Regulas Nr. 908/2014 34. pants)

   (skat. 75.–81. punktu)

3. Lauksaimniecība – ELGF un ELFLA finansējums – Grāmatojumu noskaidrošana – Principi – Dalībvalstu pienākums ievērot rūpību – Piemērojamība

   (LES 4. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1306/2013 58. panta 1. punkts)

   (skat. 88.–90. un 94. punktu)

4. Lauksaimniecība – ELGF un ELFLA finansējums – Grāmatojumu noskaidrošana – Neatgūšanas finansiālo seku sadalīšana – Tas, ka dalībvalsts nav izdevusi atgūšanas pieprasījumu vai nav cēlusi valsts tiesā šādu prasību – Nepiemērojamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 2. punkts)

   (skat. 112. un 113. punktu)

Rezumējums

2017. gadā Eiropas Komisija sāka atbilstīguma noskaidrošanas procedūru attiecībā uz konkrētiem Bulgārijas Republikas izdevumiem, kurus tā attiecināja uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA). Šai dalībvalstij nosūtītajā paziņojumā par konstatējumiem bija norādīts, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 ( 1 ) 52. pantu un ņemot vērā informāciju, kas izriet no Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanas, Komisija ir izvērtējusi iespēju daļu šo izdevumu izslēgt no Savienības finansējuma.

Pirmā divpusējā sanāksme starp Komisiju un Bulgārijas iestādēm notika 2017. gada jūlijā. Pēc tam Komisija Bulgārijas Republikai nosūtīja OLAF pirmo galīgo ziņojumu un vēlāk, 2018. gada maijā, uzaicināja to uz otro divpusējo sanāksmi. Uzaicinājumā bija atsauce uz Regulas Nr. 1306/2013 54. pantu ( 2 ) un bija ieteikts atgūt maksājumus, kuri, kā uzskatīts minētajā ziņojumā, ir veikti nelikumīgi. Apsvērumos par uzaicinājumu Bulgārijas Republika skaidri informēja Komisiju, ka tā tuvākajā laikā neplāno veikt atgūšanu, jo par to uzsāktajā pirmstiesas kriminālprocesā lēmums vēl nebija pieņemts. 2018. gada septembrī Komisija nosūtīja OLAF otro galīgo ziņojumu par pārkāpumiem saistībā ar aplūkotajiem izdevumiem.

2020. gada augustā galīgajā atzinumā Komisija norādīja, ka tā uztur savu uzskatu, saskaņā ar kuru Bulgārijas Republikai tiek piemērota finanšu korekcija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 5. punkta a) un c) apakšpunktu, jo maksājumu aģentūra, nepieprasīdama no saņēmējiem atgūt strīdīgos izdevumus šajās tiesību normās paredzētajos termiņos, ir rīkojusies nolaidīgi.

2021. gada februārī Komisija ar Īstenošanas lēmumu (ES) 2021/261 ( 3 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) no Eiropas Savienības finansējuma izslēdza summu 7656848,97 EUR.

Bulgārijas Republika lūdza atcelt šo lēmumu Vispārējā tiesā. Tās izvirzītie pamati tostarp attiecas uz tās procesuālo tiesību neievērošanu, nepamatoto maksājumu atgūšanai paredzētā termiņa sākumpunkta kļūdainu noteikšanu, kā arī kļūdu vērtējumā par maksājumu aģentūras rūpības pienākumu attiecībā uz šo atgūšanu.

Vispārējā tiesa prasību noraida un šajā ziņā lemj par vēl nebijušu Regulas Nr. 1306/2013 52. panta un 54. panta 5. punkta a) un c) apakšpunkta interpretācijas jautājumu.

Vispārējās tiesas vērtējums

Vispirms Vispārējā tiesa noraida Bulgārijas Republikas izvirzīto pamatu, saskaņā ar kuru grāmatojumu noskaidrošanas procedūras laikā tā neesot saņēmusi Regulas Nr. 1306/2013 52. pantā un Regulas Nr. 908/2014 ( 4 ) 34. pantā paredzētās procesuālās garantijas.

Protams, finanšu korekcijas motīvi, kas izklāstīti apstrīdētajā lēmumā, tikai daļēji atbilst motīviem, kurus Komisija izklāstījusi paziņojumā par konstatējumiem, lai pamatotu grāmatojumu noskaidrošanas procedūras sākšanu. Tomēr, ņemot vērā uzaicinājuma uz otro divpusējo sanāksmi saturu, it īpaši norādi uz pārkāpumiem, kas var pamatot finanšu korekciju, un paredzamajiem korektīvajiem pasākumiem, piemēram, izdevumu atgūšanu, šo uzaicinājumu var uzskatīt par tādu, ar kuru būtībā ir pielāgots paziņojums par konstatējumiem.

Tātad Bulgārijas Republika nevar apgalvot – tai nebūtu sniegta iespēja saprast, ka tai, iespējams, tiks piemērota finanšu korekcija, ja tā nesāks strīdīgo izdevumu atgūšanas procedūru atbilstoši Regulas Nr. 1306/2013 54. pantam. Turklāt visi jautājumi par šīs tiesību normas piemērošanu tika apspriesti pēc grāmatojumu noskaidrošanas procedūras.

Turpinājumā Vispārējā tiesa noraida Bulgārijas Republikas izvirzīto argumentu, ka tikai apstrīdētā lēmuma, nevis OLAF galīgo ziņojumu paziņošana esot “kontroles ziņojuma vai līdzīga dokumenta” saņemšanas brīdis un tāpēc tas esot 18 mēnešu termiņa sākums attiecīgo maksājumu atgūšanai ( 5 ).

Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka tad, ja likumdevējs būtu vēlējies noteikt šī termiņa sākumu Regulas Nr. 1306/2013 52. pantā paredzētās grāmatojumu noskaidrošanas procedūras formālas pabeigšanas brīdī, tas būtu skaidri atsaucies uz tādiem īstenošanas aktiem kā apstrīdētais lēmums. Turklāt tas nebūtu norādījis uz kontroles ziņojumu vai līdzīgu dokumentu, jo šo divu jēdzienu izmantošana liek saprast, ka runa var būt par dažāda rakstura dokumentiem, lai gan noskaidrošanas procedūru var izbeigt tikai ar lēmumiem.

Turklāt pārbaudes ziņojuma vai līdzīga dokumenta mērķis ir norādīt uz pārkāpuma esamību, nevis noteikt no Savienības finansējuma izslēdzamo izdevumu summu. Tātad pretēji Bulgārijas Republikas uzskatam tas, ka OLAF galīgie ziņojumi neļāva galīgi noteikt no Savienības finansējuma izslēdzamo izdevumu summu un nevarēja automātiski izraisīt administratīvas procedūras vai tiesvedības sākšanu valsts līmenī, neietekmē to kvalificēšanu par kontroles ziņojumiem vai līdzīgiem dokumentiem.

Visbeidzot Vispārējā tiesa noraida pamatu, saskaņā ar kuru Komisija esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka Bulgārijas Republikas maksājumu aģentūra nav rīkojusies ar prasīto rūpību un ir rīkojusies nolaidīgi, nepieprasot no saņēmējiem atgūt strīdīgos izdevumus Regulas Nr. 1306/2013 54. pantā paredzētajos termiņos.

Saskaņā ar judikatūru, pirmkārt, dalībvalstīm ir jāizvēlas piemēroti līdzekļi, lai nodrošinātu pārbaužu efektivitāti un ātri atgūtu nepamatoti samaksāto atbalstu. Tomēr kriminālprocesa sākšana noteikti nenozīmē, ka kompetentās iestādes turklāt var atturēties no jebkādiem pasākumiem, kuru mērķis ir ja ne atgūšana, tad vismaz tāda prasījuma nodrošinājums, kas izriet no nepamatota maksājuma. Otrkārt, maksājumu aģentūras uzsākto administratīvo vai tiesas procesu ilgums nevar attaisnot pienākuma ievērot pienācīgu rūpību neizpildi, kas liek dalībvalstīm veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības finanšu interešu efektīvu aizsardzību un lai atgūtu nepamatoti izmaksātās summas.

Tomēr apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā Bulgārijas Republika nebija sākusi nekādu civilprocesu vai administratīvu procesu, lai atgūtu strīdīgos izdevumus. Tādējādi vienīgais uzsāktais process bija krimināltiesisks un tas bija pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Tās beigu termiņš netika norādīts.

Turklāt to maksājumu aģentūras rīkojumu mērķis, attiecībā uz kuriem Bulgārijas Republika apgalvo, ka tās pašas valsts tiesas tos esot atcēlušas, bija nevis atgūt strīdīgās summas, bet apturēt strīdīgos izdevumus programmās, kas saistītas ar OLAF galīgajos ziņojumos minēto krāpšanu. Tātad Bulgārijas Republika to, kāpēc nav atgūšanas pasākumu, nevar pamatot ar apgalvojumu, ka maksājumu aģentūras veiktie pasākumi varētu tikt atcelti un tādējādi izrādīties neefektīvi un dārgi. Turklāt nekas neļauj apgalvot, ka tad, ja tiktu veikti pasākumi strīdīgo izdevumu atgūšanai, par visiem tiem valsts tiesās būtu celtas prasības atcelt tiesību aktu vai šīs tiesas tos būtu varējušas atcelt.

Šādā kontekstā Vispārējā tiesa uzsver, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 2. punkta otro daļu, ja Bulgārijas Republika būtu veikusi administratīvus pasākumus attiecīgo summu atgūšanai un ja vienlaikus Bulgārijas valsts tiesas būtu secinājušas, ka pārkāpuma nav, tā savu finansiālo slogu šajā ziņā attiecīgajam fondam būtu varējusi deklarēt kā izdevumus.

( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp.). Regulas 52. pantā paredzēta procedūra korekciju piemērošanai grāmatojumu noskaidrošanā, ja dalībvalstu vadības un kontroles sistēmās ir trūkumi.

( 2 ) Šī tiesību norma attiecas uz nepamatotu maksājumu atgūšanas procedūru.

( 3 ) Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2021/261 (2021. gada 17. februāris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2021, L 59, 10. lpp.).

( 4 ) Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 908/2014 (2014. gada 6. augusts), ar ko paredz noteikumus par to, kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 piemēro attiecībā uz maksājumu aģentūrām un citām struktūrām, finanšu pārvaldību, grāmatojumu noskaidrošanu, noteikumiem par pārbaudēm, nodrošinājumu un pārredzamību (OV 2014, L 255, 59. lpp.). Regulas 34. pantā ir precizēti dažādie atbilstīguma noskaidrošanas procedūras posmi.

( 5 ) Atbilstoši Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 1. punktam “dalībvalstis pieprasa atbalsta saņēmējiem veikt pārkāpuma vai nolaidības rezultātā nepamatoti saņemto maksājumu atmaksu 18 mēnešu laikā pēc tam, kad maksājumu aģentūra vai par atgūšanu atbildīgā struktūra ir apstiprinājusi un – attiecīgā gadījumā – saņēmusi kontroles ziņojumu vai līdzīgu dokumentu, kurā norādīts, ka ir noticis pārkāpums”.