Lieta T‑508/19

Mead Johnson Nutrition (Asia Pacific) Pte Ltd u.c.

pret

Eiropas Komisiju

2022. gada 6. aprīļa Vispārējās tiesas spriedums (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

Valsts atbalsts – Atbalsta shēma, ko attiecībā uz ienākuma nodokli īstenojusi Gibraltāra valdība – Pasīvo procentu un autoratlīdzības ienākumu atbrīvojums no nodokļa – Nodokļu nolēmumi par labu daudznacionāliem uzņēmumiem – Komisijas lēmums, ar ko atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Pienākums norādīt pamatojumu – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Selektīva priekšrocība – Tiesības iesniegt apsvērumus

1. Prasība atcelt tiesību aktu – Priekšmets – Daļēja atcelšana – Nosacījums – Apstrīdēto noteikumu atdalāmība – Komisijas lēmums, ar ko par nesaderīgiem ar iekšējo tirgu atzīti divi dažādi un neatkarīgi atbalsta pasākumi – Lūgums atcelt tiesību aktu, kas ietver dažādas daļas, kas attiecas uz dažādiem atbalsta pasākumiem

   (LESD 263. pants)

   (skat. 43.–45. punktu)

2. Valsts atbalsts – Jēdziens – Valsts intervence jomās, kas Eiropas Savienībā nav harmonizētas – Tiešie nodokļi – Iekļaušana – Nodokļu bāzes noteikšana un nodokļu nastas sadalījums – Dalībvalstu pilnvaras – Ierobežojumi – Komisijas pilnvaras

   (LES 4. un 5. pants un LESD 107. panta 1. punkts)

   (skat. 56.–70. punktu)

3. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Jēdziens

   (LESD 263. pants)

   (skat. 72. un 73. punktu)

4. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Novērtējums, kurā tiek ņemta vērā vienīgi izmantotā regulējuma metode – Izslēgšana

   (LESD 107. panta 1. punkts)

   (skat. 80., 81., 134. un 185. punktu)

5. Valsts atbalsts – Jēdziens – Valsts atbalsta saņēmējiem piešķirta priekšrocība – Pasākums, ar ko piešķir nodokļu priekšrocību – Atsauces sistēma, lai noteiktu ekonomiskās priekšrocības esamību – Materiālo robežu noteikšana – Kritēriji – Kopējā jeb normālā nodokļu režīma identificēšana – Ienākuma nodokļa vispārējais režīms, kura mērķis ir aplikt ar nodokli visus dalībvalsts teritorijā gūtos vai uzkrātos ienākumus – Attiecīgās dalībvalsts sniegtās informācijas ņemšana vērā – Pieņemamība

   (LESD 107. panta 1. punkts)

   (skat. 89.–94., 118.–123., 128., 135.–137., 143.–147., 156., 161., 162. punktu)

6. Valsts atbalsts – Komisijas lēmums – Pārbaude tiesā – Faktu un pierādījumu brīva izvērtēšana – Komisijas veiktais valsts tiesību konstatējums – Faktiska rakstura jautājums

   (LESD 107. pants)

   (skat. 103. punktu)

7. Valsts atbalsts – Administratīvā procedūra – Komisijas pienākumi – Rūpīga un objektīva izskatīšana – Iespējami pilnīgāko un ticamāko pierādījumu ņemšana vērā – Pienākuma apjoms

   (LESD 108. panta 2. punkts)

   (skat. 104.–106. un 127. punktu)

8. Valsts atbalsts – Komisijas lēmums – Komisijas lēmuma likumības vērtējums, pamatojoties uz lēmuma pieņemšanas brīdī pieejamo informāciju

   (LESD 108. pants)

   (skat. 107., 125. un 141. punktu)

9. Valsts atbalsts – Jēdziens – Nodokļu pasākumi – Kopīga selektivitātes un ekonomiskās priekšrocības kritēriju pārbaude – Pieņemamība

   (LESD 107. panta 1. punkts)

   (skat. 169. punktu)

10. Valsts atbalsts – Jēdziens – Valsts atbalsta saņēmējiem piešķirta priekšrocība – Pasākums, ar ko piešķir nodokļu priekšrocību – Uzņēmumu ienākumu nodokļa sistēma – Ienākuma nodokļa vispārējā sistēma, kuras mērķis ir aplikt ar nodokli visus dalībvalsts teritorijā gūtos vai uzkrātos ienākumus – Nodokļu pasākums, ar ko atkāpjas no minētās sistēmas un paredzēts procentu vai autoratlīdzības ienākumu atbrīvojums no nodokļa – Iekļaušana – Skaidra noteikuma, ar ko paredzēta minēto autoratlīdzību aplikšana ar nodokli, neesamība – Ietekmes neesamība

    (LESD 107. pants)

    (skat. 178.–182. un 206. punktu)

11. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Pasākums, ar ko piešķir nodokļu priekšrocību – Kritēriji pasākuma selektivitātes konstatēšanai – Diferenciācijas noteikšana starp subjektiem, kuri atrodas faktiski un juridiski līdzīgā situācijā, kas nav attaisnota ar vispārējā nodokļu režīma raksturu un uzbūvi – Nepieciešamība identificēt dažas nodokļu priekšrocības, kas ir kopīgas nodokļu priekšrocības saņēmējiem – Neesamība

    (LESD 107. panta 1. punkts)

    (skat. 198.–201., 209.–213. punktu)

12. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Pasākums, ar ko piešķir nodokļu priekšrocību – Vispārējs pasākums, kas vienādi ir piemērojams visiem uzņēmumiem – Pasākums, kas nav piemērojams darījumiem, kuri ir līdzīgi tiem, kas nosaka tā piešķiršanu – Pasākums, ko var kvalificēt kā selektīvu pasākumu

    (LESD 107. pants)

    (skat. 202., 203. un 207. punktu)

13. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Komisijas lēmums valsts atbalsta jomā – Konteksta un visu juridisko noteikumu ņemšana vērā

    (LESD 108. panta 1. un 3. punkts un 296. pants)

    (skat. 229.–236. punktu)

14. Valsts atbalsts – Pārbaude, ko veic Komisija – Atbalsta shēmas pārbaude kopumā – Pieņemamība – Komisijas pienākums individuāli izvērtēt dažu saņēmēju situāciju – Neesamība

    (LESD 107. un 108. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999, 1. panta d) punkts)

    (skat. 259.–268. punktu)

15. Valsts atbalsts – Pārbaude, ko veic Komisija – Administratīvā procedūra – Lēmums uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru – Selektīvas priekšrocības esamības vērtējums – Komisijas nostājas izmaiņas pēc procedūras pabeigšanas – Galīgais lēmums, kas balstīts uz citu pamatu, nevis to, kas norādīts lēmumā par procedūras izvēršanu – Lēmums par procedūras izvēršanu, kurā nebija norādīta noteicoša informācija, uz kuras balstīts Komisijas vērtējums – Ieinteresētā uzņēmuma procesuālo tiesību pārkāpums

    (LESD 108. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/1999 6. panta 1. punkts)

    (skat. 283.–316. punktu)

Rezumējums

No 2011. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim saskaņā ar 2010. gada Income Tax Act [Likuma par ienākuma nodokli] (turpmāk tekstā – “2010. gada LIN”) ( 1 ) autoratlīdzības ienākumi nebija iekļauti Gibraltārā ar nodokli apliekamo ienākumu kategorijās.

MJN Holdings (Gibraltar) Ltd (turpmāk tekstā – “MJN GibCo”) bija Gibraltārā reģistrēts grupas uzņēmums MeadJohnson, kuram piederēja 99,99 % no saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibinātas komandītsabiedrības Mead Johnson Three CV (turpmāk tekstā – “MJT CV”) kapitāla, kas apmaiņā pret autoratlīdzību piešķīra apakšlicences citam grupas uzņēmumam ( 2 ). 2012. gadā Gibraltāra nodokļu iestādes pieņēma nodokļu nolēmumu par labu MJN GibCo, ar ko atbilstoši Gibraltāra uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmam, kas paredzēts 2010. gada LIN, tika apstiprināts, ka attiecībā uz MJN GibCo ar nodokli netiek aplikti MJT CV autoratlīdzības ienākumi.

2013. gada oktobrī Eiropas Komisija uzsāka formālu izmeklēšanas procedūru, lai it īpaši pārbaudītu 2010. gada LIN paredzētā autoratlīdzību aplikšanas ar nodokli režīma saderību ar Savienības noteikumiem valsts atbalsta jomā. 2014. gada oktobrī tā nolēma izvērst procedūru attiecībā uz nodokļu nolēmumu praksi Gibraltārā (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras izvēršanu”).

Komisija 2018. gada 19. decembra lēmumā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ( 3 ), pirmkārt, kvalificēja autoratlīdzības ienākumu neiekļaušanu nodokļa bāzē laikposmā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim kā “netiešu atbrīvojumu no nodokļa” un uzskatīja, ka šis pasākums bija prettiesiska un ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta shēma. Pēc Komisijas domām, minētie atbrīvojumi samazināja maksājumu, kas citādi būtu jāveic attiecīgajiem uzņēmumiem, ņemot vērā 2010. gada LIN mērķi aplikt ar nodokli Gibraltārā uzkrātos vai gūtos ienākumus.

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka Gibraltāra valdības piešķirtais nodokļu režīms nodokļu nolēmumos, kas tika pieņemti par labu pieciem Gibraltārā reģistrētajiem uzņēmumiem, kuri bija Nīderlandes ierobežoto partnerību dalībnieki un no kuriem daži saņēma autoratlīdzības ienākumus, bija prettiesisks un ar iekšējo tirgu nesaderīgs individuāls valsts atbalsts. Šie nolēmumi, kuros tika apstiprināta minēto uzņēmumu autoratlīdzības ienākumu neaplikšana ar nodokli, esot tikuši piemēroti pēc tam, kad 2013. gadā tika izdarīts grozījums 2010. gada LIN, saskaņā ar kuru autoratlīdzības tika iekļautas ar nodokli apliekamu ienākumu kategorijās. MJN GibCo bija viens no pieciem attiecīgajiem uzņēmumiem.

Izskatot prasības pieteikumu, ko iesnieguši dažādi MJN grupas uzņēmumi, Vispārējā tiesa daļēji apmierina prasību. Tā noraida prasību, ciktāl tā ir vērsta pret apstrīdētā lēmuma daļu par atbalsta shēmu. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa apstiprina Komisijas pieeju, saskaņā ar kuru “neaplikšana ar nodokli” un “atbrīvojums no nodokļa” rada tādas pašas sekas, kā arī to, ka skaidra noteikuma par autoratlīdzību aplikšanu ar nodokli neesamība nav pretrunā tam, ka ar pasākumu tiek piešķirta priekšrocība. Vispārējā tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz MJN GibCo piešķirto individuālo atbalstu. Šajos apstākļos tā precizē ieinteresēto pušu tiesību iesaistīties formālā izmeklēšanas procedūrā valsts atbalsta jomā apjomu un šo tiesību pārkāpuma ietekmi uz šāda procedūras noslēgumā pieņemtā galīgā lēmuma tiesiskumu.

Vispārējās tiesas vērtējums

Pirmkārt, Vispārējā tiesa attiecībā uz atbalsta shēmu vispirms norāda, ka dalībvalstu iejaukšanās tādās jomās kā tiešie nodokļi, kas Eiropas Savienībā nav saskaņotas, nav izslēgta no valsts atbalsta pārbaudes tiesiskā regulējuma piemērošanas jomas. Tādējādi Komisija, kuras kompetencē ir nodrošināt LESD 107. panta ievērošanu, nav pārsniegusi savas pilnvaras, kad tā izvērtēja autoratlīdzības ienākumu neaplikšanu ar nodokli, lai pārbaudītu, vai šis pasākums bija uzskatāms par atbalsta shēmu, un, ja tas tā bija, vai tas bija saderīgs ar iekšējo tirgu. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa norāda, ka, atsaucoties uz Gibraltārā piemērojamām nodokļu tiesību normām un pamatojot savu minēto normu vērtējumu ar Apvienotās Karalistes un Gibraltāra iestāžu sniegto informāciju, Komisija savā pārbaudē, kas attiecās uz autoratlīdzības ienākumu neaplikšanu ar nodokli, nav autonomi definējusi tā saukto “parasto” aplikšanu ar nodokli, kas piemērojama Gibraltārā. Turklāt no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija bija mēģinājusi saskaņot Gibraltārā piemērojamos nodokļu tiesību aktus ar tiesību aktiem, kas piemērojami dažādās dalībvalstīs.

Turpinājumā Vispārējā tiesa noraida pamatus, kas būtībā ir balstīti uz kļūdām vērtējumā un tiesību kļūdām, identificējot parastos nodokļu noteikumus Gibraltārā un selektīvu priekšrocību.

Sākumā Vispārējā tiesa norāda, ka, vērtējot nodokļu pasākumus no Savienības tiesību valsts atbalsta jomā skatpunkta, gan priekšrocības kritērija, gan selektivitātes kritērija pārbaude ietver parasto nodokļu noteikumu noteikšanu, kuri veido atbilstošu atsauces sistēmu šīs pārbaudes vajadzībām.

Runājot par parastajiem nodokļu noteikumiem Gibraltārā, Vispārējā tiesa atzīst: Komisija pamatoti uzskatīja, ka Gibraltāra nodokļu sistēma bija teritoriāla nodokļu sistēma, saskaņā ar kuru visi Gibraltārā uzkrātie vai gūtie ienākumi bija apliekami ar nodokli un ka saskaņā ar minēto sistēmu Gibraltāra uzņēmuma autoratlīdzības ienākumi bija noteikti jāuzskata par tādiem, kas gūti vai uzkrāti šajā teritorijā. Šie secinājumi bija balstīti uz informāciju, kuru bija tieši sniegusi attiecīgā dalībvalsts, un tie bija saderīgi ar attiecīgajām 2010. gada LIN tiesību normām.

Vispārējā tiesa attiecībā uz ekonomiskās priekšrocības esamību uzskata, ka Komisija ir pierādījusi, ka autoratlīdzības ienākumu nodokļu sistēma samazināja nodokļa maksājumu, kas, piemērojot 2010. gada LIN noteiktos pamatprincipus, proti, teritorialitātes principu un principu, saskaņā ar kuru visi nodokļa maksātāju grāmatvedības ieņēmumi ir apliekami ar nodokli, parasti būtu jāveic Gibraltārā reģistrētajiem uzņēmumiem, kuri saņem autoratlīdzību.

Šajos apstākļos Vispārējā tiesa noraida prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru, tā kā 2010. gada LIN nebija skaidra noteikuma par autoratlīdzību aplikšanu ar nodokli, nodokļu iestādes nevarēja atturēties no minēto ienākumu aplikšanas ar nodokli un tādējādi tās nebija piešķīrušas prasītājiem nekādas priekšrocības. Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka apstāklis, ka nodokļu pasākums izstrādāts, izmantojot konkrētu regulējuma metodi, neietekmē tā vērtējumu saskaņā ar LESD 107. pantu un ka izskatāmajā lietā autoratlīdzības ienākumu neaplikšana ar nodokli, jo tie nebija iekļauti Gibraltārā ar nodokli apliekamu ienākumu kategorijās, izraisīja tādas pašas sekas, it kā šai ienākumu kategorijai formāli būtu piešķirts atbrīvojums no nodokļa.

Vispārējā tiesa saistībā ar autoratlīdzības ienākumu neaplikšanas ar nodokli selektivitāti uzskata, ka Komisija to pamatoti uzskatīja par atkāpi no vispārējā teritorialitātes principa, ciktāl Gibraltāra uzņēmumiem, kuri saņēma autoratlīdzības ienākumus, tika piemērots nodokļu režīms, kas atšķīrās no tā, ko piemēroja uzņēmumiem, kuriem bija uzliekams nodoklis Gibraltārā un kuri saņēma Gibraltārā uzkrātus vai gūtus ienākumus, lai arī šīs divas uzņēmumu kategorijas atradās līdzīgās situācijās, ņemot vērā 2010. gada LIN izvirzīto mērķi.

Otrkārt, runājot par individuāla atbalsta pasākumu, kas tika piešķirts MJN GibCo saskaņā ar nodokļu nolēmumu, Vispārējā tiesa uzskata, ka atšķirības vērtējumā, kas ir atrodamas lēmumā par procedūras izvēršanu un apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tie attiecas uz izšķirošo faktoru vērtējumu, lai MJN GibCo labā pieņemto nodokļu nolēmumu kvalificētu kā individuālu valsts atbalstu, bija tādas, ka Komisijai bija jāpieņem lēmums par labojumu vai otrs lēmums par procedūras izvēršanu, lai dotu iespēju prasītājām efektīvi piedalīties procedūrā.

Proti, argumentācija, uz kuras pamata Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka šī nodokļu nolēmuma atstāšana spēkā pēc 2013. gadā izdarītā grozījuma 2010. gada LIN bija individuāls ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts, bija balstīta uz noteicošu informāciju, kas nebija atrodama lēmumā par procedūras izvēršanu, proti, uz informāciju par saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem dibināto komandītsabiedrību pārskatāmo raksturu Gibraltāra nodokļu tiesību piemērošanas vajadzībām un konstatējumu, ka partneruzņēmumi parasti maksā ienākuma nodokli Gibraltārā atkarībā no peļņas, ko guvušas saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem dibinātas komandītsabiedrības.

Tādējādi Vispārējā tiesa norāda, ka, ja nolēmumā par procedūras sākšanu un galīgajā lēmumā Komisija maina savu argumentāciju par noteicošiem elementiem tās veiktajā atbalsta esamības vērtējumā, tās pienākumam izvērst formālu izmeklēšanas procedūru, lai dotu iespēju ieinteresētajām personām sniegt savus apsvērumus, piemīt būtiskas formālas prasības raksturs, kura pārkāpums izraisa akta, kurā pieļauta kļūda, atcelšanu, neatkarīgi no tā, vai šis pārkāpums ir izraisījis kaitējumu tam, kurš uz to atsaucas, vai neatkarīgi no tā, vai procedūrai varēja būt bijis cits iznākums. Pamatojoties uz šiem konstatējumiem, Vispārējā tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz valsts atbalstu, kas saskaņā ar nodokļu nolēmumu tika individuāli piešķirts MJN GibCo.

( 1 ) 2010. gada Likums par Gibraltāra uzņēmumu ienākuma nodokli.

( 2 ) MJT CV piederēja intelektuālā īpašuma tiesību licences, saskaņā ar kurām tā pret autoratlīdzību samaksu piešķīra apakšlicences Mead Johnson BV, proti, citam MJN grupas uzņēmumam, kas dibināts saskaņā ar Nīderlandes tiesībām. Pirms likvidācijas 2018. gadā MJN GibCo piederēja starptautiskajai grupai Mead Johnson Nutrition (turpmāk tekstā – “MJN grupa”). Savukārt Mead Johnson Nutrition (Asia Pacific) Pte Ltd, kas reģistrēts Singapūrā, bija mātesuzņēmums, kuram pilnībā piederēja MJN GibCo.

( 3 ) Komisijas Lēmums (ES) 2019/700 (2018. gada 19. decembris) par valsts atbalstu SA.34914 (2013/C), ko īstenojusi Apvienotā Karaliste saistībā ar Gibraltāra uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmu (OV 2019, L 119, 151. lpp.).