Lieta C‑897/19 PPU

Kriminālprocess

pret

I.N.

(Vrhovni sud lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (virspalāta) 2020. gada 2. aprīļa spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – EEZ līgums – Nediskriminācija – 36. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Piemērošanas joma – Nolīgums starp Eiropas Savienību, Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā – Nolīgums par nodošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Islandi un Norvēģiju – Islandes pilsoņa izdošana trešajai valstij – Dalībvalsts pilsoņu aizsardzība pret izdošanu – Līdzvērtīgas citas dalībvalsts pilsoņu aizsardzības neesamība – Islandes pilsonis, kurš pirms Islandes pilsonības iegūšanas ir ieguvis patvērumu saskaņā ar valsts tiesībām – Brīvas pārvietošanās ierobežojums – Attaisnojums, kas balstīts uz nesodāmības novēršanu – Samērīgums – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punktā paredzēto garantiju pārbaude

1. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Vienlīdzīga attieksme – Diskriminācija pilsonības dēļ – Aizliegums – Piemērošanas joma – Atšķirīga attieksme pret dalībvalstu pilsoņiem un tādas trešās valsts valstspiederīgajiem, kas ir Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts – Izslēgšana

   (LESD 18. pants)

   (skat. 39. un 40. punktu)

2. Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Piemērojamība personām – Tādas trešās valsts valstspiederīgais, kas ir Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts – Izslēgšana

   (LESD 20. un 21. pants)

   (skat. 39. un 41. punktu)

3. Starptautiskie nolīgumi – Līgums par Eiropas Ekonomikas zonas izveidošanu – Piemērošanas joma – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Juridiskā piemērojamība, kas ir identiska Savienības tiesību normu juridiskajai piemērojamībai – Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts, kas ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēja puse, valstspiederīgais, kurš ir ieradies Savienības dalībvalstī ar mērķi saņemt tajā pakalpojumus – Ietveršana – Sekas – Minētā valstspiederīgā situācija, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā

   (LESD 56. pants; EEZ līguma 36. pants)

   (skat. 49., 50. un 52.–54. punktu)

4. Starptautiskie nolīgumi – Līgums par Eiropas Ekonomikas zonas izveidošanu – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Dalībvalstij adresēts trešās valsts lūgums izdot Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts, kas ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēja puse, valstspiederīgo, kurš ir pārvietojies uz minēto dalībvalsti, lai izmantotu tajā savas tiesības uz pakalpojumu sniegšanas brīvību – Dalībvalsts, kurā ir aizliegts izdot tās pilsoņus – Šīs dalībvalsts pienākums informēt EBTA valsti un attiecīgā gadījumā pēc pēdējās minētās valsts lūguma nodot tai tās valstspiederīgo atbilstoši Savienības un minētās EBTA valsts noslēgtā nolīguma par nodošanas procedūru noteikumiem – Nosacījums

   (EEZ līguma 36. pants; Nolīgums starp Savienību un Islandi un Norvēģiju par nodošanas procedūru)

   (skat. 56., 57., 59., 60., 62., 69., 70., 71., 75.–77. punktu un rezolutīvo daļu)

5. Starptautiskie nolīgumi – Līgums par Eiropas Ekonomikas zonas izveidošanu – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Dalībvalstij adresēts trešās valsts lūgums izdot Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts, kas ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēja puse, valstspiederīgo, kurš ir pārvietojies uz minēto dalībvalsti, lai izmantotu tajā savas tiesības uz pakalpojumu sniegšanas brīvību – Pienākums pārbaudīt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. pantā paredzēto garantiju ievērošanu – Vērtējuma elementi – Bēgļa statusa piešķiršana minētajam valstspiederīgajam pirms EBTA valsts pilsonības iegūšanas – Šī apstākļa īpaši svarīgais raksturs

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punkts, EEZ līguma 36. pants)

   (skat. 63.–68., 77. punktu un rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Ja dalībvalstij ir jālemj par trešās valsts lūgumu izdot Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valsts – Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) līgumslēdzējas puses – pilsoni, tai ir jāpārbauda, vai šis pilsonis netiks sodīts ar nāvi, spīdzināts vai pakļauts necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodam

Pirms dalībvalsts apsver iespēju izpildīt izdošanas lūgumu, tai ir jāinformē EBTA valsts, lai dotu tai iespēju lūgt nodot tās pilsoni

Spriedumā Krievijas Federācija (C‑897/19 PPU), kas pasludināts 2020. gada 2. aprīlī steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, Tiesas virspalāta sprieda par pienākumiem, kādi ir dalībvalstij, kurai jālemj par trešās valsts iesniegtu izdošanas lūgumu saistībā ar tādas valsts pilsoni, kura nav Eiropas Savienības dalībvalsts, bet ir Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalsts un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) ( 1 ) līgumslēdzēja puse. Tiesa nosprieda, ka izdošanas lūgumu saņēmušajai dalībvalstij saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 19. panta 2. punktu vispirms ir jāpārbauda, vai izdošanas gadījumā nepastāv risks, ka attiecīgā persona tiks sodīta ar nāvi, spīdzināta vai pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodam. Šajā pārbaudē īpaši svarīgs apstāklis ir tas, ka šai personai pirms attiecīgās EBTA valsts pilsonības iegūšanas bija piešķirts patvērums šajā valstī, tieši ņemot vērā kriminālvajāšanu, kas ir izdošanas lūguma pamatā. Tiesa turklāt nosprieda, ka, pirms minētā dalībvalsts apsver iespēju izpildīt šo izdošanas lūgumu, tai katrā ziņā ir jāinformē EBTA valsts, lai dotu tai iespēju lūgt nodot tās pilsoni, ar nosacījumu, ka minētajai EBTA valstij atbilstoši savām valsts tiesībām ir kompetence veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz minēto pilsoni par ārpus tās valsts teritorijas izdarītajiem nodarījumiem.

Šajā lietā 2015. gada 20. maijā Interpola birojs Maskavā izdeva starptautiskās meklēšanas pieteikumu attiecībā uz Krievijas pilsoni. 2019. gada 30. jūnijā šis pilsonis, kurš starplaikā bija ieguvis Islandes pilsonību, tika aizturēts Horvātijā, pamatojoties uz iepriekš minēto starptautiskās meklēšanas pieteikumu. 2019. gada 6. augustā Horvātijas iestādes saņēma Krievijas lūgumu par izdošanu. Horvātijas tiesa, kas lēma par izdošanu, konstatēja, ka izdošanas juridiskie nosacījumi ir izpildīti, un atļāva veikt izdošanu.

Attiecīgā persona lūdza Vrhovni sud (Augstākā tiesa, Horvātija) atcelt šo nolēmumu. Tā šajā ziņā norādīja, ka izdošanas Krievijai gadījumā tai pastāv risks tikt pakļautai spīdzināšanai un necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei un ka pirms Islandes pilsonības iegūšanas Islande bija piešķīrusi tai bēgļa statusu, tieši ņemot vērā kriminālvajāšanu, kas attiecībā uz to tika veikta Krievijā. Tāpat minētā persona apgalvoja, ka nav ievērots spriedums Petruhhin ( 2 ), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalstij, kas ir saņēmusi lūgumu izdot Savienības pilsoni, kurš ir citas dalībvalsts pilsonis un kurš atrodas tās teritorijā, ir pienākums informēt šo pēdējo minēto dalībvalsti un pēc tās lūguma nodot tai minēto pilsoni atbilstoši Pamatlēmumam 2002/584 ( 3 ), ar nosacījumu, ka dalībvalstij, kuras pilsonība ir šim pilsonim, ir kompetence veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz šo personu par ārpus tās valsts teritorijas izdarītiem nodarījumiem.

Šajā lietā Vrhovni sud (Augstākā tiesa) jautāja Tiesai, vai spriedumā Petruhhin sniegtā interpretācija ir izmantojama arī situācijā, kas ir saistīta nevis ar Savienības pilsoni, bet gan ar Islandes pilsoni, jo Islande ir EBTA valsts – EEZ līguma līgumslēdzēja puse.

Pirmkārt, Tiesa izvērtēja Savienības tiesību piemērojamību šajā situācijā. Šajā ziņā tā norādīja – tā kā runa ir nevis par Savienības pilsoni, kas ir pārvietojies uz dalībvalsti, kura nav tā pilsonības dalībvalsts, bet gan par trešās valsts valstspiederīgo, LESD 18. pants (diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums) un 21. pants (Savienības pilsoņu pārvietošanās un uzturēšanās brīvība), kuri tika interpretēti spriedumā Petruhhin, šajā lietā nav piemērojami. Tomēr attiecīgajai situācijai ir piemērojamas Savienības tiesības, precīzāk, EEZ līgums, kas kā Savienības noslēgts starptautisks līgums ir neatņemama Savienības tiesību sastāvdaļa. Lai nonāktu pie šī secinājuma, Tiesa vispirms uzsvēra Islandes privileģētās attiecības ar Savienību, jo šī trešā valsts ir ne tikai Šengenas zonas dalībvalsts un EEZ līguma līgumslēdzēja puse, bet piedalās arī kopējā Eiropas patvēruma sistēmā un ir noslēgusi ar Savienību nolīgumu par nodošanas procedūru ( 4 ). Turpinājumā Tiesa norādīja, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība EEZ līguma 36. pantā ir garantēta būtībā LESD 56. pantam identiskā veidā. Visbeidzot tā nosprieda, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība gan LESD 56. panta, gan EEZ līguma izpratnē ietver arī tiesības doties uz citu valsti, lai saņemtu tur kādu pakalpojumu. Tā tas bija arī šajā lietā, jo attiecīgais Islandes pilsonis vēlējās pavadīt savas brīvdienas Horvātijā un līdz ar to saņemt tajā ar tūrismu saistītus pakalpojumus.

Otrkārt, vispirms norādot, ka ir piemērojami arī Hartas noteikumi, jo attiecīgo situāciju reglamentē Savienības tiesības, Tiesa precizēja tās aizsardzības apjomu, kas ir sniegta Hartas 19. panta 2. punktā, atbilstoši kuram nevienu nedrīkst izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka dalībvalstij, kura ir saņēmusi izdošanas lūgumu, pirms tā varbūtējās izpildes ir jāpārbauda, vai izdošana nelabvēlīgi neietekmēs šajā pantā paredzētās tiesības. Šajā ziņā tā uzsvēra, ka šajā gadījumā tas, ka attiecīgajai personai ir piešķirts patvērums Islandē, ir īpaši svarīgs apstāklis, veicot šo pārbaudi. Tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja patvēruma piešķiršanas pamatā ir bijusi tieši kriminālvajāšana, uz kuru balstīts izdošanas lūgums. Līdz ar to, ja nav īpašu apstākļu kā, piemēram, nozīmīgas Krievijā pastāvošās situācijas izmaiņas vai informācija, ar ko ir iespējams pierādīt, ka attiecīgā persona, iesniedzot patvēruma pieteikumu, ir noklusējusi minēto kriminālvajāšanu, tā apstākļa rezultātā, ka pastāv Islandes iestāžu lēmums, ar kuru ir apmierināts šis pieteikums, Horvātijai ir jāatsaka izdošana.

Treškārt, ja izdošanas lūgumu saņēmusī dalībvalsts secinātu, ka Harta neliedz izpildīt šo lūgumu, Tiesa atgādināja, ka tādi valsts noteikumi, atbilstoši kuriem ir aizliegta valsts pilsoņu izdošana, kā tas ir Horvātijā, rada nevienlīdzīgu attieksmi, jo to rezultātā citu EBTA valstu, kas ir EEZ līguma līgumslēdzējas puses, pilsoņiem netiek piešķirta tāda pati aizsardzība pret izdošanu. Tādējādi šādi noteikumi var ietekmēt pakalpojumu sniegšanas brīvību EEZ līguma 36. panta izpratnē. Turpinājumā Tiesa norādīja, ka šāds ierobežojums var tikt attaisnots tikai tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem apsvērumiem un ir samērīgs ar valsts tiesībās izvirzīto leģitīmo mērķi. Šajā gadījumā mērķim novērst to personu nesodāmības risku, kas neatrodas teritorijā, kurā tās varbūtēji ir izdarījušas tām inkriminēto noziedzīgo nodarījumu, ir leģitīms raksturs. Turklāt tiesību normas, saskaņā ar kurām ir ļauts izdot šīs personas trešajai valstij, ir atbilstošas minētā mērķa sasniegšanai. Tomēr attiecībā uz šāda ierobežojuma samērīgumu Tiesa atzina, ka ir jādod priekšroka informācijas apmaiņai ar EBTA valsti, kuras pilsonība ir attiecīgajai personai, lai dotu šai valstij iespēju iesniegt lūgumu nodot tās pilsoni kriminālvajāšanas veikšanai. Runājot par Islandi, tā kā Pamatlēmums 2002/584 nav piemērojams, minētā nodošana varētu tikt veikta, pamatojoties uz nolīgumu par nodošanas procedūru, kura noteikumi ir ļoti līdzīgi pamatlēmuma noteikumiem.

Līdz ar to noslēgumā Tiesa nosprieda, ka spriedumā Petruhhin rastais risinājums pēc analoģijas ir piemērojams arī tādam Islandes pilsonim, kas attiecībā pret trešo valsti, kura ir lūgusi tā izdošanu, atrodas situācijā, kas ir objektīvi salīdzināma ar tāda Savienības pilsoņa situāciju, kuram saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu Savienība piedāvā brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kur ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās.

( 1 ) 1992. gada 2. maija Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.).

( 2 ) 2016. gada 6. septembra spriedums Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630); skat. arī paziņojumu presei 84/2016.

( 3 ) Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.).

( 4 ) Nolīgums starp Eiropas Savienību un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par nodošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Islandi un Norvēģiju (OV 2006, L 292, 2. lpp.), kas Savienības vārdā apstiprināts ar Padomes Lēmuma 2014/835/ES (2014. gada 27. novembris), lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par nodošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Islandi un Norvēģiju (OV 2014, L 343, 1. lpp.), 1. pantu un stājies spēkā 2019. gada 1. novembrī.