Lieta C‑603/19

Krimināllieta

pret

TG
un
UF

(Špecializovaný trestný súd lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

 Tiesas (trešā palāta) 2020. gada 1. oktobra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – LESD 325. pants – Kriminālprocess par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar krāpšanu daļēji no Eiropas Savienības budžeta finansētu subsīdiju jomā – Valsts tiesības, kurās nav atļauts valsts iestādēm kriminālprocesā atgūt subsīdijas kā atlīdzību par noziedzīga nodarījuma rezultātā radušos kaitējumu

1.        Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālie standarti – Direktīva 2012/29 – Materiālā piemērošanas joma – Juridiskās personas un valsts iestādes – Izslēgšana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/29 1. panta 1. punkts un 2. panta 1. punkts)

(skat. 44.–46. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Eiropas Savienības pašu resursi – Savienības finanšu interešu aizsardzība – Cīņa pret krāpšanu un citām nelikumīgām darbībām – Dalībvalstu pienākums ieviest efektīvus un atturošus sodus – Nodarījums, kas saistīts ar krāpšanu ar subsīdijām, kuras daļēji finansētas no Savienības budžeta līdzekļiem – Valsts kriminālprocess, kas neļauj valstij celt prasību par tāda kaitējuma, kurš radies nodarījuma rezultātā, atlīdzību – Pieņemamība saskaņā ar EKL 325. pantu – Nosacījums – Efektīvu procedūru pastāvēšana valsts tiesībās, kas ļauj atgūt no Savienības budžeta nepamatoti saņemtās iemaksas

(LESD 325. pants)

(skat. 54.–56., 58. –62. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Rezumējums

Úrad špeciálnej prokuratúry Generálnej prokuratúry Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Ģenerālprokuratūras Specializētās prokuratūras birojs) sāka kriminālprocesu pret divām fiziskām personām (turpmāk tekstā – “apsūdzētie”) par faktiem, kas var veidot krāpšanas ar tādām finanšu subsīdijām, kas tiek daļēji finansētas no Savienības budžeta, sastāvu. Kriminālpārkāpums tika izdarīts divās publiskā iepirkuma procedūrās, kuras Slovākijas administrācija sāka saistībā ar subsīdiju pieteikumu iesniegšanu, kuru mērķis tostarp bija atbalstīt darba vietu izveidi invalīdiem.

Apsūdzētie nodibināja vairākas komercsabiedrības, kurās viņi bija biedri un vadītāji un kuras saņēma subsīdijas 654 588,34 EUR apmērā, tostarp279 272,18 EUR no Savienības budžeta. Pēc šo subsīdiju pārskaitīšanas apsūdzētie atsavināja savas daļas attiecīgajās sabiedrībās par labu trešajai personai, pēc tam šīs sabiedrības beidza savu darbību. Brīdī, kad pret viņiem tika sākta krimināllieta, sabiedrības aktīvi vairs neatradās šo sabiedrību telpās, tās bija automātiski svītrotas no komercreģistra. Konkrēto subsīdiju izmaksas laikā attiecīgajās komercsabiedrībās bija nodarbināti invalīdi, bet to darbs esot bijis fiktīvs un nav veicinājis subsīdiju pieteikumos norādīto mērķu sasniegšanu.

Kriminālprocess tika sākts iesniedzējtiesā, proti, Špecializovaný trestný súd (Specializētā krimināltiesa) pret apsūdzētajiem kā šo sabiedrību biedriem un vadītājiem. Úrady práce, sociálnych vecí a rodiny (Darba, sociālo un ģimenes lietu aģentūras), kas pamatlietā iestājās cietušo personu vārdā, izmeklēšanas laikā lūdza, lai apsūdzētie atlīdzina zaudējumus tādā apjomā, kurš atbilst faktiski izmaksāto subsīdiju summai.

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka, ievērojot Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) judikatūru, kas jau tikusi piemērota kriminālprocesos saistībā ar nodarījumiem par kaitējumu Savienības finanšu interesēm un krāpšanu ar subsīdijām, valsts normas neļauj kriminālprocesā atzīt tiesības valstij celt prasību par tai nodarītā kaitējuma atlīdzību. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šīs judikatūras piemērošana pamatlietā var izraisīt to, ka valstij tiek liegts celt prasību par krāpšanas rezultātā nodarītā kaitējuma atlīdzību. Proti, administratīvā procesa izmantošana, kas arī ir paredzēta Slovākijas tiesībās, ļaujot lūgt atlīdzināt nepamatoti izmaksātās subsīdijas tikai no to saņēmējiem. Šajā lietā, attiecībā uz komercsabiedrībām, kurām vairs nepieder nekādi aktīvi un kuras ir svītrotas no komercreģistra, šāds process tātad neļautu atgūt nepamatoti izmaksātās subsīdijas.

Iesniedzējtiesa vērsās Tiesā ar vairākiem prejudiciālajiem jautājumiem, kas it īpaši attiecas uz LESD 325. pantu, kura 1. punktā ir noteikts, ka, lai apkarotu prettiesiskas darbības, ar ko tiek kaitēts Savienības finanšu interesēm, dalībvalstīm ir jāpieņem preventīvi, efektīvi un atbilstoši pasākumi tiem, kuri pieņemti valsts līmenī, lai cīnītos pret krāpšanu, kas kaitē konkrētās dalībvalsts interesēm. Precīzāk, iesniedzējtiesa jautā, vai no LESD 325. panta izrietošie pienākumi ir saderīgi ar valsts kriminālprocesa noteikumiem, kuri neļauj tādā lietā kā pamatlieta atzīt valstij tiesības uz atlīdzību cietušā statusā kriminālprocesā.

Tiesa 2020. gada 1. oktobra spriedumā nosprieda, ka LESD 325. pants neliedz valsts tiesību normas, kā tās ir interpretētas valsts judikatūrā, saskaņā ar kurām kriminālprocesā valsts nevar celt prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, kurš tai ir radies, apsūdzētajai personai krāpniecisku darbību rezultātā piesavinoties līdzekļus no [Eiropas] Savienības budžeta, un šajā procesā tai nav nekādu citu prasījuma tiesību, kas tai ļautu celt prasību pret apsūdzēto, ja gadījumā – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – valsts tiesību normās ir paredzētas efektīvas procedūras, kuras ļauj atgūt nepamatoti saņemtos [Eiropas] Savienības budžeta līdzekļu pārskaitījumus.

Šajā ziņā Tiesa atgādināja, ka, lai gan dalībvalstīm ir pienākums veikt efektīvus pasākumus, kas ļauj atgūt summas, kuras ir nepamatoti izmaksātas daļēji no Savienības budžeta finansētas subsīdijas saņēmējam, LESD 325. pantā tām nav noteikti nekādi citi ierobežojumi, kā tikai tie, kas saistīti ar pasākumu efektīvo raksturu, attiecībā uz procesu, kuram būtu jāļauj sasniegt šādu rezultātu. Tātad tiešo prasības veidu līdzāspastāvēšana, kuriem ir atšķirīgi mērķi, attiecīgi, administratīvās tiesībās, civiltiesībās vai krimināltiesībās, pati par sevi nevar kaitēt cīņas pret krāpšanu, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, efektivitātei, ja valsts tiesību aktos kopumā tiek atļauts atgūt nepamatoti veiktos maksājumus no Savienības budžeta.

Tādējādi tas, ka valstij netiek atzītas tiesības uz atlīdzību cietušās statusā kriminālprocesā, pats par sevi nav pretrunā no LESD 325. panta izrietošajiem pienākumiem. Proti, lai gan kriminālsodi var būt obligāti, lai ļautu dalībvalstīm efektīvi un atturoši apkarot konkrētus liela apmēra krāpšanas gadījumus, šādu sodu mērķis nav ļaut atgūt nepamatotus maksājumus. Tas, ka konkrētajā tiesību sistēmā pastāv efektīvs veids, kā atlīdzināt kaitējumu Savienības finanšu interesēm kriminālprocesā, administratīvajā procesā vai civiltiesiskā kārtībā, ir pietiekami, lai būtu izpildīts LESD 325. pantā noteiktais efektivitātes pienākums, jo tas ļauj atgūt nepamatoti saņemtās iemaksas, un kriminālsodi ļauj apkarot liela apmēra krāpšanas gadījumus. Tiesa norādīja, ka šajā lietā tas ir tad, ja gadījumā – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – valstij saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām ir iespēja sākt, pirmkārt, administratīvu procesu, kas tai ļauj atgūt nepamatoti izmaksātās iemaksas, kuras pārskaitītas to saņēmējai juridiskajai personai, un, otrkārt, civiltiesisku procesu, kura mērķis ir ne tikai saukt pie civiltiesiskās atbildības juridisku personu – nepamatoti saņemto iemaksu adresāti –, bet arī pēc krimināltiesiskas notiesāšanas saņemt no notiesātās fiziskās personas atlīdzību par ciesto kaitējumu.