Lieta T‑295/19

Oleksandr Viktorovych Klymenko

pret

Eiropas Savienības Padomi

Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2020. gada 25. jūnija spriedums

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Līdzekļu iesaldēšana – To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Prasītāja vārda saglabāšana sarakstā – Padomes pienākums pārbaudīt, ka trešās valsts iestādes lēmums ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

1. Eiropas Savienība – Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Valsts līdzekļu piesavināšanās darbībās iesaistīto personu un ar tām saistīto fizisko vai juridisko personu, vienību vai organizāciju līdzekļu iesaldēšana – Pārbaudes apjoms

   (LESD 275. panta otrā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 48. pants; Padomes Lēmums (KĀDP) 2019/354; Padomes Regula (ES) 2019/352)

   (skat. 59., 60. un 85. punktu)

2. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Lēmums par līdzekļu iesaldēšanu – Pieņemšana vai saglabāšana spēkā uz tiesas procesa pamata, kuru veic trešās valsts iestādes attiecībā uz publisku amatpersonu par publisko resursu piesavināšanos vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu – Pieļaujamība – Nosacījums – Valsts lēmums, kas ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Padomes pienākums veikt pārbaudi – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība – Trešā valsts, kura ir pievienojusies Eiropas Cilvēktiesību konvencijai – Ietekmes neesamība

   (Lēmuma 2014/119/KĀDP, kas grozīts ar Lēmumu (KĀDP) 2019/354, pielikums; Padomes Regulas Nr. 208/2014 un 2019/352 I pielikums)

   (skat. 62.–65. punktu)

3. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Būtiska formas prasība, kas ir nošķirama no lēmuma pamatotības

   (LESD 296. pants)

   (skat. 69. punktu)

4. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Lēmums par līdzekļu iesaldēšanu – Pieņemšana vai saglabāšana spēkā uz tiesas procesa pamata, kuru veic trešās valsts iestādes attiecībā uz publisku amatpersonu par publisko resursu piesavināšanos vai pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu – Nosacījumi – Valsts lēmums, kas ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Savienības kompetentās iestādes pienākums apstrīdēšanas gadījumā pierādīt to motīvu pamatotību, kas izvirzīti pret attiecīgajām personām vai vienībām – Padomes pienākums veikt pārbaudi par minēto tiesību ievērošanu – Pārkāpums

   (Lēmuma 2014/119/KĀDP, kas grozīts ar Lēmumu (KĀDP) 2019/354, pielikums; Padomes Regulas Nr. 208/2014 un 2019/352 I pielikums)

   (skat. 71., 73.–80., 82., 83., 85., 86., 91., 92., 94. un 103. punktu)

5. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Saprātīga termiņa ievērošana – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Tiesas procesi trešajās valstīs, kuri ir pamats ierobežojošu pasākumu veikšanai – Padomes pienākums veikt pārbaudi – Piemērojamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

   (skat. 96.–100. punktu)

Rezumējums

Vispārējā tiesa ar 2020. gada 25. jūnijā pasludināto spriedumu Klymenko/Padome (T‑295/19) atcēla vairākus Padomes tiesību aktus ( 1 ) par ierobežojošiem pasākumiem, kuri pieņemti saistībā ar situāciju Ukrainā un ar kuriem bija pagarināts ar šiem ierobežojošajiem pasākumiem skarto personu, vienību un struktūru saraksta spēkā esamības laiks, ciktāl šajā sarakstā bija saglabāts prasītāja – agrākā Ukrainas ieņēmumu un nodevu ministra – vārds.

Šis spriedums ir daļa no tiesvedībām, kuras ir saistītas ar ierobežojošajiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā pēc Kijevā notiekošo demonstrāciju apspiešanas 2014. gada februārī. Prasītāja iekļaušanu strīdīgajā sarakstā tika nolemts veikt, pamatojoties uz to, ka attiecībā uz prasītāju Ukrainā notiek pirmstiesas izmeklēšana par noziedzīgiem nodarījumiem saistībā ar valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgiem pārvedumiem ārpus Ukrainas, un pēc tam tā tika pagarināta, pamatojoties uz to, ka attiecībā uz viņu minētās valsts iestādes veic kriminālprocesu par publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Ar apstrīdētajiem aktiem Padome pagarināja prasītāja vārda iekļaušanu strīdīgajā sarakstā, attiecībā uz viņu norādot to pašu pamatojumu. Tāpat tika norādīts – kā liecina arī par attiecīgo kriminālprocesu atbildīgā izmeklēšanas tiesneša lēmums –, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā minētajā kriminālprocesā bija ievērotas.

Savu prasību pamatošanai prasītājs pārmeta Padomei tostarp to, ka tā nav pārbaudījusi, vai Ukrainas iestādes ir ievērojušas viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un ka tā tādējādi, pieņemot apstrīdētos aktus, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

Vispārējā tiesa vispirms atgādināja, ka Savienības tiesām ir jāpārbauda visu Savienības aktu tiesiskums no pamattiesību viedokļa. Šajā ziņā, kaut arī Padome var balstīt ierobežojošu pasākumu pieņemšanu vai saglabāšanu uz trešās valsts lēmumu, tai ir jāpārbauda, ka šāds lēmums ir ticis pieņemts, minētajā valstī ievērojot tostarp tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Vispārējā tiesa precizēja, ka, lai gan fakts, ka attiecīgā trešā valsts ir to valstu skaitā, kuras ir pievienojušās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk tekstā – “ECPAK”), nozīmē to, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) veic ECPAK garantēto pamattiesību kontroli, šāds apstāklis tomēr nevar padarīt par lieku iepriekš minēto pārbaudes prasību.

Šajā lietā, lai gan Padome saistībā ar savu pienākumu norādīt pamatojumu bija minējusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka Ukrainas iestāžu lēmums sākt un veikt kriminālprocesu par publisko līdzekļu piesavināšanos bija ticis pieņemts, ievērojot minētās tiesības, Vispārējā tiesa atgādināja, ka tas ir nošķirams no vērtējuma par minēto motīvu pamatotību, kurš attiecas uz apstrīdēto aktu tiesiskumu pēc būtības un kura kontroli nodrošina Vispārējā tiesa.

Vispārējā tiesa šajā ziņā vispirms konstatēja, ka no izmeklēšanas tiesneša 2018. gada 5. oktobra lēmuma neizrietēja, ka prasītāja tiesības ir tikušas ievērotas, un no lietas materiāliem neizrietēja, ka Padome ir izvērtējusi prasītāja iesniegto informāciju.

Turpinājumā Vispārējā tiesa norādīja – lai arī Padome apgalvo, ka Ukrainā kriminālprocesu norises laikā ir tikusi veikta tiesas īstenota kontrole un ka vairāki šajā kontekstā pieņemti tiesu nolēmumi pierāda, ka tā ir varējusi pārbaudīt attiecīgo tiesību ievērošanu, šādi nolēmumi paši par sevi vien nevar pierādīt, ka Ukrainas iestāžu lēmums veikt kriminālprocesus, uz kuru būtībā ir balstīta ierobežojošo pasākumu saglabāšana, ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Proti, visi Padomes minētie tiesu nolēmumi iekļaujas kriminālprocesos, kas bija prasītāja vārda iekļaušanas un saglabāšanas sarakstā pamats, un tie ir tikai pakārtoti šiem procesiem, jo tiem ir vai nu ar aizsardzības pasākumu, vai nu procesuālu lēmumu raksturs.

Visbeidzot Vispārējā tiesa uzsvēra, ka Padome nav paskaidrojusi, kā šo nolēmumu esamība ļauj uzskatīt, ka ir tikusi garantēta attiecīgo tiesību aizsardzība, lai gan Ukrainā notiekošais kriminālprocess, uz kuru 2014. gadā bija balstīti attiecīgie ierobežojošie pasākumi, joprojām ir pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa atsaucās uz ECPAK un uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, no kurām izriet, ka tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā princips tostarp ietver tiesības tikt tiesātam saprātīgā termiņā. Vispārējā tiesa uzsvēra, ka ECT jau ir norādījusi, ka šī principa pārkāpums var tikt konstatēts it īpaši tad, kad kriminālprocesa izmeklēšanas stadijai ir raksturīgi vairāki neaktīvi posmi, kuros ir vainojamas iestādes, kuru kompetencē ietilpst šī izmeklēšana. Vispārējā tiesa arī atgādināja, ka tad, kad attiecībā uz personu vairāku gadu garumā ir noteikti ierobežojoši pasākumi un tas ir tā paša attiecīgajā trešajā valstī veikta kriminālprocesa esamības dēļ, Padomei ir padziļināti jāizvērtē jautājums par varbūtējiem iestāžu pieļautiem šīs personas pamattiesību pārkāpumiem. Tāpēc Padomei vismaz būtu bijuši jānorāda iemesli, kuru dēļ tā var uzskatīt, ka šīs tiesības ir tikušas ievērotas jautājumā par to, vai prasītāja lieta ir tikusi izskatīta saprātīgā termiņā.

Līdz ar to Vispārējā tiesa secināja, ka nav konstatēts, ka Padome ir pārbaudījusi, vai Ukrainas tiesībaizsardzības iestādes ir ievērojušas prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā kriminālprocesos, uz kuriem tā ir balstījusies. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka Padome, saglabājot prasītāja vārdu strīdīgajā sarakstā, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

( 1 ) Šajā gadījumā tika prasīts atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2019/354 (2019. gada 4. marts), ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2019, L 64, 7. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2019/352 (2019. gada 4. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 (OV 2019, L 64, 1. lpp.).