Lieta T‑65/18 RENV

Venecuēlas Bolivāra Republika

pret

Eiropas Savienības Padomi

Vispārējās tiesas (virspalāta) 2023. gada 13. septembra spriedums

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Venecuēlā – Aizliegums pārdot, piegādāt, nodot vai eksportēt dažas preces vai pakalpojumus – Tiesības tikt uzklausītam – Pienākums norādīt pamatojumu – Faktu saturiskā nepareizība – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Starptautiskās publiskās tiesības

1. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Venecuēlā – Tiesību akts, ar kuru ir aizliegts pārdot noteiktas preces, ko iespējams izmantot iekšējām represijām Venecuēlā, kā arī sniegt noteiktus pakalpojumus – Tiesiskuma pārbaude tiesā – Apjoms – Vispārpiemērojama tiesību norma

   (LESD 215. panta 1. punkts; Padomes Regulas 2017/2063 2., 3., 6. un 7. pants)

   (skat. 30.–34. punktu)

2. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības tikt uzklausītam – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Venecuēlā – Tiesību akts, ar kuru ir aizliegts pārdot noteiktas preces, ko iespējams izmantot iekšējām represijām Venecuēlā, kā arī sniegt noteiktus pakalpojumus – Tiesības tikt uzklausītam pirms šādu pasākumu veikšanas – Neesamība

   (LES 24. panta 1. punkta otrā daļa un LES 29. pants; LESD 215. panta 1. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts; Padomes Regulas 2017/2063 2., 3., 6. un 7. pants)

   (skat. 39., 40. un 42.–44. punktu)

3. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Tvērums – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Venecuēlā – Tiesību akti, ar kuriem ir aizliegts pārdot noteiktas preces, ko iespējams izmantot iekšējām represijām Venecuēlā, kā arī sniegt noteiktus pakalpojumus – Pienākums pamatojumā norādīt vispārējo situāciju un vispārējos mērķus, kas pamato minēto pasākumu

   (LESD 296. pants; Padomes Regulas 2017/2063 2., 3., 6. un 7. pants)

   (skat. 49.–57. punktu)

4. Eiropas Savienība – Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Venecuēlā – Tiesību akts, ar kuru ir aizliegts pārdot noteiktas preces, ko iespējams izmantot iekšējām represijām Venecuēlā, kā arī sniegt noteiktus pakalpojumus – Pārbaudes apjoms – Vispārīgo noteikumu ierobežota pārbaude – Pārbaude, kas ietver arī faktu vērtējumu un pierādījumu pārbaudi

   (LES 29. pants; LESD 215. panta 1. punkts; Padomes Regulas 2017/2063 2., 3., 6. un 7. pants)

   (skat. 63.–67., 72., 76. un 78. punktu)

5. Eiropas Savienība – Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Venecuēlā – Tiesību akts, ar kuru ir aizliegts pārdot noteiktas preces, ko iespējams izmantot iekšējām represijām Venecuēlā, kā arī sniegt noteiktus pakalpojumus – Pārbaudes apjoms – Padomes analīze par politisko situāciju Venecuēlā – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Neesamība

   (Padomes Regulas 2017/2063 2., 3., 6. un 7. pants)

   (skat. 80. un 81. punktu)

6. Starptautiskās publiskās tiesības – Principi – Valstu atbildība par starptautiski prettiesisku rīcību – Starptautisko paražu tiesību normas par pretpasākumu priekšmetu un robežām – Personu iespēja atsaukties uz šiem principiem, lai apstrīdētu regulas spēkā esamību, ar ko noteikti ierobežojošie pasākumi kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā – Pieļaujamība – Pārbaude tiesā – Robežas – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Neesamība

   (LES 3. panta 5. punkts; Padomes Regulas Nr. 2017/2063 2., 3., 6. un 7. pants)

   (skat. 87.–94. punktu)

7. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Venecuēlā – Juridiskais pamats – Ierobežojoši pasākumi, kuri noteikti lēmumā un regulā, kas pieņemti, pamatojoties attiecīgi uz LES 29. pantu un LESD 215. pantu – Padomes kompetence noteikt autonomus ierobežojošos pasākumus, kuri nav saistīti ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes ieteiktajiem pasākumiem

   (LES 29. pants; LESD 215. pants; Padomes Regulas Nr. 2017/2063 2., 3., 6. un 7. pants)

   (skat. 95. un 98. punktu)

8. Eiropas Savienība – Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Venecuēlā – Tiesību akts, ar kuru ir aizliegts pārdot noteiktas preces, ko iespējams izmantot iekšējām represijām Venecuēlā, kā arī sniegt noteiktus pakalpojumus – Pārbaudes apjoms – Ierobežota pārbaude – Ierobežojošo pasākumu noteikšanas kritēriji – Piemērojamība – Samērīguma principa ievērošana

   (LES 29. pants; LESD 215. panta 1. punkts; Padomes Regulas 2017/2063 2., 3., 6. un 7. pants)

   (skat. 99.–103. punktu)

9. Tiesvedība – Jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā – Apstākļi – Pamats, kas balstīts uz apstākļiem, kuri kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā – Neesamība – Esoša pamata papildināšana – Papildināšanas neesamība – Nepieņemamība

   (Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 1. punkts)

   (skat. 116.–119. punktu)

Rezumējums

Ņemot vērā stāvokļa pasliktināšanos cilvēktiesību, tiesiskuma un demokrātijas jomā, Eiropas Savienības Padome 2017. gadā noteica ierobežojošus pasākumus pret Venecuēlas Bolivāra Republiku (turpmāk tekstā – “Venecuēla”). Regulas 2017/2063 ( 1 ) 2., 3., 6. un 7. pantā būtībā ir paredzēts aizliegums pārdot, piegādāt, nodot vai eksportēt jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai Venecuēlā vai izmantošanai Venecuēlā aprīkojumu, ko var izmantot iekšējām represijām, un sniegt pakalpojumus, kuri saistīti ar minēto aprīkojumu un militāro aprīkojumu.

2018. gadā Venecuēla cēla prasību, lūdzot atcelt Regulu 2017/2063, ciktāl šī tiesību akta noteikumi attiecas uz Venecuēlu. Vēlāk tā grozīja savu prasību, attiecinot to arī uz Lēmumu 2018/1656 ( 2 ) un Īstenošanas regulu 2018/1653 ( 3 ), t.i., tiesību aktiem, ar kuriem Padome attiecīgi bija pagarinājusi un grozījusi noteiktos ierobežojošos pasākumus. Ar 2019. gada 20. septembra spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja šo prasību kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka strīdīgās normas ( 4 ) tieši neskar Venecuēlas tiesisko stāvokli. Tiesa, kurā tika iesniegta pārsūdzība, ar 2021. gada 22. jūnija spriedumu ( 5 ) atcēla Vispārējās tiesas spriedumu un nosprieda, ka Venecuēlai ir tiesības celt prasību par Regulas 2017/2063 ( 6 ) 2., 3., 6. un 7. pantu. Tā arī nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai pēc būtības.

Virspalātas sastāvā pasludinātajā spriedumā, ar kuru Vispārējā tiesa noraida prasību, tā bezprecedenta situācijā, proti, saistībā ar trešās valsts celtu prasību ierobežojošo pasākumu jomā, lemj par Venecuēlas tiesībām tikt uzklausītai un par iespējamiem starptautisko tiesību pārkāpumiem, uz kuriem tā ir norādījusi.

Vispārējās tiesas vērtējums

Vispirms Vispārējā tiesa konstatē, ka apstrīdētās regulas 2., 3., 6. un 7. pantā paredzētie ierobežojošie pasākumi ir vispārpiemērojami ierobežojoši pasākumi, kas saskaņā ar LESD 215. panta 1. punktu ir pasākumi, kuri pārtrauc vai samazina ekonomiskās attiecības ar trešo valsti saistībā ar atsevišķām precēm un pakalpojumiem. Šie pasākumi neattiecas uz identificētām fiziskām vai juridiskām personām, bet ir piemērojami objektīvi noteiktām situācijām un vispārīgi un abstrakti paredzētu personu kategorijai.

Pirmkārt, runājot par pamatu, kas attiecas uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, Vispārējā tiesa vispirms atgādina, ka tiesības tikt uzklausītam nevar tikt attiecinātas uz vispārpiemērojamu pasākumu veikšanu, kā tas ir šajā lietā, un ka nevienā tiesību normā Padomei nav paredzēts pienākums informēt par šī kritērija noteikšanu personu, uz kuru potenciāli attiecas jauns vispārpiemērojams kritērijs. Turklāt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams “individuāliem pasākumiem”, kas veikti pret personu, tāpēc uz šo tiesību normu nevar atsaukties saistībā ar vispārpiemērojamu pasākumu pieņemšanu. Tā arī piebilst, ka apstrīdētā regula atspoguļo Savienības izvēli starptautiskās politikas jomā. Ekonomisko attiecību ar trešo valsti pārtraukšana vai samazināšana saskaņā ar LESD 215. panta 1. punktu ir daļa no kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) ( 7 ), ko īsteno Savienības iestādes un kas ir šo iestāžu ziņā, reaģējot uz konkrētu starptautisku situāciju, lai ietekmētu šādu situāciju. Vispārējās tiesas ieskatā attiecīgās trešās valsts iepriekšēja uzklausīšana nozīmētu, ka Padomei būtu jāuzliek pienākums veikt sarunas, kas līdzinātos starptautiskām sarunām ar šo valsti, un tālab savu būtību zaudētu iedarbība, kādu ir paredzēts panākt, nosakot šos pasākumus attiecībā uz minēto valsti, proti, izdarīt uz to spiedienu, lai panāktu, ka tā maina savu rīcību. Visbeidzot tas, ka apstrīdētās regulas 2., 3., 6. un 7. pants Venecuēlu skar tieši, pats par sevi nevar tai piešķirt tiesības tikt uzklausītai. Ņemot vērā šos dažādos apstākļus, Vispārējā tiesa secina, ka Venecuēla nevar atsaukties uz šīm tiesībām saistībā ar Padomes apstrīdētajā regulā noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem.

Otrkārt, saistībā ar pamatu par faktu saturisko nepareizību un acīmredzamu kļūdu Venecuēlas politiskās situācijas vērtējumā Vispārējā tiesa atgādina, ka Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz elementiem, kas jāņem vērā, pieņemot ierobežojošus pasākumus, pamatojoties uz LES 29. pantu un LESD 215. pantu, un ka Savienības tiesas šajā ziņā veiktajā pārbaudē tiek pārbaudīts tikai tas, vai ir ievērotas procesuālās normas un normas par pamatojumu, tas, vai vērā ņemtie fakti ir pareizi un vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu vērtējumā, kā arī tas, vai nav notikusi pilnvaru ļaunprātīga izmantošana. Šī ierobežotā pārbaude ir piemērojama it īpaši apsvērumiem par piemērotību, uz kuriem ir balstīti šādi pasākumi. Vispārējā tiesa šajā lietā norāda, ka apstrīdētās regulas 2., 3., 6. un 7. pantā būtībā ir pārņemta Lēmumā 2017/2074 paustā Savienības politiskā nostāja. Šajā ziņā tā konstatē – no šī lēmuma 1. un 8. apsvēruma izriet, ka minētajos pantos paredzētie ierobežojošie pasākumi ir pamatoti ar to, ka Venecuēlā pastāvīgi turpina pasliktināties situācija demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību jomā, kā arī it īpaši pieaug vardarbība – tās atkārtošanās gadījumu skaits bija jānovērš ar minētajiem ierobežojošajiem pasākumiem.

Vispirms, runājot par pierādījumiem, kurus Padome ir izvirzījusi, lai apliecinātu to faktu saturisko pareizību, ar kuriem pamatoti minētie pasākumi, Vispārējā tiesa norāda, ka tie ir iegūti no ticamiem avotiem un tajos it īpaši ir detalizēti izklāstītas režīma brutālās represijas pret disidentiem un režīma oponentiem un spiediens uz Venecuēlas ģenerālprokurori, kas izmeklē drošības spēku darbības.

Turpinājumā attiecībā uz pierādījumiem, kurus Venecuēla sniegusi savā atbildē, Vispārējā tiesa secina – pēdējā minētā nav pierādījusi, ka fakti, uz kuriem Padome ir balstījusies, lai pamatotu attiecīgo ierobežojošo pasākumu veikšanu, būtu saturiski nepareizi, jo gandrīz visi sniegtie pierādījumi neattiecas uz Venecuēlu un ir balstīti uz diviem iekšējiem režīma ziņojumiem, bet tos neapstiprina pierādījumi no avotiem, kas nav saistīti ar šo režīmu.

Visbeidzot, attiecībā uz Padomes vērtējumu par politisko situāciju Venecuēlā Vispārējā tiesa norāda, ka prasītājas šajā ziņā sniegtie pierādījumi faktiski līdzinās vajadzības veikt attiecīgos ierobežojošos pasākumus apstrīdēšanai. Taču Vispārējai tiesai ar savu vērtējumu par šo jautājumu nav jāaizstāj Padomes, kurai saskaņā ar LES 29. pantu ir plaša politiska rakstura novērtējuma brīvība, paustais vērtējums par Savienības nostājas noteikšanu jautājumā, kas attiecas uz KĀDP.

Visbeidzot treškārt, attiecībā uz pamatu par prettiesisku pretpasākumu veikšanu un starptautisko tiesību pārkāpumu Vispārējā tiesa vispirms atgādina Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tiesību komisijas pieņemtā pantu projekta par valstu atbildību par starptautiski prettiesisku rīcību ( 8 ) 49. panta par pretpasākumu priekšmetu un robežām formulējumu. Šajā ziņā tā uzsver, ka apstrīdētā regula tika pieņemta, lai reaģētu uz to, ka Venecuēlā pastāvīgi pasliktinās situācija, un lai novērstu jaunas vardarbības un cilvēktiesību pārkāpumu risku šajā valstī. Vispārējā tiesa turklāt konstatē, ka apstrīdētās regulas 2., 3., 6. un 7. pantā paredzēto ierobežojošo pasākumu mērķis nebija reaģēt uz starptautiski nelikumīgām darbībām, kurās vainojama Venecuēla, īslaicīgi neizpildot Savienības starptautiskās saistības. Vispārējā tiesa no tā secina, ka tie nav pretpasākumi CDI pantu projekta 49. panta izpratnē un tādēļ noraida Venecuēlas apgalvojumus par apgalvotajiem neiejaukšanās Venecuēlas iekšējās lietās principa pārkāpumiem, ko veikusi Padome.

Tāpat Vispārējā tiesa noraida argumentu par attiecīgo ierobežojošo pasākumu veikšanu bez Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes iepriekšējas atļaujas. Tā atgādina, ka Līgumi piešķir Padomei kompetenci pieņemt tiesību aktus, kuros ir ietverti autonomi ierobežojoši pasākumi ( 9 ), kas nav saistīti ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes konkrēti ieteiktajiem pasākumiem. Tā norāda, ka Venecuēla šajā ziņā nav pierādījusi, ka pastāvētu “vispārīga prakse, kas ir atzīta par tiesībām” saskaņā ar Starptautiskās Tiesas statūtu 38. panta 1. punkta b) apakšpunktu un kas liktu saņemt Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes iepriekšēju atļauju pirms Padome nosaka ierobežojošos pasākumus.

Turklāt, runājot par iespējamu samērīguma principa pārkāpumu, Vispārējā tiesa konstatē, ka pastāv saprātīga saikne starp attiecīgajiem ierobežojošiem pasākumiem un izvirzīto mērķi novērst jaunas vardarbības, pārmērīga spēka pielietošanas un cilvēktiesību pārkāpumu risku. Tā uzskata, ka, ņemot vērā apstrīdētās regulas 2., 3., 6. un 7. pantā paredzēto pasākumu ierobežojošo raksturu un šajā regulā paredzētās atkāpes, minētie pasākumi nav nedz acīmredzami nepiemēroti, nedz pārsniedz to, kas vajadzīgs izvirzītā mērķa sasniegšanai, un tāpēc samērīguma princips nav pārkāpts.

Tāpēc Vispārējā tiesa noraida Venecuēlas argumentus par starptautisko paražu tiesību pārkāpumu saistībā ar apgalvoto prettiesisku pretpasākumu veikšanu.

Visbeidzot, attiecībā uz Venecuēlas argumentu, ka Padomes veiktie pasākumi nozīmējot, ka Savienība īsteno ekstrateritoriālu jurisdikciju, kas esot pretrunā starptautiskajām tiesībām, Vispārējā tiesa vēlreiz atgādina Padomei ar Līgumiem ( 10 ) piešķirto kompetenci ierobežojošu pasākumu veikšanas jomā, kuros tostarp paredzēts “daļēji vai pilnīgi pārtraukt vai mazināt ekonomikas un finanšu sakarus ar vienu vai vairākām trešām valstīm”. Tā uzsver, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir vērsti pret personām un situācijām, kuras ietilpst dalībvalstu ratione loci vai ratione personae jurisdikcijā. Padomes tiesības veikt ierobežojošus pasākumus iekļaujas Savienības autonomos pasākumos, kas noteikti KĀDP jomā saskaņā ar Savienības mērķiem un vērtībām ( 11 ), proti, it īpaši mērķi visā pasaulē veicināt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību universālo un nedalāmo raksturu, un tās ir kopīgas “juridiskās intereses” aizsargāt attiecīgās tiesības atbilstoši Starptautiskās Tiesas ( 12 ) judikatūrai.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa prasību noraida.

( 1 ) Padomes Regula (ES) 2017/2063 (2017. gada 13. novembris) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Venecuēlā (OV 2017, L 295, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

( 2 ) Padomes Lēmums (KĀDP) 2018/1656 (2018. gada 6. novembris), ar ko groza Lēmumu (KĀDP) 2017/2074 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Venecuēlā (OV 2018, L 276, 10. lpp.).

( 3 ) Padomes Īstenošanas regula (ES) 2018/1653 (2018. gada 6. novembris), ar ko īsteno Regulu (ES) 2017/2063 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Venecuēlā (OV 2018, L 276, 1. lpp.).

( 4 ) Spriedums, 2019. gada 20. septembris, Venecuēla/Padome (T‑65/18, EU:T:2019:649).

( 5 ) Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Venecuēla/Padome (Trešās valsts skārums) (C‑872/19 P, EU:C:2021:507)

( 6 ) Šajā spriedumā Tiesa norādīja, ka sākotnējais spriedums ir kļuvis galīgs daļā par prasības nepieņemamību, ņemot vērā Īstenošanas regulu 2018/1653 un Lēmumu 2018/1656.

( 7 ) LES 24. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

( 8 ) Projekts, ko 2001. gadā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tiesību komisija (turpmāk tekstā – “CDI pantu projekts”). 49. pantā ir noteikts šādi: “1. Cietusī valsts par starptautiski nelikumīgām darbībām var veikt pretpasākumus pret atbildīgo valsti tikai, lai liktu šai valstij izpildīt saistības, kas tai ir saskaņā ar otro daļu. 2. Pretpasākumi attiecas tikai uz tās valsts starptautisko saistību pagaidu neizpildi, kas veic pasākumus pret atbildīgo valsti. 3. Pretpasākumi jāveic cik vien iespējams tādā veidā, kas ļauj atsākt attiecīgo saistību izpildi.”

( 9 ) LES 29. pants un LESD 215. pants.

( 10 ) LES 29. pants un LESD 215. pants.

( 11 ) LES 3. panta 5. punkts un 21. pants.

( 12 ) Starptautiskās Tiesas 1970. gada 5. februāra spriedums lietā Barcelona Traction, Light and Power Company, Limited (Beļģija pret Spāniju) (CIJ Recueil 1970, 3. lpp., 33. un 34. punkts), 2012. gada 20. jūlija spriedums lietā Jautājumi par pienākumu veikt kriminālvajāšanu vai izdošanu (Beļģija pret Senegālu) (CIJ Recueil 2012, 422. lpp., 68.–70. punkts).