Apvienotās lietas C‑119/19 P un C‑126/19 P

Eiropas Komisija un Eiropas Savienības Padome

pret

Francisco Carreras Sequeros u.c.

Tiesas 2020. gada 8. septembra spriedums (virspalāta)

Apelācija – Civildienests – Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi – 2014. gada 1. janvāra reforma – X pielikuma 6. pants – Ierēdņi un līgumdarbinieki, kas pilda pienākumus trešajā valstī – Jaunie noteikumi par ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma dienu piešķiršanu – Iebilde par prettiesiskumu – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 31. panta 2. punkts – Direktīva 2003/88/EK – Pamattiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu

1. Prasība atcelt tiesību aktu – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Pienākums veikt izpildes pasākumus – Apjoms

   (LESD 266. pants)

   (skat. 56. un 57. punktu)

2. Iebilde par prettiesiskumu – Apjoms – Tiesību akti, uz kuru prettiesiskumu var atsaukties – Vispārējs tiesību akts, ar kuru ir pamatots apstrīdētais lēmums – Juridiskas saiknes nepieciešamība starp apstrīdēto lēmumu un apstrīdēto vispārējo aktu

   (LESD 277. pants; Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pants)

   (skat. 66.–70., 74. un 75. punktu)

3. Ierēdņi – Drošības un veselības aizsardzība – Iestāžu pienākumi – Apjoms – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – To ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma dienu skaita samazināšana, kuras piešķirtas ierēdņiem, kas pilda pienākumus trešajā valstī, ievērojot minimālos direktīvas priekšrakstus – Pieļaujamība

   (LES 6. panta 1. punkta pirmā daļa; LESD 151. un 336. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts, 51. panta 1. punkts un 52. panta 7. punkts; Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkts, 57. pants un X pielikuma 6. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts; Padomes Direktīva 93/104)

   (skat. 110.–127. punktu)

4. Ierēdņi – Vienlīdzīga attieksme – Jēdziens – To ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma dienu skaita samazināšana, kuras piešķirtas ierēdņiem, kas pilda pienākumus trešajā valstī – Pārkāpuma neesamība

   (Civildienesta noteikumu X pielikuma 5. pants, 8. panta 1. punkts, 9. panta 2. punkts, 10. pants un 24. pants)

   (skat. 137. un 138. punktu)

5. Ierēdņi – Atvaļinājumi – Ikgadējais atvaļinājums – Ierēdņi, kas pilda pienākumus trešajā valstī – Civildienesta noteikumu grozījumi, kuri izraisa ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienu skaita samazināšanu – Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums – Neesamība

   (Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pants)

   (skat. 143.–145. punktu)

6. Ierēdņi – Atvaļinājumi – Ikgadējais atvaļinājums – Ierēdņi, kas pilda pienākumus trešajā valstī – Civildienesta noteikumu grozījumi, kuri izraisa ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienu skaita samazināšanu – Privātās un ģimenes dzīves aizskārums – Neesamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts; Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pants)

   (skat. 150.–152. punktu)

7. Ierēdņu celta prasība – Pamati – Pamats par pamattiesību pārkāpumu – Prasītāja konkrētajā gadījumā apstrīdētā akta seku ņemšana vērā, ko izdarījusi Savienības tiesa – Izslēgšana

   (skat. 153. punktu)

Rezumējums

Carreras Sequeros k‑gs un citas personas, kas ir puses tiesvedībā Tiesā (turpmāk tekstā – “Carreras Sequeros u.c.”), ir Komisijas ierēdņi vai līgumdarbinieki, kuri pildīja pienākumus trešajā valstī pirms 2014. gada 1. janvāra. Atjauninot viņu personas lietas, lai ņemtu vērā Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) ( 1 ) X pielikuma jauno 6. panta otrās daļas pirmo ievilkumu, viņiem tika piešķirtas 36 darba dienas ikgadējā atvaļinājuma par 2014. gadu salīdzinājumā ar 42 dienām iepriekšējā gadā. Carreras Sequeros u.c. iesniedza sūdzības, kuras noraidīja – atkarībā no lietas – vai nu iecēlējinstitūcija, vai institūcija, kas pilnvarota noslēgt darba līgumus.

Savās prasībās, kas celtas Vispārējā tiesā, Carreras Sequeros u.c. lūdza atzīt Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu par prettiesisku un atcelt Komisijas lēmumus par viņu ikgadējā atvaļinājuma dienu samazināšanu sākot no 2014. gada (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”). Vispārējā tiesa apmierināja prasību ( 2 ) un atcēla šos lēmumus tādēļ, ka Komisija nevarēja pamatoti balstīties uz Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu, lai pieņemtu apstrīdētos lēmumus, jo šis pants, tā kā ar to būtiski samazina to ierēdņu un darbinieku atvaļinājuma dienu skaitu, kas pilda pienākumus trešajās valstīs, nav uzskatāms par atbilstošu tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu raksturam un mērķim, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. panta 2. punkta, to lasot kopā ar Direktīvu 2003/88 ( 3 ).

Saņēmusi apelācijas sūdzības no Komisijas (lieta C‑119/19 P) un Padomes (C‑126/19 P), Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu ar virspalātas 2020. gada 8. septembra spriedumu. Šajā pašā spriedumā Tiesa vispirms pati pieņēma galīgo nolēmumu tiesvedībā un tad noraidīja Carreras Sequeros u.c. celto prasību lietā T‑518/16.

Sākumā Tiesa uzskatīja, ka Vispārējā tiesa ir pareizi atzinusi par pieņemamu Carreras Sequeros u.c. izvirzīto iebildi par prettiesiskumu, kura attiecās uz visu Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunajā 6. pantā paredzēto ikgadējā atvaļinājuma režīmu, ieskaitot tā galīgo posmu, kas piemērojams no 2016. gada. Šajā ziņā Tiesa nosprieda – tā kā pārejas perioda jēga ir organizēt progresīvu pāreju no viena režīma uz citu, Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta otrajā daļā paredzētais pārejas periods ir attaisnojams tikai tad, ja tiek pieņemts galīgais režīms, kas ieviests ar minētā panta pirmo daļu. Šādos apstākļos apstrīdētie lēmumi ir ar Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu no 2014. gada 1. janvāra ieviestā režīma piemērošanas pasākumi un tie ir juridiski tieši saistīti ar visu šo režīmu kopumā.

Turpinājumā Tiesa sprieda par tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu raksturu un mērķi, kā tas ir noteikts Hartas 31. panta 2. punktā. Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi – no paskaidrojumiem par šo noteikumu izriet, ka tajā norādītajā atsaucē uz Direktīvu 2003/88 ir pieminētas šīs direktīvas divas normas, kas atspoguļo un precizē pamattiesības uz apmaksāta atvaļinājuma ikgadēju periodu. Tāds ir gadījums ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu, kurā ir paredzētas tiesības vismaz uz četru nedēļu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu un kurš – ar atrunu, ka Civildienesta noteikumos ir ietvertas labvēlīgākas normas, – jāpiemēro Savienības iestāžu ierēdņiem un darbiniekiem. No tā izriet – pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam –, ka par pamattiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu aizskārumu nevar uzskatīt tādu Savienības tiesību normu, kurā – tāpat kā jaunajā Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantā –, pat ja ar to pakāpeniski attiecīgajām personām tiek liegts konkrēts skaits ikgadēju apmaksāta atvaļinājuma dienu, tiem tomēr tiek nodrošinātas tiesības uz šo atvaļinājumu uz garāku laiku nekā četras minimālās nedēļas. Tiesa piebilda, ka šajos apstākļos tāda tiesību norma kā jaunais Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pants garantē tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu divējādā mērķa sasniegšanu, proti, ļaut darba ņēmējam atpūsties, nevis veikt tam noteiktos uzdevumus, un saņemt laiku atpūtai un brīvā laika nodarbēm. Tātad Tiesa apmierināja apelācijas sūdzības un atcēla Vispārējās tiesas spriedumu.

Visbeidzot, lemjot galīgi par strīdu pirmajā instancē, Tiesa kā nepamatotus noraidīja visus Carreras Sequeros u.c. Vispārējā tiesā iesniegtos pamatus, tostarp tos, kas ir par vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu, kā arī par tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību aizskārumu.

Attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kurš ir piemērojams Savienības civildienesta tiesībām, Tiesa norādīja, ka Savienības likumdevējs ir pareizi ņēmis vērā ierēdņu un darbinieku, kas pilda pienākumus trešajā valstī, īpašo situāciju, kura tos nošķir no Savienībā nodarbinātā personāla. Proti, par labu šiem ierēdņiem un darbiniekiem tas ir saglabājis iespēju lūgt īpašu atpūtas atvaļinājumu, kas tiek pieskaitīts visiem ierēdņiem un darbiniekiem Civildienesta noteikumos atzītajām tiesībām uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

Attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu Tiesa atgādināja, ka, pirmkārt, juridiskajai saiknei starp ierēdņiem un administrāciju ir normatīvs, nevis līgumattiecību raksturs. Līdz ar to Savienības likumdevējs jebkurā brīdī var grozīt šo ierēdņu tiesības un pienākumus. Otrkārt, tiesības atsaukties uz minēto principu nozīmē, ka Savienības kompetentās iestādes ieinteresētajai personai ir devušas konkrētus, beznosacījuma un saskanīgus apliecinājumus no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Taču šajā lietā netika konstatēti nekādi apliecinājumi no Savienības kompetento iestāžu puses attiecībā uz to, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pants nekad netiks grozīts.

Attiecībā uz tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību Tiesa būtībā uzsvēra, ka Civildienesta noteikumos pastāv virkne normu, kurās īpaši tiek ņemta vērā to ierēdņu un darbinieku ģimenes situācija, kas pilda pienākumus trešajās valstīs. Tā piebilda, ka Savienības tiesību akta tiesiskuma novērtējums saistībā ar pamattiesībām katrā ziņā nevar būt balstīts uz apgalvojumiem, kas izriet no šī akta sekām konkrētā prasītāja gadījumā.

( 1 ) Sākot no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris), ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 2013, L 287, 15. lpp.), 1. panta 70. punkta a) apakšpunkta stāšanās spēkā 2014. gada 1. janvārī, Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantā attiecībā uz ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešajā valstī, ir paredzēts:

“Ierēdnim katru kalendāro gadu ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu divas darba dienas par katru nostrādāto mēnesi [salīdzinājumā ar trim dienām, kā bija iepriekš].

Neatkarīgi no šā panta pirmās daļas ierēdņiem, kuri 2014. gada 1. janvārī savus amata pienākumus jau pilda trešā valstī, ir tiesības uz:

Tādējādi Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta pirmās daļas pirmais ievilkums ir pārejas noteikums, ar ko tiek organizēta pakāpeniska pāreja uz galīgo ikgadējā atvaļinājuma režīmu, kas ir ieviests ar šī panta pirmo daļu, lai tostarp novērstu vai mīkstinātu pēkšņas iepriekšējā režīma grozīšanas sekas tiem attiecīgajiem personāla locekļiem, kuri jau pildīja pienākumus trešajās valstīs pirms 2014. gada 1. janvāra, kādi bija Carreras Sequeros u.c.

( 2 ) Spriedums, 2018. gada 4. decembris, Carreras Sequeros u.c./Komisija (T‑518/16, EU:T:2018:873).

( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.).