Apvienotās lietas C‑339/20 un C‑397/20

VD
un
SR

pret

Procureur général près la Cour de cassation

(Cour de cassation (Francija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

 Tiesas (virspalāta) 2022. gada 20. septembra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vienotais finanšu pakalpojumu tirgus – Tirgus ļaunprātīga izmantošana – Iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana – Direktīva 2003/6/EK – 12. panta 2. punkta a) un d) apakšpunkts – Regula (ES) Nr. 596/2014 – 23. panta 2. punkta g) un h) apakšpunkts – Autorité des marchés financiers (AMF) uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras – Vispārējo interešu mērķis aizsargāt Eiropas Savienības finanšu tirgu integritāti un sabiedrības uzticēšanos finanšu instrumentiem – Iespēja AMF panākt, ka tai tiek nosūtīti elektronisko komunikāciju operatora rīcībā esošie datu plūsmas ieraksti – Personas datu apstrāde elektronisko komunikāciju nozarē – Direktīva 2002/58/EK – 15. panta 1. punkts – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 7., 8. un 11. pants, kā arī 52. panta 1. punkts – Komunikāciju konfidencialitāte – Ierobežojumi – Tiesību akti, kuros ir noteikts, ka elektronisko komunikāciju operatori visaptveroši un nediferencēti glabā informāciju par datu plūsmu – Iespēja valsts tiesai ierobežot ar Savienības tiesībām nesaderīgu valsts tiesību normu atzīšanas par spēkā neesošām sekas laikā – Izslēgšana

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana un tirgus manipulācijas (tirgus ļaunprātīga izmantošana) – “Autorité des marchés financiers” (AMF) uzraudzības pilnvaras – Iespēja AMF panākt, ka tai tiek nosūtīti elektronisko komunikāciju operatora rīcībā esošie datu plūsmas ieraksti – Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība elektronisko komunikāciju nozarē – Dalībvalstu tiesības ierobežot noteiktu tiesību un pienākumu piemērošanas jomu – Valsts pasākumi, kuros elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoriem ir uzlikts pienākums uz noteiktu laiku, taču visaptveroši un nediferencēti glabāt informāciju par datu plūsmu – Mērķis apkarot tirgus ļaunprātīgas izmantošanas nodarījumus, t.sk. iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu – Nepieļaujamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. pants un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 596/2014 2., 24. un 62. apsvērums, kā arī 1. pants, 8. panta 1. punkts, 22. pants un 23. panta 2. punkta g) un h) apakšpunkts un 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/136, 15. panta 1. punkts un Direktīvas 2003/6 2. un 12. apsvērums, kā arī 2. panta 1. punkts, 11. pants un 12. panta 1. punkts un 2. punkta a) un d) apakšpunkts)

(skat. 66., 68.–70., 72., 73., 76.–79., 82., 85. un 95. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana un tirgus manipulācijas (tirgus ļaunprātīga izmantošana) – “Autorité des marchés financiers” (AMF) uzraudzības pilnvaras – Iespēja AMF panākt, ka tai tiek nosūtīti elektronisko komunikāciju operatora rīcībā esošie datu plūsmas ieraksti – Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība elektronisko komunikāciju nozarē – Dalībvalstu tiesības ierobežot noteiktu tiesību un pienākumu piemērošanas jomu – Ar Savienības tiesībām nesaderīgi valsts pasākumi – Iespēja valsts tiesai ierobežot šo pasākumu atzīšanas par spēkā neesošiem sekas laikā – Izslēgšana

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. pants un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 596/2014 2., 24. un 62. apsvērums, kā arī 1. pants, 8. panta 1. punkts, 22. pants un 23. panta 2. punkta g) un h) apakšpunkts un 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/136, 15. panta 1. punkts un Direktīvas 2003/6 2. un 12. apsvērums, 2. panta 1. punkts, 11. pants un 12. panta 1. punkts un 2. punkta a) un d) apakšpunkts)

(skat. 97.–107. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Rezumējums

Autorité des marchés financiers (Finanšu tirgus uzraudzības iestāde (AMF), Francija) veiktās pārbaudes (1) rezultātā tika uzsākti kriminālprocesi pret divām fiziskām personām, proti, VD un SR, kas bija apsūdzētas šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā: iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana, iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas slēpšana, līdzdalība minētajos nodarījumos, korupcija un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana. Šajā izmeklēšanā AMF bija izmantojusi personas datus, kuri izriet no VD un SR veiktajiem tālruņa zvaniem un kuri elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanas ietvaros iegūti saskaņā ar code des postes et des communications électroniques (Pasta un elektronisko sakaru kodekss) (2).

Tā kā par aizdomās turētajiem viņi tika atzīti, pamatojoties uz AMF sniegto informāciju par datu plūsmu, VD un SR katrs vērsās cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) ar prasību, izvirzot tostarp pamatu par to, ka esot pārkāpts Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju (3) 15. panta 1. punkts, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā. Konkrēti, atsaucoties uz judikatūru, kas izriet no sprieduma Tele2 Sverige un Watson u.c. (4), VD un SR apstrīdēja, ka AMF ir tiesīga vākt minētos datus, pamatojoties uz aplūkotajām valsts tiesību normām, tāpēc, ka, viņuprāt, šīs normas, pirmkārt, nav saderīgas ar Savienības tiesībām, jo paredz savienojuma datu visaptverošu un nediferencētu glabāšanu, un, otrkārt, tajās nav nekādi ierobežotas AMF izmeklētāju pilnvaras pieprasīt tiem nosūtīt glabātos datus.

Ar diviem 2018. gada 20. decembra un 2019. gada 7. marta spriedumiem cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) noraidīja VD un SR prasības. Iepriekš minēto prasības pamatu pirmās instances tiesas tiesneši noraidīja, pamatojoties tostarp uz apstākli, ka Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula (5) ļauj kompetentajām iestādēm – ciktāl tas atbilst valsts tiesību aktiem – pieprasīt elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoru rīcībā esošos datu plūsmas ierakstus, ja ir pamatotas aizdomas par iekšējās informācijas izmantošanas tirdzniecībā aizlieguma pārkāpumu un ja šādi ieraksti var būt vajadzīgi šā pārkāpuma izmeklēšanai.

Tad VD un SR iesniedza kasācijas sūdzību Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), kas ir iesniedzējtiesa šajās lietās.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa vaicā, kā Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 15. panta 1. punkts – kontekstā ar Hartu – būtu salāgojams ar prasībām, kas izriet no Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas (6) 12. panta 2. punkta d) apakšpunkta un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regulas 23. panta 2. punkta g) un h) apakšpunkta. Šā jautājuma pamatā ir pamatlietās aplūkotie leģislatīvie pasākumi, kuros tirgus ļaunprātīgas izmantošanas noziegumu – kuru starpā ir arī iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana – apkarošanas nolūkos elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoriem tiek noteikts pienākums preventīvā kārtā veikt informācijas par datu plūsmu visaptverošu un nediferencētu glabāšanu gadu pēc tās ierakstīšanas. Ja Tiesa atzītu, ka pamatlietās aplūkotie tiesību akti par savienojuma datu glabāšanu neatbilst Savienības tiesībām, iesniedzējtiesa vaicā par šo tiesību aktu seku provizorisku atstāšanu spēkā, lai novērstu tiesisko nedrošību un ļautu līdz šim savāktos un glabātos datus izmantot iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšanai un kriminālvajāšanai par to.

Virspalātas sastāvā pasludinātajā spriedumā Tiesa nospriež, ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoriem nav atļauts tirgus ļaunprātīgas izmantošanas nodarījumu apkarošanas nolūkos preventīvā kārtā visaptveroši un nediferencēti glabāt informāciju par datu plūsmu gadu pēc tās ierakstīšanas. Turklāt tā apstiprina savas judikatūras atziņu, ka Savienības tiesībām ir pretrunā, ka dalībvalsts tiesa ierobežo laikā sekas, kas izriet no apstākļa, ka tā, pildot savu uzdevumu, par spēkā neesošām ir atzinusi ar Savienības tiesībām nesaderīgas valsts tiesību normas.

Tiesas vērtējums

Tiesa vispirms atgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi.

Attiecībā uz prejudiciālajos jautājumos minēto tiesību normu formulējumu Tiesa konstatē, ka Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas 12. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir norādīts uz AMF pilnvarām “pieprasīt esošo[s] telefonsarunu ierakstus un esošos datu plūsmas ierakstus”, savukārt Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regulas 23. panta 2. punkta g) un h) apakšpunktā ir norādīts uz šīs iestādes pilnvarām pieprasīt, pirmkārt, “ieguldījumu brokeru sabiedrību, kredītiestāžu vai citu finanšu iestāžu rīcībā esošo[s] [..] datu plūsmas ierakstus” un, otrkārt, “ciktāl to atļauj valsts tiesību akti, pieprasīt telekomunikāciju operatora rīcībā esošos datu plūsmas ierakstus”. Tiesa atzīst, ka no šo tiesību normu formulējuma nepārprotami izriet, ka tajās ir vienīgi noteikti ietvari AMF pilnvarām “pieprasīt” šo operatoru rīcībā esošos datus, un tas nozīmē piekļuvi šiem datiem. Turklāt norāde uz minēto operatoru “rīcībā” “esošajiem” ierakstiem ļauj noprast, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies reglamentēt valsts likumdevēja iespēju noteikt pienākumu šādus ierakstus glabāt. Tiesas ieskatā, pamatojums šai interpretācijai esot turklāt rodams gan minēto normu kontekstā, gan šo normu veidotā tiesiskā regulējuma mērķos.

Par prejudiciālajos jautājumos minēto tiesību normu kontekstu Tiesa norāda – lai gan no attiecīgo Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas (7) un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regulas (8) normu formulējuma izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies likt dalībvalstīm veikt pasākumus, kas vajadzīgi tālab, lai finanšu jomā kompetento iestāžu rīcībā būtu iedarbīgu instrumentu, pilnvaru un resursu kopums, kā arī uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaru kopums, lai nodrošinātu efektivitāti to uzdevumu veikšanā, šajās normās nav nekas teikts nedz par dalībvalstu varbūtējo iespēju tālab noteikt elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoriem pienākumu visaptveroši un nediferencēti glabāt informāciju par datu plūsmu, nedz par nosacījumiem, ar kādiem šiem operatoriem būtu jāglabā šie dati, lai tos vajadzības gadījumā iesniegtu kompetentajām iestādēm.

Par attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķiem Tiesa norāda, ka gan no Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas (9), gan no Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regulas (10) izriet, ka šo tiesību aktu mērķis ir nodrošināt Savienības finanšu tirgu integritāti un vairot ieguldītāju uzticēšanos šiem tirgiem, savukārt šī uzticēšanās balstās tostarp uz pārliecību, ka pret viņiem būs vienlīdzīga attieksme un viņi tiks aizsargāti no iekšējās informācijas prettiesiskas izmantošanas. Minētajās tiesību normās (11) noteiktā iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma mērķis tātad ir nodrošināt līgumslēdzēju vienlīdzību biržas darījumos, izvairoties no tā, ka kāds no tiem, kura rīcībā ir iekšējā informācija un kurš tādēļ ir labvēlīgākā situācijā attiecībā pret citiem ieguldītājiem, gūst labumu uz to personu rēķina, kas šo informāciju nezina. Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regulā (12) patiešām ir teikts, ka savienojuma datu ieraksti ir svarīgi un dažreiz vienīgie pierādījumi, lai konstatētu un pierādītu iekšējās informācijas izmantošanu tirdzniecībā un tirgus manipulācijas, tomēr šajā regulā ir runa tikai par elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoru “rīcībā” esošajiem ierakstiem, kā arī par finanšu jomā kompetentās iestādes pilnvarām “pieprasīt” no šiem operatoriem “esošos” datus. Tādējādi no šā akta nekādi neizriet, ka Savienības likumdevējs būtu šādi vēlējies atzīt dalībvalstīm tiesības uzlikt elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoriem vispārīgu pienākumu glabāt datus. No tā izriet, ka nedz Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva, nedz Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula nevar būt juridiskais pamats vispārīgam pienākumam glabāt elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoru rīcībā esošos datu plūsmas ierakstus tālab, lai finanšu jomā kompetentā iestāde varētu īstenot tai saskaņā ar šiem tiesību aktiem piešķirtās pilnvaras.

Pēc tam Tiesa atgādina, ka jautājumā par datu glabāšanu un – plašāk – par personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju jomā atsauces regulējums rodams Direktīvā par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju, un tāpēc tas, kā Tiesa interpretē šo direktīvu, ir attiecināms arī uz elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoru rīcībā esošajiem plūsmas datu ierakstiem, kurus finanšu jomā kompetentās iestādes Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas (13) un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regulas (14) izpratnē var tiem pieprasīt. Tāpēc elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoru rīcībā esošo ierakstu apstrādes likumīgums (15) jāvērtē to nosacījumu kontekstā, kas paredzēti Direktīvā par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju, kā arī atbilstoši tam, kā šo direktīvu savā judikatūrā interpretē Tiesa.

Tādējādi Tiesa nospriež, ka Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvai un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regulai – kopsakarā ar Direktīvu par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju un lasot tās Hartas gaismā – ir pretrunā leģislatīvi pasākumi, kuros tirgus ļaunprātīgas izmantošanas nodarījumu – kuru starpā ir arī iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana – apkarošanas nolūkos elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoriem tiek paredzēts pienākums preventīvā kārtā uz noteiktu laiku, proti, gadu pēc tās ierakstīšanas, taču visaptveroši un nediferencēti glabāt informāciju par datu plūsmu.

Visbeidzot, Tiesa apstiprina savu judikatūras atziņu, ka Savienības tiesībām ir pretrunā, ka dalībvalsts tiesa ierobežo laikā sekas, kas izriet no apstākļa, ka tā, pildot savu valsts tiesībās paredzēto uzdevumu, par spēkā neesošām ir atzinusi valsts tiesību normas – kurās, pirmkārt, elektronisko komunikāciju pakalpojumu operatoriem ir uzlikts pienākums visaptveroši un nediferencēti glabāt informāciju par datu plūsmu un, otrkārt, pieļauts, ka šī informācija tiek sniegta finanšu jomā kompetentajai iestādei, iepriekš nesaņemot tiesas vai neatkarīgas administratīvas iestādes atļauju –, jo šīs tiesību normas ir nesaderīgas ar Direktīvu par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju, lasot to Hartas gaismā. Tomēr Tiesa atgādina, ka atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam šādas glabāšanas ceļā iegūto pierādījumu pieļaujamība ir vērtējama atbilstoši valsts tiesībām ar nosacījumu, ka tiek ievēroti tostarp līdzvērtības un efektivitātes principi. Šis nupat minētais efektivitātes princips prasa, lai valsts krimināllietu tiesa neņemtu vērā informāciju un pierādījumus, kas pretrunā Savienības tiesībām ir iegūti, visaptveroši un nediferencēti glabājot informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, ja datu subjekti nespēj efektīvi paust nostāju par šo informāciju un šiem pierādījumiem, kuri ir saistīti ar jomu, ko tiesa nepārzina, un kuri var būtiski ietekmēt faktu vērtējumu.

1      Šī izmeklēšana tika veikta saskaņā ar code monétaire et financier (Monetārais un finanšu kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietu faktiskajiem apstākļiem, L.621‑10. pantu.

2      Konkrēti, pamatojoties uz code des postes et des communications électroniques, redakcijā, kas piemērojama pamatlietu faktiskajiem apstākļiem, L.34‑1. pantu.

3      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV 2002, L 201, 37. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK (OV 2009, L 337, 11. lpp.).

4      Spriedums, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970).

5      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 596/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula) un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK un Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK (OV 2014, L 173, 1. lpp.).

6      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (OV 2003, L 96, 16. lpp.).

7      No Direktīvas 2003/6 12. panta 1. punkta.

8      No Regulas Nr. 596/2014 23. panta 3. punkta kopsakarā ar šīs regulas 62. apsvērumu.

9      No Direktīvas 2003/6 2. un 12. apsvēruma.

10      No Regulas Nr. 596/2014 1. panta kopsakarā ar šīs regulas 2. un 24. apsvērumu.

11      Direktīvas 2003/6 2. panta 1. punktā un Regulas Nr. 596/2014 8. panta 1. punktā.

12      Regulas Nr. 596/2014 62. apsvērumā.

13      Direktīvas 2003/6 11. pants.

14      Regulas Nr. 596/2014 22. pants.

15      Direktīvas 2003/6 12. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 596/2014 23. panta 2. punkta g) un h) apakšpunkta izpratnē.