Lieta C‑231/20

MT

pret

Landespolizeidirektion Steiermark

(Verwaltungsgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (otrā palāta) 2021. gada 14. oktobra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – LESD 56. pants – Azartspēles – Aizliegtu izložu pieejamības nodrošināšana – Sankcijas – Samērīgums – Naudas sodi minimālā apmērā – Kumulēšana – Maksimālā apmēra neesamība – Aizstājošs brīvības atņemšanas sods – Iemaksa, kas ir samērīga ar procesuālajiem izdevumiem – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 3. punkts

1. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Azartspēles – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir noteiktas sankcijas par azartspēļu monopola pārkāpumu – Valsts tiesas veikts sankciju tiesiskuma vērtējums – Šo sankciju saderības ar pakalpojumu sniegšanas brīvību vērtējums – Piemērojamība

   (LESD 56. pants)

   (skat. 27.–29. un 33.–35. punktu, kā arī rezolutīvās daļas 1) punktu)

2. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Azartspēles – Aizliegtu izložu pieejamības nodrošināšana – Sankcijas – Naudas sodi minimālā apmērā un aizvietojoši brīvības atņemšanas sodi, kas noteikti par katru neatļautu azartspēļu automātu – Naudas sodu un sodu kumulēšana – Maksimālā apmēra neesamība – Iemaksa, kas ir samērīga ar procesuālajiem izdevumiem – Pieļaujamība – Nosacījumi – Samērīguma principa ievērošana – Tiesību vērsties tiesā ievērošana

   (LESD 56. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un 49. panta 3. punkts)

   (skat. 39.–47., 49.–51., 53. un 56.–58. punktu, kā arī rezolutīvās daļas 2) punktu)

Rezumējums

2016. gadā kādā uzņēmumā, kas atrodas Austrijā, sabiedrība darīja pieejamus desmit azartspēļu automātus komerciālos nolūkos, tādējādi pārkāpjot azartspēļu monopolu. Proti, saskaņā ar Austrijas federālo likumu par azartspēlēm ir aizliegtas izlozes, attiecībā uz kurām nav dota nekāda koncesija vai atļauja un kuras nav izslēgtas no federālā valsts azartspēļu monopola. Automatizēto azartspēļu organizēšana bez vajadzīgās koncesijas ir sodāma ar naudas sodu, kam papildus tiek piespriests aizstājošs brīvības atņemšanas sods, kā arī iemaksa soda procedūras izdevumu segšanai, kas noteikta 10 % apmērā no šī soda. Saistībā ar to, vai juridiska persona ievēro attiecīgos noteikumus, principā par atbildīgo tiek uzskatīta persona, kurai ir jāpārstāv sabiedrība attiecībā pret trešām personām.

Tādējādi, atzīstot par vainīgu šajos pārkāpumos, minētās sabiedrības pārstāvim vispirms tika uzlikts naudas sods 100000 EUR (proti, 10000 EUR par katru pārkāpumu) un aizstājošs brīvības atņemšanas sods uz 30 dienām (proti, trīs dienas par katru pārkāpumu), pieskaitot 10000 EUR kā iemaksu procesuālo izdevumu segšanai. Pret šo lēmumu vērsto tiesību aizsardzības līdzekļu ietvaros šie sodi tika samazināti attiecīgi līdz 40000 EUR, 10 dienām un 4000 EUR.

Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija), kurai bija lūgts izvērtēt šī jaunā soda tiesiskumu, nolēma uzdot Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus par attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma saderību ar LESD 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību.

Savā spriedumā Tiesa it īpaši precizē valsts tiesu pienākuma saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību izvērtēt azartspēļu jomā paredzēto sankciju sistēmu apjomu.

Tiesas vērtējums

Vispirms Tiesa precizē, ka attiecībā uz katru ierobežojumu, kas valsts tiesību aktos ir noteikts azartspēļu jomā, tostarp tajā paredzētajām sankcijām, ir jāpārbauda atsevišķi, vai tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgās dalībvalsts izvirzītā mērķa vai mērķu sasniegšanu, un vai tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai.

Līdz ar to valsts tiesai, kurai ir jālemj par sankcijas tiesiskumu šajā jomā, ņemot vērā konkrētus tā uzlikšanas noteikumus, ir konkrēti jāizvērtē tā saderība ar pakalpojumu sniegšanas brīvību LESD 56. panta izpratnē. Šis vērtējums ir jāveic pat tad, ja citi ierobežojumi, kas saistīti ar azartspēļu monopola izveidošanu, jau ir atzīti par saderīgiem ar minēto tiesību normu.

Turpinājumā Tiesa it īpaši uzskata, ka tad, ja dalībvalstu noteiktie ierobežojumi azartspēlēm atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, nodrošina izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai, sankciju noteikšana atbilst tiem pašiem primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem kā minētie ierobežojumi. Tomēr sankciju stingrībai ir jāatbilst to pārkāpumu smagumam, par kuriem sods ir noteikts, un jāatbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktā nostiprinātajam sodu samērīguma principam.

Tādējādi, pirmkārt, attiecībā uz minimālā naudas soda uzlikšanu par katru neatļauto azartspēļu automātu bez naudas sodu kopsummas maksimālās robežas Tiesa konstatē, ka šāds pasākums pats par sevi nešķiet nesamērīgs, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu smagumu. Protams, tas var izraisīt ievērojama apmēra sankcijas, bet ļauj novērst ekonomisko priekšrocību, ko varētu radīt pārkāpumi, par kuriem ir noteikts sods. Tomēr valsts tiesai ir arī jāpārliecinās, ka minimālais uzlikto naudas sodu apmērs un kopējais uzlikto naudas sodu apmērs nav pārmērīgs salīdzinājumā ar šo priekšrocību.

Otrkārt, attiecībā uz aizstājošo brīvības atņemšanas sodu Tiesa norāda, ka tā mērķis ir nodrošināt, ka šie pārkāpumi var tikt efektīvi sankcionēti gadījumā, ja naudas sodu nav iespējams piedzīt, un tas pats par sevi arī nešķiet nesamērīgs, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu un smagumu. Tomēr izskatāmajā lietā katrs azartspēļu automāts var būt pamats šāda soda piemērošanai un nav paredzēts nekāds kopējā soda ilguma maksimālais apmērs. Tādējādi, tā kā šo sodu kumulācijas rezultātā var tikt piespriests ievērojams brīvības atņemšanas sods, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai piespriestā soda ilgums nav pārmērīgs, ņemot vērā konstatēto pārkāpumu smagumu.

Visbeidzot un treškārt, attiecībā uz iemaksām procesuālo izdevumu segšanai, kas ir 10 % no uzliktajiem naudas sodiem, Tiesa uzsver, ka ar tiesas izdevumu iekasēšanu tiek dots ieguldījums tiesu sistēmas pareizā darbībā, jo šīs iemaksas ir dalībvalstu tiesu darbības finansējuma avots. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, ka šī iemaksa nav pārmērīga, ņemot vērā tiesvedības faktiskās izmaksas, un neapdraud tiesības vērsties tiesā, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.