Lieta C‑646/21

K
un
L

pret

Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid

(Rechtbank Den Haag, zittingsplaats’s‑Hertogenbosch
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (virspalāta) 2024. gada 11. jūnija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Kopējā politika patvēruma jomā – Direktīva 2011/95/ES – Nosacījumi bēgļa statusa saņemšanai – 2. panta d) un e) punkts – Vajāšanas iemesli – 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 2. punkts – “Piederība noteiktai sociālai grupai” – 4. pants – Individuāls faktu un apstākļu vērtējums – Direktīva 2013/32/ES – 10. panta 3. punkts – Starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas nosacījumi – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 2. punkts – Bērna intereses – Noteikšana – Nepilngadīgas trešo valstu valstspiederīgās, kas, uzturēdamās dalībvalstī, kā pamatvērtību pieņēmušas sieviešu un vīriešu līdztiesību

1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi – Vajāšanas risks – Vajāšanas iemesli – Novērtēšana – Piederība noteiktai sociālai grupai – Trešo valstu valstspiederīgās, tostarp nepilngadīgas, kas kā pamatvērtību pieņēmušas sieviešu un vīriešu līdztiesību – Pieņemšana, kas notikusi, uzturoties dalībvalstī – Ietveršana

   (LESD 78. panta 1. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 16. apsvērums, 2. panta d) punkts, 4. panta 1., 3. un 5. punkts, 5. panta 3. punkts, 9. panta 1. un 2. punkts, 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts, 2. punkts un 3. punkta b) apakšpunkts)

   (skat. 36., 38., 42.–46., 48.–54., 56.–62. un 64. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Pamattiesību ievērošana – Bērna tiesības – Pienākums ņemt vērā bērna intereses – Nepilngadīgā iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums – Individuāla novērtēšana – Lēmuma par šo pieteikumu pieņemšana, iepriekš konkrēti nenosakot šī nepilngadīgā intereses – Nepieļaujamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 2. punkts un 51. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkts un 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkts un 40. panta 2. punkts)

   (skat. 77., 78., 80.–84. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

Rezumējums

Izskatīdama rechtbank Den Haag, zittingsplaats’s‑Hertogenbosch (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hertogenbosā, Nīderlande) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa virspalātas sastāvā lemj par jautājumu, vai nepilngadīgas trešās valsts valstspiederīgās, kuras, uzturēdamās dalībvalstī, kā pamatvērtību pieņēmušas sieviešu un vīriešu līdztiesību, var tikt uzskatītas par piederīgām “īpašai sociālai grupai” ( 1 ), kas kā “vajāšanas iemesls” var būt pamats bēgļa statusa atzīšanai.

K un L, prasītājas pamatlietā, ir divas māsas, kurām ir Irākas pilsonība un kuras dzimušas attiecīgi 2003. un 2005. gadā. 2015. gadā viņas ieceļoja Nīderlandē un kopš tā laika tur uzturas nepārtraukti. Viņu patvēruma pieteikumi, kas iesniegti 2015. gada novembrī, tika noraidīti 2017. gada februārī. 2019. gada aprīlī viņas iesniedza turpmākos pieteikumus ( 2 ), kas 2020. gada decembrī tika noraidīti kā acīmredzami nepamatoti. Lai apstrīdētu šos noraidošos lēmumus, K un L iesniedzējtiesā norāda, ka ilgtermiņa uzturēšanās Nīderlandē dēļ viņas ir “rietumnieciskojušās”. Viņas baidās no vajāšanas, ja atgrieztos Irākā, jo Nīderlandē viņas sev ir izveidojušas identitāti, kam raksturīga tādu normu, vērtību un uzvedības asimilācija, kuras atšķiras no viņu izcelsmes valsts normām un vērtībām un kuras ir kļuvušas tik ļoti būtiskas viņu identitātei un apziņai, ka viņas nevar no tām atteikties. Tādējādi viņas apgalvo, ka pieder pie “īpašas sociālās grupas” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, par jēdziena “piederība īpašai sociālai grupai” interpretāciju un, otrkārt, par to, kā starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūrā tiek ņemta vērā bērna interešu prioritāte, kas garantēta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 2. punktā.

Tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, Tiesa norāda, ka grupa ir uzskatāma par “īpašu sociālo grupu”, ja ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, personām, kas varētu tajā ietilpt, jāpiemīt vismaz vienai no trim šādām identifikācijas pazīmēm, proti, “kopīgai iedzimtai pazīmei”, “kopējai pagātnei, ko nevar mainīt”, vai arī “kopējai pazīmei vai pārliecībai, kas ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties”. Otrkārt, šai grupai attiecīgajā izcelsmes valstī ir jābūt “īpatnai identitātei”, “jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu”.

Attiecībā uz pirmo nosacījumu tas, ka sieviete kā pamatvērtību ir faktiski pieņēmusi sieviešu un vīriešu līdztiesību, ciktāl tā nozīmē vēlmi baudīt šo līdztiesību savā ikdienas dzīvē, nozīmē, ka ir jābūt iespējai brīvi pieņemt lēmumus par savu dzīvi – it īpaši saistībā ar izglītību un profesionālo karjeru, darbības apjomu un raksturu sabiedriskajā dzīvē, iespēju kļūt finansiāli neatkarīgai, strādājot ārpus mājsaimniecības, lēmumu dzīvot vienai vai ģimenē un izvēlēties partneri –, un tas ir būtiski viņas identitātei. Šādos apstākļos to, ka trešās valsts valstspiederīgā ir faktiski pieņēmusi šo pamatvērtību, var uzskatīt par “pazīmi vai pārliecību, kura ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nedrīkst piespiest no tās atteikties”.

Attiecīgā uz otro nosacījumu, kas attiecas uz grupas “īpatno identitāti” izcelsmes valstī – sievietes apkārtējā sabiedrībā var tikt uztvertas dažādi un viņām šajā sabiedrībā var tikt atzīta īpatna identitāte it īpaši sociālo, morālo vai juridisko normu dēļ viņu izcelsmes valstī. Šo – otro – nosacījumu izpilda arī sievietes, kam piemīt kopīga papildu pazīme, piemēram, sieviešu un vīriešu līdztiesības kā pamatvērtības faktiska pieņemšana, ja viņu izcelsmes valstī pastāvošo normu sekas ir tādas, ka šīs sievietes šīs pazīmes dēļ arī apkārtējā sabiedrība uztver kā atšķirīgas.

No tā izriet, ka sievietes, tostarp nepilngadīgas, kuru kopīgā iezīme ir sieviešu un vīriešu līdztiesības kā pamatvērtības faktiska pieņemšana, kas notikusi viņu uzturēšanās laikā dalībvalstī, atkarībā no apstākļiem izcelsmes valstī var tikt uzskatītas par tādām, kuras pieder “īpašai sociālai grupai”, kas kā “vajāšanas iemesls” var būt pamats bēgļa statusa atzīšanai.

Šajā ziņā Tiesa uzsver: tas, ka trešās valsts valstspiederīgā faktiski ir pieņēmusi šo pamatvērtību, un tas noticis laikā, kamēr viņa ir uzturējusies dalībvalstī, nevar tikt kvalificēts nedz kā apstāklis, ko šī valstspiederīgā kopš izceļošanas no savas izcelsmes valsts ir radījusi pati ( 3 ), nedz arī kā apstāklis, kura vienīgais vai galvenais mērķis bijis radīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai nepieciešamos nosacījumus ( 4 ). Proti, pietiek konstatēt, ka tad, ja šāda pieņemšana ir juridiski pietiekami pierādīta, to nekādi nevar pielīdzināt ļaunprātīgām un instrumentalizējošām darbībām, kuru izskaušana ir Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkta mērķis.

Otrām kārtām, Tiesa konstatē, ka tad, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgs, kompetentajai valsts iestādei, izvērtējot viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību, individuālā izvērtējuma beigās noteikti jāņem vērā šī nepilngadīgā intereses.

Šajā ziņā Tiesa precizē, pirmkārt, ka atbilstoši Pamattiesību hartas 51. panta 1. punktam dalībvalstīm jāievēro tās 24. panta 2. punkts, kad tās īsteno Savienības tiesības un tātad arī tad, kad tiek izskatīts “turpmākais pieteikums”. Otrkārt, tā kā šīs Direktīvas 2013/32 40. panta 2. punktā nav paredzēta nekāda atšķirība starp pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu un “turpmāku pieteikumu” attiecībā uz to elementu vai faktu raksturu, kas varētu pierādīt, ka pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskaņā ar Direktīvu 2011/95, šo pieteikumu pamatojumam norādīto faktu un apstākļu novērtējums abos gadījumos jāveic atbilstoši pēdējās minētās direktīvas 4. pantam.

Turklāt, lai izvērtētu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas pamatots ar tādu vajāšanas iemeslu kā “piederība noteiktai sociālai grupai”, var tikt ņemta vērā ilgstoša uzturēšanās dalībvalstī, it īpaši tad, ja tā sakrīt ar laikposmu, kurā nepilngadīgais pieteikuma iesniedzējs ir izveidojis savu identitāti.

( 1 ) Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 10. panta 1. punkta d) apakšpunktu, lai novērtētu vajāšanas iemeslus, grupu uzskata par “īpašu sociālo grupu” konkrēti tad, ja tās locekļiem ir kopīgas iezīmes vai kopēja pagātne, kuru nevar mainīt, vai arī īpašība vai pārliecība, kas ir tik būtiska identitātei vai apziņai, ka no personas nevar prasīt, lai tā no tās atteiktos, un šai grupai attiecīgajā valstī ir īpatna identitāte, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu.

( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 2. panta q) punktā “turpmāks pieteikums” ir definēts kā starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas ir sagatavots pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par iepriekšēju pieteikumu.

( 3 ) Skat. Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktu.

( 4 ) Skat. Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta d) apakšpunktu.