Lieta C‑700/21

O. G.

(Corte costituzionale lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (virspalāta) 2023. gada 6. jūnija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamati – 4. panta 6. punkts – Sociālās reintegrācijas mērķis – Trešo valstu valstspiederīgie, kas paliek dalībvalsts teritorijā vai ir tās rezidenti – Vienlīdzīga attieksme – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pants

1. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamati – Apcietināšanas orderis, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli – Pieprasītā persona, kas dzīvo vai uzturas izpildes dalībvalstī pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē – Izpildes dalībvalsts rīcības brīvība noteikt situācijas, kad ļauts atteikt nodot personu, kas ietilpst minētā 4. panta 6. punkta piemērošanas jomā – Ierobežojumi – Pamattiesību hartas 20. pantā garantētā vienlīdzības likuma priekšā principa ievērošana – Izpildes tiesu iestādei nepieciešamās rīcības brīvības saglabāšana, lai tā varētu lemt par atteikumu izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ņemot vērā sociālās reintegrācijas mērķi

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pants un 51. panta 1. punkts; Padomes Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts)

   (skat. 36.–38., 40., 53., 55. un 56. punktu)

2. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamati – Apcietināšanas orderis, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli – Pieprasītā persona, kas dzīvo vai uzturas izpildes dalībvalstī pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē – Apcietināšanas ordera neizpildes nosacījumi – Dzīvesvietas un uzturēšanās jēdzieni – Izpildes dalībvalsts apņemšanās izpildīt sodu – Likumīgās intereses, kuras attaisno soda izpildi izpildes dalībvalstī – Sociālās reintegrācijas mērķis pēc soda izpildes – Apstākļi, kuri jāņem vērā izpildes tiesu iestādei, lai izvērtētu, vai starp pieprasīto personu un izpildes dalībvalsti pastāv pietiekamas saiknes, kas pamatotu Eiropas apcietināšanas ordera izpildes atteikumu

   (Padomes Direktīvas 2003/109 12. apsvērums; Padomes Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts un Pamatlēmuma 2008/909 9. apsvērums un 25. pants)

   (skat. 46.–49., 61.–65., 67. un 68. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

3. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamati – Neizpilde, kas attiecas vienīgi uz valsts pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem, pilnībā un automātiski izslēdzot trešo valstu valstspiederīgos – Nepieļaujamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pants; Padomes Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts)

   (skat. 51., 57. un 58. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

Rezumējums

Moldovas pilsonim O. G. Rumānijā bija piespriests piecu gadu brīvības atņemšanas sods par krāpšanu nodokļu jomā un naudas summu, kuras maksājamas kā ienākuma nodoklis un PVN, piesavināšanos, ko viņš veica laikā no 2003. gada septembra līdz 2004. gada aprīlim. 2012. gada 13. februārī Judecătoria Brașov (Brašovas pirmās instances tiesa, Rumānija) attiecībā uz O. G., kurš pa to laiku bija apmeties uz dzīvi Itālijā, izsniedza Eiropas apcietināšanas orderi brīvības atņemšanas soda izpildei.

Ar pirmo 2020. gada 7. jūlija spriedumu kompetentā apelācijas tiesa ( 1 ) uzdeva nodot O. G. izsniegšanas tiesu iestādei. O. G. par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija); tā šo spriedumu atcēla un nodeva lietu atpakaļ apelācijas tiesai.

Saskaņā ar Savienības tiesībām ( 2 ) dalībvalstis Eiropas apcietināšanas orderi var atteikties izpildīt vienīgi atbilstoši Pamatlēmumā 2002/584 ( 3 ) paredzētajiem pamatiem; tajos ietilpst fakultatīvas neizpildes pamati, proti, pamati, kurus dalībvalstīm ir tiesības – bet ne pienākums – paredzēt, transponējot minēto pamatlēmumu. Viens no šiem pamatiem attiecas uz iespēju izpildes tiesu iestādei atteikt šāda brīvības atņemšanas soda izpildei izsniegta ordera izpildi, ja pieprasītā persona paliek izpildes dalībvalstī, ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents un šī valsts apņemas izpildīt spriedumu vai piespiedu līdzekli saskaņā ar tās tiesību aktiem ( 4 ).

Apelācijas tiesa konstatēja, ka tiesiskajā regulējumā, ar kuru šis fakultatīvais neizpildes pamats transponēts Itālijas tiesībās, iespēja atteikt nodošanu ir ierobežota ar Itālijas un citu Savienības dalībvalstu pilsoņiem, izslēdzot trešo valstu valstspiederīgos pat tad, ja tie var pierādīt, ka Itālijā ir nodibinājuši ciešas ekonomiskās, profesionālās vai emocionālās saiknes.

Uzskatot, ka O. G. stabilā integrācija Itālijā no ģimenes un darba saikņu viedokļa ir juridiski pietiekami pierādīta, apelācijas tiesa iesniedzējtiesai Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) uzdeva jautājumus par šī tiesiskā regulējuma atbilstību konstitūcijai. Iesniedzējtiesa vaicā, vai, nosakot prasību trešo valstu valstspiederīgos, kas pastāvīgi uzturas Itālijā, nodot brīvības atņemšanas soda izpildei ārvalstīs, ar šo tiesisko regulējumu netiek nepamatoti ierobežota piemērošanas joma pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētajam fakultatīvajam neizpildes pamatam, kura mērķis ir nodrošināt notiesātās personas sociālo reintegrāciju pēc soda izpildes, kas ietver šīs personas ģimenes un sociālo saišu saglabāšanu.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pirms pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma atbilstības Itālijas Konstitūcijai pārbaudes ir jāizvērtē šā tiesiskā regulējuma atbilstība Savienības tiesībām.

Atbildot uz iesniedzējtiesas jautājumu par pamatlēmuma 4. panta 6. punkta interpretāciju, Tiesa virspalātas sastāvā nolemj, ka šai tiesību normai ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru tā ir transponēta un ar kuru no tajā paredzētā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamata piemērošanas pilnīgi un automātiski tiek izslēgts ikviens trešās valsts valstspiederīgais, kas uzturas šīs dalībvalsts teritorijā, un izpildes tiesu iestāde nevar novērtēt šā valstspiederīgā saiknes ar minēto dalībvalsti. Tā arī precizē vērtējumu, kāds jāveic šai iestādei, nosakot, vai ir pamats atteikt tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kas izsniegts attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš uzturas izpildes dalībvalsts teritorijā, kā arī apstākļus, kas var norādīt, vai starp viņu un izpildes dalībvalsti pastāv saiknes, kuras pierāda, ka viņš ir pietiekami integrējies šajā valstī un ka tādējādi viņam izsniegšanas dalībvalstī piespriestā brīvības atņemšanas soda izpilde minētajā dalībvalstī veicinās viņa sociālās reintegrācijas iespēju palielināšanos pēc šā soda izpildīšanas.

Tiesas vērtējums

Vispirms Tiesa atgādina, ka atbilstoši savstarpējas atzīšanas principam Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips. Izpildes atteikums, kurš ir iespējams tikai no pamatlēmuma izrietošu obligātu vai fakultatīvu neizpildes pamatu gadījumā, tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri.

Attiecībā uz pamatlēmuma 4. pantā uzskaitītajiem Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatiem no Tiesas judikatūras izriet, ka, transponējot šo pamatlēmumu valsts tiesībās, dalībvalstīm ir rīcības brīvība. Tādējādi dalībvalstis var brīvi transponēt vai netransponēt šos pamatus savās valsts tiesībās. Tās var arī izvēlēties ierobežot situācijas, kad izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, tādējādi atvieglojot pieprasīto personu nodošanu atbilstoši savstarpējas atzīšanas principam.

Tomēr dalībvalsts rīcības brīvība, izvēloties transponēt pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzēto fakultatīvas neizpildes pamatu, nevar būt neierobežota.

Pirmkārt, ja dalībvalsts izvēlas transponēt šo pamatu, tai ir jāievēro Savienības tiesībās minētās pamattiesības un pamatprincipi, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 5 )20. pantā garantētais vienlīdzības likuma priekšā princips, kas prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda atšķirīga pieeja nav objektīvi attaisnojama.

Prasība par situāciju salīdzināmību vienlīdzības likuma priekšā principa pārkāpuma esamības konstatēšanai ir jānovērtē, it īpaši ievērojot akta, ar kuru ieviesta aplūkotā atšķirība, priekšmetu un mērķi, ņemot vērā tās jomas principus un mērķus, kurā šis akts ietilpst.

Tiesa šajā ziņā norāda, ka no pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma izrietošā atšķirīgā attieksme pret Itālijas pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem, no vienas puses, un trešo valstu valstspiederīgajiem, no otras puses, tika ieviesta, lai transponētu pamatlēmuma 4. panta 6. punktu, kurā nav veikta nekāda nošķiršana atkarībā no tā, vai persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ja šī persona nav izpildes dalībvalsts pilsonis, ir vai nav citas dalībvalsts pilsonis.

No šīs tiesību normas formulējuma un tās mērķa izriet, ka nevar prezumēt, ka trešās valsts valstspiederīgais, attiecībā uz kuru ir izsniegts šāds Eiropas apcietināšanas orderis un kurš paliek vai uzturas izpildes dalībvalstī, noteikti ir situācijā, kas atšķiras no tāda šīs dalībvalsts pilsoņa vai citas dalībvalsts pilsoņa situācijas, kurš paliek vai uzturas izpildes dalībvalstī un attiecībā uz kuru ir izsniegts šāds orderis. Gluži pretēji, ir jāuzskata, ka šīs personas var būt salīdzināmā situācijā šajā tiesību normā paredzētā fakultatīvas neizpildes pamata piemērošanas nolūkā, ja tām ir noteikta integrācijas pakāpe izpildes dalībvalstī.

Tādējādi valsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredzēts transponēt pamatlēmuma 4. panta 6. punktu, neatbilst Hartas 20. pantam, ja tajā paredzēta atšķirīga attieksme, pirmām kārtām, pret saviem valstspiederīgajiem un citiem Savienības pilsoņiem un, otrām kārtām, pret trešo valstu valstspiederīgajiem, pilnībā un automātiski atsakot tiem šajā tiesību normā paredzētā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamata piemērošanu, pat ja minētie trešo valstu valstspiederīgie paliek vai uzturas šajā dalībvalstī, turklāt neņemot vērā šo trešo valstu valstspiederīgo integrācijas pakāpi minētās dalībvalsts sabiedrībā. Nevar uzskatīt, ka šāda atšķirīga attieksme var būt objektīvi attaisnota.

Turpretī nekas neliedz dalībvalstij, valsts tiesībās transponējot minēto tiesību normu, noteikt, ka šajā tiesību normā paredzētā fakultatīvas neizpildes pamata piemērošana trešo valstu valstspiederīgajiem, attiecībā uz kuriem ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ir pakārtota prasībai, ka šim valstspiederīgajam tajā jāpaliek vai jāuzturas vismaz minimālu nepārtrauktu laikposmu, ciktāl šāds nosacījums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai garantētu, ka pieprasītā persona ir noteiktā mērā integrējusies izpildes dalībvalstī.

Otrkārt, pamatlēmuma 4. panta 6. punkta transponēšanas rezultātā izpildes tiesu iestādei nevar atņemt rīcības brīvību, kas nepieciešama, lai tā varētu izlemt, vai, ņemot vērā sociālās reintegrācijas mērķi, ir vai nav jāatsakās izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi.

Aplūkotais valsts tiesiskais regulējums apdraud sociālās reintegrācijas mērķi, atņemot izpildes tiesu iestādei pilnvaras izvērtēt, vai trešās valsts valstspiederīgā, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, saiknes ar izpildes dalībvalsti ir pietiekamas, lai noteiktu, vai soda izpilde šajā valstī veicinās viņa sociālās reintegrācijas iespēju palielināšanos pēc šā soda izpildīšanas.

Papildus Tiesa precizē – lai novērtētu, vai ir pamats atteikt tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kas izsniegts attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš paliek vai uzturas izpildes dalībvalsts teritorijā, izpildes tiesu iestādei ir visaptveroši jāizvērtē visi konkrētie apstākļi, kas raksturo pieprasītās personas situāciju un kas var norādīt, vai starp šo personu un izpildes dalībvalsti pastāv saiknes, kuras ļauj konstatēt, ka tā ir pietiekami integrējusies šajā valstī. Šo apstākļu vidū ir ģimenes, valodas, kultūras, sociālās vai ekonomiskās saiknes, kādas trešās valsts valstspiederīgajam ir ar izpildes dalībvalsti, kā arī viņa uzturēšanās šajā dalībvalstī veids, ilgums un apstākļi.

It īpaši, ja pieprasītā persona savas ģimenes dzīves un interešu centru ir izveidojusi izpildes dalībvalstī, ir jāņem vērā, ka šīs personas sociālo reintegrāciju pēc soda izciešanas minētajā dalībvalstī sekmē tas, ka tā var uzturēt regulārus un biežus kontaktus ar savu ģimeni un tuviniekiem.

( 1 ) Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa, Itālija; turpmāk tekstā – “apelācijas tiesa”).

( 2 ) Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.) 1. panta 2. punkts un 4. un 4.a pants.

( 3 ) Turpmāk tekstā – “pamatlēmums”.

( 4 ) Pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētais fakultatīvais neizpildes pamats.

( 5 ) Turpmāk tekstā – “Harta”.