Lieta C‑24/20

Eiropas Komisija

pret

Eiropas Savienības Padomi

Tiesas (virspalāta) 2022. gada 22. novembra spriedums

Atcelšanas prasība – Lēmums (ES) 2019/1754 – Eiropas Savienības pievienošanās Lisabonas vienošanās par cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm Ženēvas aktam – LESD 3. panta 1. punkts – Savienības ekskluzīvā kompetence – LESD 207. pants – Kopējā tirdzniecības politika – Intelektuālā īpašuma komerciālie aspekti – LESD 218. panta 6. punkts – Eiropas Komisijas iniciatīvas tiesības – Eiropas Savienības Padomes veikts Komisijas priekšlikuma grozījums – LESD 293. panta 1. punkts – Piemērojamība – LES 4. panta 3. punkts, 13. panta 2. punkts un 17. panta 2. punkts – LESD 2. panta 1. punkts – Kompetences piešķiršanas, institucionālā līdzsvara un lojālas sadarbības principi

1. Atcelšanas prasība – Pieņemamības nosacījumi – Prasība, kas celta pret apstrīdētā akta autoru – Prasība atcelt Padomes lēmumu, ar ko noslēgts starptautisks nolīgums – Apstāklis, ka šo lēmumu ir pieņēmusi vienīgi Padome – Pieņemamība

   (LESD 218. panta 6. punkts, 263. pants un 297. panta 2. punkts)

   (skat. 42.–45. punktu)

2. Atcelšanas prasība – Priekšmets – Daļēja atcelšana – Nosacījums – Apstrīdēto noteikumu nodalāmība – Objektīvs kritērijs – Apstrīdētā akta būtības negrozīšana – Izpildīts nosacījums – Pieņemamība

   (LESD 263. pants; Padomes Lēmuma 2019/1754 3. un 4. pants)

   (skat. 47.–49., 53.–55. punktu)

3. Padome – Pilnvaras – Pilnvaras grozīt Komisijas priekšlikumu ar vienprātīgu balsojumu – Tvērums – Priekšlikums, kuru Komisija kā sarunu vadītājs ir iesniegusi Savienības ārējās darbības jomā – Iekļaušana

   (LESD 218. un 293. panta 1. punkts)

   (skat. 77.–82. punktu)

4. Eiropas Savienība – Iestādes – Pienākumi – Pienākums lojāli sadarboties – Institucionālais līdzsvars – Tvērums

   (LES 13. panta 2. punkts, 16. panta 1. punkts un 17. panta 2. punkts; LESD 293. pants)

   (skat. 83., 84. un 92. punktu)

5. Komisija – Pilnvaras – Savienības akti, kuri nav leģislatīvi akti – Iniciatīvas pilnvaras kā izvirzītajam starptautiska nolīguma sarunu vadītājam – Tvērums – Savienības vispārējo interešu veicināšana – Pilnvaras iesniegt priekšlikumu, noteikt tā priekšmetu, mērķi un saturu un to grozīt vai atsaukt

   (LES 17. panta 1. punkts un 2. punkta otrais teikums; LESD 218. panta 3. un 6. punkts)

   (skat. 85.–88. punktu)

6. Padome – Pilnvaras – Pilnvaras grozīt Komisijas priekšlikumu ar vienprātīgu balsojumu – Nosacījums – Tā priekšmeta un mērķa nesagrozīšana

   (LES 16. panta 1. punkts un 17. panta 2. punkts; LESD 293. pants; Padomes Lēmuma 2019/1754 3. pants)

   (skat. 92.–94.,105.–108., 111. un 112. punktu)

7. Padome – Pilnvaras – Pilnvaras vienprātīgi grozīt Komisijas kā starptautiskā nolīguma izvirzītā sarunu vadītāja priekšlikumu – Tvērums – Komisijas priekšlikums, kura mērķis ir tāds, ka Savienība ekskluzīvo kompetenci īsteno viena pati – Politiska izvēle, kas ietilpst Komisijas veiktā izvērtējumā par Savienības vispārējām interesēm – Padomes veikts grozījums, ar kuru dalībvalstis ir pilnvarotas īstenot Savienības ekskluzīvo kompetenci – Izslēgšana

   (LES 17. panta 2. punkts; LESD 218. pants un 293. panta 1. punkts)

   (skat. 102.–104., 109. un 110. punktu)

Rezumējums

Ar Lēmumu 2019/1754 ( 1 ) Eiropas Savienības Padome apstiprināja pievienošanos Lisabonas vienošanās par cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm ( 2 ) Ženēvas aktam ( 3 ).

Lisabonas vienošanās ir īpaša vienošanās Parīzes konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību ( 4 ) izpratnē, un tai var pievienoties visas Parīzes konvencijas dalībvalstis. Septiņas Eiropas Savienības dalībvalstis ir tās dalībnieces. Saskaņā ar šo vienošanos valstis, uz kurām tā attiecas, veido Īpašu savienību ar Parīzes konvenciju izveidotajā Rūpnieciskā īpašuma aizsardzības savienībā. Ar Ženēvas aktu Eiropas Savienībai tika sniegta iespēja kļūt par tās pašas Īpašās savienības dalībnieci, kuras dalībnieces ir dalībvalstis, kaut arī ar Lisabonas vienošanos bija atļauta tikai valstu pievienošanās.

Savienības pievienošanās Ženēvas aktam Savienības vārdā tika apstiprināta ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu. Šā lēmuma 2. un 5. pantā ir noteikta pievienošanās praktiskā kārtība. Apstrīdētā lēmuma 3. pants ļauj dalībvalstīm, kuras to vēlas, ratificēt Ženēvas aktu vai tam pievienoties. Savukārt šā lēmuma 4. pantā ir sīki izklāstīta Eiropas Savienības un dalībvalstu, kas ratificē Ženēvas aktu vai pievienojas tam, pārstāvība Īpašajā savienībā, kā arī Eiropas Savienības pienākumi saistībā ar no minētā akta izrietošo Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesību izmantošanu un pienākumu izpildi.

Komisija cēla prasību, kurā tā lūdza daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, proti, tā 3. pantu un 4. pantu, ciktāl tajā ir norādes uz dalībvalstīm. Komisijas pārmeta Padomei, ka Padome ir grozījusi Komisijas priekšlikumu ( 5 ), ieviešot tiesību normu, ar ko dalībvalstīm, kuras vēlas ratificēt Ženēvas aktu vai tam pievienoties, tas tika atļauts. Komisijas priekšlikumā, kas iesniegts, pamatojoties uz LESD noteikumiem par kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu ( 6 ) un lēmuma par starptautiska nolīguma noslēgšanu pieņemšanas procedūru šajā jomā ( 7 ), bija paredzēts, ka, ņemot vērā Savienības ekskluzīvo kompetenci, tikai Savienība pievienojas Ženēvas aktam.

Taisot spriedumu virspalātā, Tiesa lemj par apelācijas sūdzības pieņemamību, ņemot vērā kritēriju par apstrīdētā akta autoru un kritēriju par iespējamību no pārējās akta daļas nodalīt noteikumus, kurus tiek lūgts atcelt. Turklāt, izskatot galveno pamatu – kuru tā atzīst par pamatotu –, Tiesa lemj par pilnvarām pieņemt juridiski saistošus aktus, piemēram, pievienošanās starptautiskam nolīgumam, kuras Padome dalībvalstīm ir piešķīrusi Savienības ekskluzīvajā kompetencē ietilpstošā jomā. Tiesa, konstatējusi, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot LESD 293. panta 1. punktu, kas lasīts kopsakarā ar LES 13. panta 2. punktu, to daļēji atceļ.

Tiesas vērtējums

Tiesa iesākumā noraida Itālijas Republikas izvirzīto argumentu, ka prasība esot nepieņemama, jo tā ir celta tikai pret Padomi, nevis arī pret Eiropas Parlamentu. Proti, Tiesa konstatē, ka saskaņā ar LESD 218. panta 6. punktu, neraugoties uz Eiropas Parlamenta iepriekšēju piekrišanu, vienīgi Padomei ir tiesības pieņemt lēmumu par starptautiska nolīguma noslēgšanu. Tātad apstrīdēto lēmumu pamatoti ir parakstījis vienīgi Padomes priekšsēdētājs, un tādējādi ar šo parakstu ir identificēts šā lēmuma autors, pret kuru ir ceļama prasība.

Tiesa turklāt noraida Padomes izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kurā apgalvots, ka apstrīdētā lēmuma noteikumi, kurus Komisija lūdz atcelt, nav nodalāmi no pārējā šā lēmuma un ka tā daļēja atcelšana tāpēc nav iespējama.

Šajā kontekstā Tiesa atgādina, ka apstrīdēto noteikumu nodalāmības pārbaudē ir jāizvērtē minēto noteikumu piemērojamība, lai varētu noteikt, vai to atcelšana grozītu apstrīdētā akta jēgu un būtību. Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma būtība ir Savienības pievienošanās Ženēvas aktam, kas apstiprināta Savienības vārdā saskaņā ar minētā lēmuma 1. pantu. Savukārt noteikumi, kurus Komisija lūdz atcelt, ir vērsti uz to, lai dalībvalstīm, kuras vēlas ratificēt Ženēvas aktu vai tam pievienoties, tas tiktu atļauts. Tiesa norāda, ka nedz situācija, kad neviena dalībvalsts neīstenotu šo iespēju, nedz no tās izrietošās sekas neietekmētu apstrīdētā lēmuma 1. panta juridisko piemērojamību, nedz arī liktu apšaubīt Savienības pievienošanos Ženēvas aktam. Tiesa precizē – tas, ka Komisija lūdza, sākot no pasludināmā sprieduma pasludināšanas datuma, paturēt spēkā to apstrīdētā lēmuma daļu sekas, kuras tā lūdz atcelt attiecībā uz dalībvalstīm, kas ir Lisabonas vienošanās līgumslēdzējas puses, nekādi neietekmē apstrīdētā lēmuma, kuru tiek lūgts atcelt, noteikumu nodalāmību.

Attiecībā uz lietu pēc būtības Tiesa izvērtē galveno pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka Padome – grozot Komisijas priekšlikumu un ieviešot tiesību normu, kas atļauj dalībvalstīm, kuras to vēlas, ratificēt Ženēvas aktu vai tam pievienoties, – ir rīkojusies ārpus jebkādas Komisijas iniciatīvas robežām un tādējādi pārkāpusi LESD 218. panta 6. punktu un 293. panta 1. punktu un radījusi kaitējumu institucionālajam līdzsvaram, kas izriet no LES 13. panta 2. punkta.

Pirmām kārtām, Tiesa secina, ka LESD 293. panta 1. punkts ir piemērojams, ja Padome pēc Komisijas – kura rīkojas kā saskaņā ar LESD 218. panta 3. punktu Padomes izvirzītais sarunu vadītājs – priekšlikuma pieņem lēmumu par starptautiska nolīguma noslēgšanu atbilstoši LESD 218. panta 6. punktam.

Otrām kārtam, Tiesa izvērtē argumentu par LESD 293. panta 1. punkta pārkāpumu.

Šajā nolūkā tā vispirms atgādina, ka šī tiesību norma ir lasāma, ņemot vērā institucionālā līdzsvara principu, kas raksturīgs Savienības institucionālajai struktūrai un kas nozīmē – katrai iestādei savas pilnvaras ir jāīsteno, ievērojot citu iestāžu pilnvaras, kā arī ņemot vērā savstarpējas lojālas sadarbības principu ( 8 ). Šajā kontekstā neleģislatīvi Savienības akti, kāds ir aplūkotais lēmums par starptautiska nolīguma noslēgšanu, tiek pieņemti pēc Komisijas priekšlikuma. Saskaņā ar šīm iniciatīvas pilnvarām Komisija sekmē vispārējās Savienības intereses un šajā nolūkā uzņemas atbilstīgu iniciatīvu. LESD 293. pants – paredzot, pirmkārt, Padomes pilnvaras grozīt priekšlikumu, ja vien nepastāv izņēmumi, vienīgi ar vienprātīgu lēmumu un, otrkārt, Komisijas pilnvaras grozīt savu priekšlikumu, kamēr Padome nav pieņēmusi lēmumu,– nodrošina, ka tiek ievērots institucionālā līdzsvara princips starp Komisijas un Padomes pilnvarām. Tādējādi Padomes pilnvaras veikt grozījumus nevar sniegties tiktāl, ka tās ļauj tai sagrozīt Komisijas priekšlikumu tādā veidā, kas liktu šķēršļus izvirzīto mērķu sasniegšanai un līdz ar to – laupītu tā esamības jēgu.

Tiesa pēc tam pārbauda, vai Padomes izdarītie grozījumi ir sagrozījuši Komisijas priekšlikuma priekšmetu vai mērķi tādā veidā, ka tiktu likti šķēršļi tajā izvirzīto mērķu sasniegšanai.

Tā šajā ziņā atgādina, ka minētā priekšlikuma priekšmets bija Savienības vienas pašas pievienošanās Ženēvas aktam un ka šā priekšlikuma mērķis bija ļaut Savienībai pareizi īstenot savu ekskluzīvo kompetenci jomā, uz kuru attiecas šis akts, proti, kopējās tirdzniecības politikas jomā, kuras pamatā ir vienādi principi un kura tiek īstenota, ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus; sarunas par Ženēvas aktu ietilpst šajā kompetencē.

Tiesa turklāt norāda – ja Līgumos Savienībai ir piešķirta ekskluzīva kompetence kādā konkrētā jomā, tad veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus aktus drīkst tikai Savienība, izņemot, ja Savienība pilnvaro dalībvalstis šādi rīkoties ( 9 ). Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka kompetenču piešķiršanas princips, kā arī institucionālās sistēma, kas ir izveidota, lai Savienība varētu īstenot tai Līgumos piešķirtās kompetences, ir Savienības un tās tiesību īpašas iezīmes, kuras attiecas uz Savienības konstitucionālo struktūru.

Proti, Tiesa konstatē, ka, nolemjot piešķirt dalībvalstīm pilnvaras ratificēt Ženēvas aktu vai tam pievienoties, Padome ir paudusi Komisijas priekšlikumam alternatīvu politisku izvēli, kura ietekmē Savienībai ekskluzīvi piešķirto kompetenču īstenošanas kārtību, kaut arī šāda izvēle ir daļa no Komisijas veiktā Savienības vispārējo interešu vērtējuma, kas ir nesaraujami saistīts ar Komisijas iniciatīvas pilnvarām.

Tiesa no tā secina, ka ar šīm Padomes piešķirtajām pilnvarām tiek sagrozīts Komisijas priekšlikuma priekšmets un mērķis – Komisijas priekšlikumā bija pausta politiskā izvēle ļaut Savienībai vienai pašai pievienoties Ženēvas aktam un tādējādi vienai pašai īstenot savu ekskluzīvo kompetenci jomā, uz kuru attiecas minētais akts.

Turklāt tā piebilst, ka šo secinājumu nevar atspēkot apstāklis, ka apstrīdētā lēmuma 3. pantā paredzētā atļauja tiek piešķirta, pilnībā ievērojot Savienības ekskluzīvo kompetenci, un ka saskaņā ar šā lēmuma 4. pantu, lai nodrošinātu Savienības un tās dalībvalstu starptautiskās pārstāvības vienotību, Padome ir uzticējusi Komisijai pārstāvēt Savienību, kā arī jebkuru dalībvalsti, kas vēlas izmantot šo atļauju. Proti, kaut arī ir noteiktas šādas robežas, minētās dalībvalstis kā neatkarīgi starptautisko tiesību subjekti līdztekus Savienībai īsteno tās ekskluzīvo kompetenci, bet tas liedz Savienībai īstenot šo kompetenci vienai pašai.

Visbeidzot, Padomes grozījumus nevar pamatot arī argumenti, kuri attiecas uz nepieciešamību nodrošināt, ka Eiropas Savienībai ir tiesības balsot Īpašās savienības Asamblejā, kā arī saglabāt saskaņā ar Lisabonas vienošanos reģistrēto cilmes vietu nosaukumu prioritāti un turpinātu aizsardzību septiņās dalībvalstīs, kas jau bija šīs vienošanās līgumslēdzējas puses. Tiesa nospriež, ka iespējamās grūtības, kas Eiropas Savienībai varētu rasties starptautiskā mērogā, īstenojot savu ekskluzīvo kompetenci, vai šīs īstenošanas sekas attiecībā uz dalībvalstu starptautiskajām saistībām pašas par sevi nevar ļaut Padomei grozīt Komisijas priekšlikumu tādā mērā, ka tiek sagrozīts tā priekšmets vai mērķis un tādējādi aizskarts institucionālā līdzsvara princips, kura ievērošanu ir paredzēts nodrošināt ar LESD 293. pantu.

( 1 ) Padomes Lēmums (ES) 2019/1754 (2019. gada 7. oktobris) par Eiropas Savienības pievienošanos Lisabonas Vienošanās par cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm Ženēvas aktam (OV 2019, L 271, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

( 2 ) Lisabonas vienošanās par cilmes vietu nosaukumu aizsardzību un to starptautisko reģistrāciju tika parakstīta 1958. gada 31. oktobrī, pārskatīta Stokholmā 1967. gada 14. jūlijā un grozīta 1979. gada 28. septembrī (United Nations Treaty Series, 828. sēj., Nr. 13172, 205. lpp.; turpmāk tekstā – “Lisabonas vienošanās”).

( 3 ) Lisabonas Vienošanās par cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm Ženēvas akts (OV 2019, L 271, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “Ženēvas akts”).

( 4 ) Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību tika parakstīta Parīzē 1883. gada 20. martā, pēdējo reizi pārskatīta Stokholmā 1967. gada 14. jūlijā un grozīta 1979. gada 28. septembrī (United Nations Treaty Series, 828. sēj., Nr. 11851, 305. lpp.).

( 5 ) 2018. gada 27. jūlijā Komisijas Priekšlikums Padomes lēmumam par Eiropas Savienības pievienošanos Lisabonas Vienošanās par cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm Ženēvas aktam (dokuments COM(2018) 350 final).

( 6 ) LESD 207. pants.

( 7 ) LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkts.

( 8 ) LES 13. panta 2. punktā izklāstītie principi.

( 9 ) LESD 2. panta 1. punkts.