Lieta C‑351/21

ZG

pret

Beobank SA

(Justice de paix du canton de Forest lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (piektā palāta) 2023. gada 16. marta spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesību aktu tuvināšana – Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2007/64/EK – 47. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Maksātājam paredzētā informācija pēc viņa maksājuma uzdevuma saņemšanas – 58., 60. un 61. pants – Maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība par neatļautiem maksājumu darījumiem – Šī pakalpojumu sniedzēja pienākums atlīdzināt šim maksātājam neatļautus darījumus – Pamatlīgumi – Minētā pakalpojumu sniedzēja pienākums sniegt minētajam maksātājam informāciju par attiecīgo maksājuma saņēmēju

1. Tiesību aktu tuvināšana – Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2007/64 – Maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība par neatļautiem maksājumu darījumiem – Maksājumu pakalpojumu lietotāja celta prasība par zaudējumu atlīdzību – Prasība, kas vērsta uz maksājuma darījumu atlīdzināšanu – Prasība, kas tiek celta tādēļ, ka attiecīgais pakalpojumu sniedzējs nav ievērojis savu informēšanas pienākumu – Nepieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 58., 59. pants, 60. panta 1. punkts un 86. panta 1. punkts)

   (skat. 37.–40. punktu)

2. Tiesību aktu tuvināšana – Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2007/64 – Pamatlīgumi – Maksātājam paredzētā informācija par atsevišķiem maksājumu darījumiem – Informācija par saņēmēju – Maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzēja pienākumi – Pienākums sniegt informāciju, kas ļauj maksātājam identificēt fizisku vai juridisku personu, kura ir saņēmēja tādā maksājuma darījumā, kas ticis debitēts no šī maksātāja konta

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

   (skat. 53., 56.–60., 64. punktu un rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Beļģijas rezidentam ZG bankā Beobank Beļģijā ir bankas konts, kam ir piesaistīta debetkarte. Naktī no 2017. gada 20. aprīļa uz 21. aprīli viņš, izmantojot šo karti, kādā uzņēmumā Valensijā (Spānija) veica maksājumu 100 EUR apmērā. Pēc tam ar šo karti, izmantojot vienu un to pašu mobilo maksājumu termināli, tika veikti divi citi maksājumi par summām attiecīgi 991 EUR un 993 EUR.

Iesniedzējtiesā ZG tostarp lūdz atlīdzināt šos divus pēdējos maksājumus, kurus viņš uzskata par “neatļautiem”. Viņš paskaidro, ka neatceroties nedz šī uzņēmuma nosaukumu, nedz tā adresi, nedz notikumus pēc attiecīgajā uzņēmumā izdzertā dzēriena, un apgalvo, ka esot cietušais krāpšanā, kas veikta ar narkotiskas vielas izmantošanu. Tomēr Beobank atsakās atlīdzināt šos maksājumus, jo uzskata, ka ZG tos ir faktiski atļāvis vai vismaz pieļāvis “rupju nolaidību”.

Pēc tam šī bankas iestāde sniedza ZG tikai izmantotā maksājuma termināļa atsauces numuru un tā ģeogrāfisko lokāciju, norādot strīdīgo maksājumu saņēmēja identitāti tikai ar šādu atsauci: “COM SU VALENCIA ESP”. Savukārt strīdīgo maksājumu saņēmēja bankas iestāde atsakās sniegt Beobank šī saņēmēja identifikācijas informāciju.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par Direktīvas 2007/64 ( 1 ) tiesību normā paredzētā maksājumu pakalpojumu sniedzēja pienākuma apjomu “attiecīgā gadījumā” sniegt maksātājam informāciju par saņēmēju maksājuma darījumā. Tiesas atbilde uz šo jautājumu ļautu iesniedzējtiesai izdarīt secinājumus par Beobank pienākumu atlīdzināt strīdīgos maksājumus.

Ar spriedumu Tiesa nospriež, ka saskaņā ar šo tiesību normu maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz šim maksātājam informācija, kas ļauj identificēt fizisku vai juridisku personu, kura ir saņēmēja tāda maksājuma darījumā, kas ticis debitēts no šī maksātāja konta, nevis tikai informācija, kura šim pakalpojumu sniedzējam par šo maksājuma darījumu ir zināma pēc tam, kad tas ir pielicis labākās pūles.

Tiesas vērtējums

Vispirms Tiesa atgādina, ka tāda maksājumu pakalpojumu sniedzēju atbildības sistēma neatļautu maksājumu darījumiem gadījumā, kas paredzēta Direktīvas 2007/64 60. panta 1. punktā, ir tikusi pilnībā saskaņota. Līdz ar to ar minēto direktīvu nav saderīga nedz paralēla atbildības sistēma saistībā ar to pašu atbildības iestāšanās gadījumu, nedz arī konkurējoša atbildības sistēma, kas ļautu maksājumu pakalpojumu lietotājam izvirzīt šo atbildību, pamatojoties uz citiem atbildības iestāšanās gadījumiem.

Valsts tiesa nevar neņemt vērā minētajā direktīvā paredzēto nošķīrumu attiecībā uz maksājumu darījumiem atkarībā no tā, vai tie ir vai nav atļauti. Tātad šāda tiesa nevar lemt par lūgumu atmaksāt tādus maksājumus kā pamatlietā aplūkojamie maksājumi, iepriekš šos maksājumus nekvalificējot kā atļautus vai neatļautus darījumus. Proti, minētais 60. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 2007/64 86. panta 1. punktu ( 2 ), nepieļauj, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs var izvirzīt šo pakalpojumu sniedzēja atbildību tādēļ, ka šis pakalpojumu sniedzējs nav izpildījis savu šīs direktīvas 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto informēšanas pienākumu, ciktāl šī atbildība attiecas uz maksājumu darījumu atlīdzināšanu.

Tomēr, tā kā iesniedzējtiesa, izvērtējusi pamatlietā aplūkojamo maksājumu atļauto vai neatļauto raksturu, uzskata par nepieciešamu zināt tās informācijas raksturu un apjomu, kas attiecīga maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz šim maksātājam saskaņā ar Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktu, prejudiciālo jautājumu nozīmīgums pamatlietas izspriešanā nevar tikt apstrīdēts.

Attiecībā konkrēti uz šajā tiesību normā paredzēto informēšanas pienākumu raksturu un apjomu Tiesa, ņemdama vērā, ka ar Direktīvu 2007/64 ir veikta pilnīga saskaņošana, uzskata, ka šie pienākumi noteikti ir pienākumi, kas dalībvalstīm jāīsteno bez tiesībām no tiem atkāpties un pat bez tiesībām tos mīkstināt un jākvalificē kā pienākumi rīkoties, pieliekot nepieciešamās pūles, nevis kā pienākumi sasniegt rezultātu. Nekas 47. panta sistēmā neļauj uzskatīt, ka, paredzot pienākumus, ar kuriem precīzi ir norādītas veicamās darbības, Savienības likumdevējs vēlētos vienīgi panākt, lai šajā ziņā tiktu ieguldītas pūles.

Turklāt Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertā vārdkopa “attiecīgā gadījumā” ir jāsaprot tādējādi, ka tā nozīmē, ka maksājuma darījumā informācija par saņēmēju – kura šī maksājuma pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz attiecīgajam maksātājam pēc tam, kad maksājuma darījuma summa ir tikusi debitēta no šī maksātāja konta vai brīdī, par ko panākta vienošanās atbilstoši šīs direktīvas 47. panta 2. punktam, – ietver informāciju, kura šī maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā ir vai kurai būtu jābūt tā rīcībā saskaņā ar Savienības tiesībām. Šo interpretāciju apstiprina direktīvas mērķis, kas it īpaši ir garantēt, ka šo pakalpojumu lietotāji var viegli identificēt maksājumu darījumus, izmantojot “vienādi augstvērtīgu, skaidru” informāciju. Lai nodrošinātu attiecīgo darījumu pilnībā integrētu un automatizētu apstrādi un uzlabotu maksājumu efektivitāti un ātrumu, šai informācijai vienlaikus ir jābūt vajadzīgai un pietiekamai gan attiecībā uz maksājumu pakalpojumu līgumu, gan arī uz pašiem maksājumu darījumiem, un samērīgai ar šo lietotāju vajadzībām.

Šajā lietā informācijai, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējam saskaņā ar Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktu bija jāsniedz attiecīgajam maksātājam, lai tā atbilstu šīm prasībām, bija jābūt pietiekami precīzai un nozīmīgai. Proti, šādu īpašību neesamības gadījumā šis maksātājs, izmantojot šo informāciju, nevarētu droši identificēt attiecīgo maksājuma darījumu. Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikuma daļā minētā “atsauce, kas ļauj maksātājam identificēt katru maksājuma darījumu”, neļauj attiecīgajam maksātājam sasaistīt minēto atsauci ar konkrētu maksājumu darījumu. Tātad attiecīgā maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam 47. panta 1. punkta a) apakšpunkta teikuma otrajā daļā minētā papildu elementa, proti, “informācijas par maksājuma saņēmēju”, kontekstā bija obligāti jāsniedz maksātājam informācija, kas nepieciešama, lai pilnībā izpildītu no šīs tiesību normas izrietošās prasības.

( 1 ) Šis pienākums ir paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/64/EK (2007. gada 13. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK (OV 2007, L 319, 1. lpp.), 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

( 2 ) Šajā tiesību normā attiecībā uz dalībvalstīm ir reglamentētas sekas, ko rada ar šo pašu direktīvu veiktā pilnīgā saskaņošana.