Lieta C‑540/19

WV

pret

Landkreis Harburg

(Bundesgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (trešā palāta) 2020. gada 17. septembra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija uzturēšanas saistību lietās – Regula (EK) Nr. 4/2009 – 3. panta b) punkts – Uzturlīdzekļu kreditora pastāvīgās dzīvesvietas jurisdikcija – Valsts iestādes, kas ir pārņēmusi uzturlīdzekļu kreditora tiesības, celta regresa prasība

1. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti, nolēmumu atzīšana un izpilde uzturēšanas saistību lietās – Regula Nr. 4/2009 – Jurisdikcija uzturēšanas saistību lietās – Vispārīgi noteikumi – Vienlīdzīgi un alternatīvi jurisdikcijas piešķiršanas kritēriji

   (Padomes Regulas Nr. 4/2009 3. pants)

   (skat. 29. un 30. punktu)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti, nolēmumu atzīšana un izpilde uzturēšanas saistību lietās – Regula Nr. 4/2009 – Jurisdikcija uzturēšanas saistību lietās – Uzturlīdzekļu kreditora pastāvīgās dzīvesvietas jurisdikcija – Šīs tiesas jurisdikcija lemt par regresa prasību, ko ir cēlusi valsts iestāde, kas ir pārņēmusi minētā kreditora tiesības

   (Hāgas 2007. gada 23. novembra protokola 3. panta 2. punkts un 10. pants; Padomes Regulas Nr. 4/2009 14. un 45. apsvērums, 2. panta 1. punkta 1) un 10) apakšpunkts un 3., 15. un 64. pants)

   (skat. ar 31., 33.–44. punktu un rezolutīvo daļu)

3. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti, nolēmumu atzīšana un izpilde uzturēšanas saistību lietās – Regula Nr. 4/2009 – Mērķis

   (Padomes Regulas Nr. 4/2009 45. apsvērums un 3. panta b) punkts)

   (skat. 33., 36. un 37. punktu)

Rezumējums

WV, kas dzīvo Vīnē (Austrija), saskaņā ar Vācijas civiltiesībām ir jāmaksā uzturlīdzekļi savai mātei, kura ir izmitināta veco ļaužu aprūpes iestādē Ķelnē (Vācija). Tomēr, piemērojot Vācijas tiesisko regulējumu sociālā nodrošinājuma jomā, WV māte regulāri saņem pabalstus, kas tiek maksāti, lai nodrošinātu uzturlīdzekļus, no Landkreis Harburg (Harburgas rajons, Vācija; turpmāk tekstā – “prasītāja iestāde”). Šī iestāde norāda, ka saskaņā ar šo regulējumu tā ir pārņēmusi WV mātes tiesības attiecībā pret WV saistībā ar uzturlīdzekļu maksājumiem, kurus tā par labu WV mātei ir maksājusi kopš 2017. gada aprīļa. Saskaņā ar šo pašu regulējumu šādi nodotās tiesības tiek īstenotas civiltiesību tiesās.

Tādējādi prasītāja iestāde cēla Vācijas civiltiesību tiesās regresa prasību pret WV par uzturlīdzekļiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 4/2009 ( 1 ), kura reglamentē tostarp starptautisko jurisdikciju uzturēšanas saistību lietās, konkrēti – uz šīs regulas 3. panta b) punktu, kurā ir paredzēta kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesas jurisdikcija. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Vācijas tiesām nav starptautiskās jurisdikcijas lemt par šo prasību, jo uz jurisdikciju, kas ir balstīta uz iepriekš minēto tiesību normu, var atsaukties tikai fiziska persona, kurai pienākas uzturlīdzekļi. Turpretim apelācijas tiesa uzskatīja, ka iespēju izmantot šo jurisdikciju var izmantot arī prasītāja iestāde kā tiesību uz uzturlīdzekļiem cesionāre. Izskatot WV iesniegto revīzijas sūdzību par šo nolēmumu, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdeva Tiesai prejudiciālu jautājumu, lai noskaidrotu, vai attiecīgajai valsts iestādei šīs lietas apstākļos ir tiesības celt prasību kreditora, tas ir, WV mātes, pastāvīgās dzīvesvietas tiesā.

Ar 2020. gada 17. septembra spriedumu Tiesa nosprieda, ka valsts iestāde, kas, ceļot regresa prasību, vēlas atgūt summas, kuras kā uzturlīdzekļi ir samaksātas uzturlīdzekļu kreditoram, kura tiesības attiecībā pret uzturlīdzekļu parādnieku tā ir pārņēmusi, var pamatoti atsaukties uz minētā kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesas jurisdikciju. Lai izdarītu šādu secinājumu, Tiesa izskatīja Regulas Nr. 4/2009 3. pantu, kurā ir norādītas dažādas tiesas, kurām ir jurisdikcija pieņemt nolēmumus uzturlīdzekļu saistību jomā dalībvalstīs, ņemot vērā šīs normas formulējumu, tā mērķus, kā arī sistēmu, kurā tas ietilpst.

Attiecībā uz Regulas Nr. 4/2009 3. panta formulējumu, Tiesa konstatēja, ka tā a) un b) punktā nav norādīts, ka tajos minētajās tiesās ir jāvēršas uzturlīdzekļu kreditoram pašam. Tādējādi ar šo pantu, ja vien ir ievēroti šīs regulas mērķi un sistēma, nav aizliegts, ka prasību par uzturēšanas saistībām vienā vai otrā no šīm tiesām var iesniegt valsts iestāde, kas likumiskās cesijas ceļā ir pārņēmusi minētā kreditora tiesības. Nedz Regulas Nr. 4/2009 mērķi, nedz arī sistēma nerada šķērsli tam, lai kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesai būtu jurisdikcija izskatīt šādu prasību.

Proti, pirmkārt, minētās tiesas jurisdikcijas lemt par šo prasību atzīšana atbilst ar Regulu Nr. 4/2009 sasniedzamajiem mērķiem, starp kuriem ir gan tuvums starp tiesu, kurai ir jurisdikcija, un uzturlīdzekļu kreditoru, gan arī mērķis pēc iespējas vairāk atvieglot uzturlīdzekļu parādsaistību piedziņu pārrobežu situācijās. It īpaši pēdējam minētajam mērķim pretēji būtu tas, ja valsts iestādei, kas ir pārņēmusi uzturlīdzekļu kreditora tiesības, tiktu liegtas tiesības atsaukties uz jurisdikcijas kritērijiem, kas par labu prasītājam uzturlīdzekļu saistību jomā Regulas Nr. 4/2009 3. panta a) un b) punktā ir paredzēti gan tad, ja atbildētājs dzīvo Eiropas Savienības teritorijā, gan arī – attiecīgā gadījumā – tad, ja atbildētāja dzīvesvieta ir trešajā valstī. Turklāt, ja tiktu atzīts, ka šāda valsts iestāde varētu likumīgi vērsties Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punktā norādītajā tiesā, tas nekādi negrozītu pareizas tiesvedības mērķi, kas arī ir izvirzīts šajā regulā. Šis mērķis ir jāaplūko it īpaši no lietas dalībnieku – neatkarīgi no tā, vai runa ir par prasītāju vai atbildētāju prasībā –, kuriem ir jābūt iespējai izmantot tostarp vienkāršotu vēršanos tiesā un paredzamus noteikumus par jurisdikciju, interešu skatupunkta. Uzturlīdzekļu kreditora tiesību nodošana par labu šādai valsts iestādei neietekmē nedz uzturlīdzekļu parādnieka intereses, nedz piemērojamo jurisdikcijas normu paredzamību.

Otrkārt, tas, ka valsts iestādei, kura likumiskās cesijas ceļā ir pārņēmusi uzturlīdzekļu kreditora tiesības, ir atļauts vērsties pēdējā minētā pastāvīgās dzīvesvietas tiesā, atbilst arī Regulas Nr. 4/2009 sistēmai, kā arī tās struktūrai. Šajā ziņā Tiesa atgādināja, ka Regulas Nr. 4/2009 64. pantā ir tieši paredzēta valsts iestādes kā prasītājas iesaistīšanās, kas rīkojas tādas personas vārdā, kam pienākas uzturēšanas līdzekļi vai kam jāatlīdzina uzturēšanas līdzekļu vietā saņemti maksājumi. It īpaši 64. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka šai valsts iestādei ir tiesības panākt atzīšanu un izpildāmības pasludināšanu vai prasīt izpildīt nolēmumu, kas ir pieņemts par parādnieku pēc valsts iestādes prasības atlīdzināt maksājumus, kuri ir izmaksāti uzturēšanas līdzekļu vietā. Šī tiesību norma nozīmē, ka šādai valsts iestādei iepriekš ir bijusi iespēja vērsties saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punktu izraudzītajā tiesā, lai tā varētu pieņemt lēmumu uzturēšanas saistību lietās.

( 1 ) Padomes Regula (EK) Nr. 4/2009 (2008. gada 18. decembris) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās (OV 2009, L 7, 1. lpp.).