Lieta T‑748/20

Eiropas Komisija

pret

Centre d’étude et de valorisation des algues SA (CEVA) u.c

Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2023. gada 6. septembra spriedums

Šķīrējklauzula – Īpaša pētniecības un attīstības programma “Dzīves kvalitāte un dzīvo resursu pārvaldība” – Subsīdiju līgums – OLAF izmeklēšanas ziņojums, kurā konstatēti finanšu pārkāpumi – Piešķirto līdzekļu atmaksāšana – Piemērojamās tiesības – Noilgums – OLAF ziņojuma sekas

1. Tiesvedība – Vēršanās Vispārējā tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu – Subsīdiju līgums, kas noslēgts īpašas pētniecības un attīstības programmas ietvaros – Līgums, kam piemēro dalībvalsts tiesības – Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanas ziņojums, kurā konstatēti līgumslēdzēja izdarītie finanšu pārkāpumi – Prasība pēc šo pārkāpumu konstatēšanas atmaksāt samaksātās subsīdijas – Tiesiskās aizsardzības procedūras attiecībā uz šo līgumslēdzēju sākšana citā dalībvalstī – Sekas – Regulas Nr. 1346/2000 piemērojamība – Kreditora paziņojums par prasījumu dalībvalstī, kurā sākta procedūra – Sekas – Pirmās dalībvalsts tiesībās paredzētā noilguma termiņa pārtraukšana

   (LESD 272. pants; Padomes Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkts, 4. panta 2. punkta f) apakšpunkts, 16. panta 1. punkts un 17. panta 1. punkts)

   (skat. 37.–57. punktu)

2. Tiesvedība – Vēršanās Vispārējā tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu – Līgums, kam piemērojamas valsts tiesības – Valsts materiālo tiesību piemērojamība

   (LESD 272. pants)

   (skat. 61. un 93. punktu)

Rezumējums

2001. gada 17. janvārī Eiropas Komisija un Centre d’étude et de valorisation des algues SA (CEVA) noslēdza līgumu par projekta īstenošanu īpašajā pētniecības un attīstības programmā, kurā bija paredzēts izmaksāt subsīdiju (turpmāk tekstā – “līgums Seapura”). Šim līgumam piemēro Beļģijas tiesības ( 1 ).

2006. gadā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) saistībā ar vairākiem projektiem, ko īstenojis CEVA, tostarp projektu, uz kuru attiecas līgums Seapura, sāka izmeklēšanu aizdomu par krāpšanu dēļ. 2007. gada decembrī OLAF pieņēma galīgo ziņojumu, kurā tas saistībā ar līguma Seapura izpildi bija konstatējis finanšu pārkāpumus. 2008. gada oktobrī Komisija brīdināja CEVA, ka, ņemot vērā šos OLAF ziņojumā konstatētos smagos finanšu pārkāpumus, tai ir nodoms attiecībā uz CEVA izdot paziņojumus par parādu, lai atgūtu subsīdijas, kuras izmaksātas atbilstoši līgumam Seapura. Tādējādi 2009. gada 13. martā Komisija nosūtīja CEVA četrus paziņojumus par parādu, pēc tam 2009. gada 11. maijā – četras atgādinājuma vēstules un, visbeidzot, 2009. gada 12. jūnijā, nesaņēmusi no CEVA maksājumus, Komisija tam nosūtīja četras brīdinājuma vēstules.

Ar tribunal correctionnel de Rennes (Rennas Krimināllietu tiesa, Francija) 2011. gada 26. aprīļa spriedumu CEVA un tā bijušais vadītājs tika atzīti par vainīgiem krāpšanā, kā arī publisku līdzekļu piesavināšanās nodarījumā, un tiem attiecīgi tika piespriests naudas sods un brīvības atņemšana. Izskatot Komisijas iesniegto civilprasību, tribunal correctionnel de Rennes (Rennas Krimināllietu tiesa) apsūdzētajiem piesprieda daļēji solidāri samaksāt Komisijai atlīdzību par nodarīto mantisko kaitējumu, it īpaši ņemot vērā līguma Seapura izpildē pieļautos finanšu pārkāpumus. Ar 2014. gada 1. aprīļa spriedumu cour d’appel de Rennes (Rennas apelācijas tiesa, Francija) attaisnoja CEVA un tā bijušo direktoru visās apsūdzības daļās un Komisijas civilprasību noraidīja. 2015. gada 12. novembrīCour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) krimināllietu palāta pēc cour d’appel de Rennes (Rennas apelācijas tiesa) ģenerālprokurora lūguma atcēla apelācijas tiesas spriedumu tikai daļā, kurā apsūdzētie ir attaisnoti apsūdzībā par publisku līdzekļu piesavināšanos, un šajā daļā nosūtīja lietu atpakaļ cour d’appel de Caen (Kānas apelācijas tiesa, Francija).

Ar 2016. gada 22. jūnija spriedumu tribunal de commerce de Saint‑Brieuc (Senbrijē komerclietu tiesa, Francija) attiecībā uz CEVA sāka tiesiskās aizsardzības procedūru un iecēla kreditoru interešu pārstāvi. 2016. gada 15. septembrī Komisija šīs procedūras ietvaros paziņoja, ka šī kreditoru interešu pārstāvja ziņā ir prasījums, kas atbilst izdoto paziņojumu par parādu kopējai summai, lai atgūtu subsīdijas, kuras it īpaši izmaksātas atbilstoši līgumam Seapura. 2016. gada 6. decembrī minētais kreditoru interešu pārstāvis apstrīdēja Komisijas prasījumu.

Ar 2017. gada 21. jūlija spriedumu tribunal de commerce de Saint‑Brieuc (Senbrijē komerclietu tiesa) pieņēma CEVA tiesiskās aizsardzības plānu un iecēla šī plāna izpildes uzraudzības komisāru.

Ar 2017. gada 23. augusta spriedumu, kas kļuvis galīgs, cour d’appel de Caen (Kānas apelācijas tiesa), lemjot par atpakaļ nodoto lietu pēc kasācijas sūdzības izskatīšanas, attaisnoja CEVA apsūdzībā par publisku līdzekļu piesavināšanos un piesprieda tā bijušajam direktoram nosacītu brīvības atņemšanas sodu un naudas sodu par publisku līdzekļu piesavināšanos.

Ar 2017. gada 11. septembra rīkojumu tiesiskās aizsardzības procedūras bankrota lietu tiesnesis noraidīja Komisijas prasījumu kopumā. Komisija par šo rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību. Ar 2020. gada 24. novembra spriedumu cour d’appel de Rennes (Rennas apelācijas tiesa) atcēla minēto rīkojumu un konstatēja, ka pastāv divi būtiski protesti par noilgumu un paziņojumu par parādu pamatotību, uzskatīdama, ka šie protesti ir jāizskata kompetentajā tiesā, kurā ir jāvēršas Komisijai.

Šajā kontekstā Komisija ar prasību atbilstoši LESD 272. pantam ( 2 ) lūdza Vispārējo tiesu noteikt tās prasījuma summu, kas atbilst to subsīdiju atmaksai, kuras izmaksātas atbilstoši līgumam Seapura.

Vispārējā tiesa ar spriedumu apmierina Komisijas prasību un nosaka tās prasījuma summu attiecībā uz CEVA atbilstoši līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punktam.

Vispārējās tiesas vērtējums

Apstiprinājusi savu kompetenci izskatīt Komisijas prasību atbilstoši līgumā Seapura paredzētajai šķīrējklauzulai ( 3 ), Vispārējā tiesa vispirms pārbauda CEVA norādīto nepieņemamības pamatu, proti, iebildumu par Komisijas prasības noilgumu.

Runājot par Finanšu regulas versiju, kas piemērojama šīs lietas faktiskajiem apstākļiem, Vispārējā tiesa norāda, ka līguma Seapura noslēgšanas dienā, proti, 2001. gada 17. janvārī, Finanšu regulā Nr. 2548/98 ( 4 ) nebija paredzēti īpaši noteikumi nedz par noilguma termiņu, nedz par noilguma pārtraukšanas kārtību. Tādējādi šajā gadījumā piemērojamie noteikumi par noilgumu ir tie, kas paredzēti likumā, kurš reglamentē līgumu, proti, Beļģijas tiesības.

Līdz ar to Vispārējā tiesa norāda, ka Beļģijas tiesībās Beļģijas Civilkodeksa 2262.bis panta 1. punktā, kas piemērojams līgumiskiem prasījumiem, ir noteikts, ka “visu personiska rakstura prasību noilguma termiņš ir desmit gadi”. Vispārējā tiesa piebilst, ka saskaņā ar Beļģijas Civilkodeksa 2257. pantu personiska rakstura prasību noilgumu sāk skaitīt no dienas, kas seko tai, kurā prasījums kļūst maksājams.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa norāda, ka šī lieta ir līgumiska rakstura. Līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punktā ir noteikts, ka “pēc līguma izpildes beigu dienas vai līguma izbeigšanas, vai līgumslēdzēja dalības beigām Komisija attiecīgā gadījumā pēc revīzijā konstatētās krāpšanas vai smagiem finanšu pārkāpumiem var līgumslēdzējam prasīt vai prasa atmaksāt visu tam izmaksāto Kopienas ieguldījumu”. No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka līguma Seapura puses ir vienojušās, ka visu CEVA izmaksāto Savienības maksājumu atmaksa pēc krāpšanas vai smagu finanšu pārkāpumu konstatēšanas revīzijā ir atkarīga no Komisijas iepriekšējas prasības par atmaksu. Šajā ziņā Komisija 2009. gada 13. martā nosūtīja CEVA četrus paziņojumus par parādu, kuros bija paredzēta tās prasījuma atgūšana. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā dienā Komisija lūdza CEVA atmaksāt summas, ko pēdējais minētais bija saņēmis atbilstoši līgumam Seapura. Šajos apstākļos saskaņā ar līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punkta noteikumiem Komisijas prasījums ir kļuvis maksājams no 2009. gada 13. marta.

Otrkārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka CEVA nav izvirzījis īpašu argumentu, kas ļautu pierādīt, ka prasījums būtu kļuvis maksājams pirms 2009. gada 13. marta. Tādējādi desmit gadu termiņš, kurā Komisija varēja celt savu prasību pret CEVA, sākās dienā, kas seko tai, kurā saskaņā ar iepriekš minētā Beļģijas Civilkodeksa 2257. pantu kļuva pieprasāma saistību izpilde, proti, 2009. gada 14. martā. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka noilguma termiņš principā beidzās 2009. gada 14. martā.

Šajā gadījumā Komisija norāda, ka noilguma termiņš tika pārtraukts divas reizes, pirmkārt, 2011. gada 26. aprīlī, kad tā kļuva par civilprasītāju tribunal correctionnel de Rennes (Rennas Krimināllietu tiesa), un, otrkārt, 2016. gada 15. septembrī, kad tā iesniedza labotu paziņojumu par prasījumu CEVA tiesiskās aizsardzības procedūrā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārbauda tikai to, vai paziņojums par prasījumu, ko Komisija iesniegusi CEVA tiesiskās aizsardzības procedūrā, varēja likumīgi pārtraukt noilguma termiņu, nepārbaudot, kādas sekas bija tam, ka Komisija bija iesniegusi civilprasību tribunal correctionnel de Rennes (Rennas Krimināllietu tiesa). Faktiski Komisija apgalvo, ka tās prasījums kreditoru interešu pārstāvim tika paziņots 2016. gada 15. septembrī un ka saskaņā ar Cour de cassation belge (Beļģijas Kasācijas tiesa) judikatūru paziņojums par prasījumu pārtrauc noilgumu līdz maksātnespējas procesa beigām. Komisija piebilst, ka tai ir pamats atsaukties uz Francijas procedūru piemērošanu, lai pārtrauktu noilguma termiņu, pamatojoties uz Beļģijas tiesībām.

Šajā gadījumā tai ir pamats atsaukties uz Francijas procedūru piemērošanu, lai norādītu uz noilguma termiņa “apturēšanu”, pamatojoties uz Beļģijas tiesībām. Vispārējā tiesa atgādina, ka 2016. gada 22. jūnijātribunal de commerce de Saint‑Brieuc (Senbrijē komerclietu tiesa) sāka tiesiskās aizsardzības procedūru attiecībā uz CEVA. 2016. gada 15. septembrī Komisija šīs procedūras ietvaros par savu prasījumu paziņoja izraudzītajam kreditoru interešu pārstāvim. No Francijas Komerckodeksa L.622‑24. panta izriet, ka no sprieduma par tiesiskās aizsardzības procedūras sākšanu publicēšanas visi kreditori, kuru prasījumi ir radušies pirms sprieduma par procedūras sākšanu, izņemot darbiniekus, savu paziņojumu par prasījumu nosūta kreditoru interešu pārstāvim. Tādējādi, pamatojoties uz šo tiesību normu, Komisija attiecībā uz CEVA sāktās tiesiskās aizsardzības procedūras ietvaros par savu prasījumu paziņoja izraudzītajam kreditoru interešu pārstāvim. Turklāt Francijas Komerckodeksa L.622‑25‑1. pantā ir noteikts, ka “paziņojums par prasījumu pārtrauc noilgumu līdz procedūras beigām; tas atbrīvo no jebkādas brīdināšanas un ir līdzvērtīgs procesuālai darbībai”.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa precizē, ka tiesiskās aizsardzības procedūras sākšana Francijā izraisa tolaik spēkā esošās Regulas Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām ( 5 ) tiešu piemērojamību un ka pēdējā minētajā Francijas tiesības ir noteiktas kā lex concursus. Tā arī uzsver, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 2. punkta f) apakšpunktu “procedūras sākšanas valsts tiesību akti paredz nosacījumus šādu procedūru sākšanai, to izpildei un izbeigšanai” un it īpaši “maksātnespējas procedūru ietekmi uz procedūrām, ko uzsākuši individuāli kreditori”. Turklāt šīs pašas regulas 16. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “visus nolēmumus, kas sāk maksātnespējas procedūru, ko izdara dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība saskaņā ar 3. pantu, atzīst visās citās dalībvalstīs no brīža, kad tie stājas spēkā procedūras sākšanas valstī”. Tāpat arī šīs pašas regulas 17. panta 1. punktā ir noteikts, ka “nolēmumam, ar ko sāk 3. panta 1. punktā minēto procedūru, bez turpmākām formalitātēm ir tādas pašas sekas visās citās dalībvalstīs kā saskaņā ar tiesību aktiem procedūras sākšanas valstī, ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi un ciktāl šajā citā dalībvalstī nav sākta 3. panta 2. punktā minētā procedūra”.

No tā, pamatojoties uz iepriekš minētajām tiesību normām, izriet, ka ir jāuzskata – tas, ka Francijā attiecībā uz CEVA ir sākta tiesiskās aizsardzības procedūra un Komisija pēc tam šajā tiesiskās aizsardzības procedūrā ir iesniegusi paziņojumu, saskaņā ar Francijas tiesībām un it īpaši Francijas Komerckodeksa L.622‑25‑1. pantu ir radījis sekas Beļģijas tiesībās un konkrētāk – ir pārtraucis šajās tiesībās paredzēto desmit gadu noilguma termiņu. Vispārējā tiesa precizē, ka sekas, kas saistītas ar tiesiskās aizsardzības procedūras sākšanu, kura sākta attiecībā uz CEVA, faktiski nebūtu ņemtas vērā, ja paziņojums par prasījumu, ko 2016. gada 15. septembrī Francijā sniegusi Komisija, nepārtrauktu noilgumu atbilstoši Beļģijas tiesībām.

Šādos apstākļos, tā kā Komisijas prasība ir iesniegta 2020. gada 19. decembrī, Vispārējā tiesa uzskata, ka noilgums šajā gadījumā nav iestājies, un tādējādi noraida CEVA izvirzīto iebildumu par noilgumu un apmierina Komisijas prasību un konstatē tās prasījumu attiecībā uz CEVA.

( 1 ) Līguma Seapura 5. panta 1. punkts.

( 2 ) Saskaņā ar LESD 272. pantu Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir pasludināt spriedumus saskaņā ar visām šķīrējklauzulām, kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Eiropas Savienība vai kuri noslēgti tās vārdā. Atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt un izlemt pirmajā instancē lietas, kas paredzētas LESD 272. pantā.

( 3 ) Līguma Seapura 5. panta 2. punkts.

( 4 ) Padomes Regula (EK, EOTK, Euratom) Nr. 2548/98 (1998. gada 23. novembris), ar ko groza 1977. gada 21. decembra Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 1998, L 320, 1. lpp.).

( 5 ) Padomes Regula (EK) Nr. 1346/2000 (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2000, L 160, 1. lpp.).