Lieta C‑746/18

H. K.

pret

Prokuratuur

(Riigikohus lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

 Tiesas (virspalāta) 2021. gada 2. marta spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas datu apstrāde elektronisko komunikāciju nozarē – Direktīva 2002/58/EK – Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji – Komunikāciju konfidencialitāte – Ierobežojumi – 15. panta 1. punkts – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. pants, kā arī 52. panta 1. punkts – Tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem visaptveroši un nediferencēti jāsaglabā informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati – Valsts iestāžu piekļuve saglabātajiem datiem izmeklēšanas vajadzībām – Cīņa pret noziedzību kopumā – Prokuratūras izdota atļauja – Datu izmantošana pierādījumiem kriminālprocesā – Pieņemamība

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība elektronisko komunikāciju nozarē – Direktīva 2002/58 – Dalībvalstu tiesības ierobežot noteiktu tiesību un pienākumu piemērošanas jomu – Valsts pasākumi, ar kuriem elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir noteikts pienākums veikt informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu – Valsts iestāžu piekļuve saglabātajiem datiem pirmstiesas izmeklēšanas vajadzībām – Mērķis apkarot noziedzību kopumā – Nepieļaujamība – Laikposma, par kuru pieejami dati, un par šo laikposmu pieejamo datu apjoms vai raksturs – Ietekmes neesamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. pants un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58, kas grozīta ar Direktīvu 2009/136, 5. panta 1. punkts un 15. panta 1. punkts)

(skat. 29.–35., 40. un 45. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība elektronisko komunikāciju nozarē – Direktīva 2002/58 – Dalībvalstu tiesības ierobežot noteiktu tiesību un pienākumu piemērošanas jomu – Valsts pasākumi, ar kuriem elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir noteikts pienākums veikt informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu – Valsts iestāžu piekļuve saglabātajiem datiem pirmstiesas izmeklēšanas vajadzībām – Piekļuve, kas pakārtota iepriekšējai pārbaudei, kuru veic neatkarīga administratīva iestāde – Prokuratūras izdota piekļuves atļauja – Nepieļaujamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. pants un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58, kas grozīta ar Direktīvu 2009/136, 5. panta 1. punkts un 15. panta 1. punkts)

(skat. 48.–59. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Rezumējums

Piekļuve kriminālizmeklēšanas nolūkā visiem elektronisko komunikāciju datiem par datu plūsmu vai atrašanās vietu, kas ļauj izdarīt precīzus secinājumus par privāto dzīvi, ir atļauta tikai, lai cīnītos pret smagu noziedzību vai novērstu nopietnus draudus sabiedrības drošībai.

Savienības tiesībām ir pretrunā arī tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru prokuratūrai ir piešķirta kompetence atļaut valsts iestādei piekļūt šiem datiem, lai veiktu kriminālizmeklēšanu.

Igaunijā tika ierosināta krimināllieta pret H. K. par zādzībām, citas personas bankas kartes izmantošanu un vardarbību pret tiesas procesa dalībniekiem. Par šiem nodarījumiem pirmās instances tiesa piesprieda H. K brīvības atņemšanu uz diviem gadiem. Šis spriedums tika atstāts negrozīts apelācijas instancē.

Protokoli, uz kuriem pamatojas šo noziedzīgo nodarījumu konstatācija, ir sagatavoti, balstoties tostarp uz personas datiem, kas ir iegūti saistībā ar elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu. Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija), kura izskata H. K. iesniegto kasācijas sūdzību, pauž šaubas par to, vai ar Savienības tiesībām (1) ir saderīgi nosacījumi, ar kādiem izmeklēšanas dienestiem bija piešķirta piekļuve šiem datiem.

Šīs šaubas, pirmām kārtām, ir par to, vai laikposma ilgums, attiecībā uz kuru izmeklēšanas dienestiem bija piekļuve datiem, ir kritērijs, kas ļauj izvērtēt to, cik smaga ir šīs piekļuves izraisītā iejaukšanās attiecīgo personu pamattiesībās. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai cīņa pret noziedzību kopumā – nevis tikai cīņa pret smagiem noziegumiem – var pamatot šādu iejaukšanos, ja šis laikposms ir ļoti īss vai ja savākto datu apjoms ir ļoti neliels. Otrām kārtām, iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai Igaunijas Republikas Prokuratūra, ņemot vērā dažādus tai valsts tiesiskajā regulējumā uzticētos uzdevumus, ir “neatkarīga” administratīva iestāde sprieduma Tele2 Sverige un Watson u.c. (2) izpratnē, kas var ļaut izmeklēšanas iestādei piekļūt attiecīgajiem datiem.

Pasludinātajā virspalātas spriedumā Tiesa nospriež, ka Direktīvai par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju, lasot to kopsakarā ar Hartu, ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas nolūkā valsts iestādēm ir atļauts piekļūt visai informācijai par datu plūsmu vai atrašanās vietas datiem, kas var sniegt ziņas par saziņu, ko lietotājs veicis, izmantojot elektronisku komunikācijas līdzekli, vai par viņa izmantoto galiekārtu atrašanās vietu, no kā var izdarīt precīzus secinājumus par viņa privāto dzīvi, ja šī piekļuve neaprobežojas ar procedūrām smagas noziedzības apkarošanai vai smagu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršanai. Tiesa uzskata, ka tā laikposma ilgumam, par kuru ir lūgta piekļuve šiem datiem, un par šādu laikposmu pieejamo datu apjomam vai raksturam šajā ziņā nav nozīmes. Turklāt Tiesa uzskata, ka šai pašai direktīvai, lasot to kopsakarā ar Hartu, ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru prokuratūrai ir piešķirta kompetence atļaut valsts iestādei piekļūt datiem par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem nolūkā veikt kriminālizmeklēšanu.

Tiesas vērtējums

Attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem piekļuve informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem, kurus saglabā elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji, var tikt piešķirta valsts iestādēm noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem, piemērojot atbilstoši Direktīvai par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju noteiktu pasākumu (3), Tiesa atgādina, ko tā bija nospriedusi spriedumā La Quadrature du Net u.c. (4). Tātad šī direktīva ļauj dalībvalstīm – citastarp minētajiem mērķiem – pieņemt tiesību aktus nolūkā ierobežot šajā direktīvā paredzēto tiesību un pienākumu, tostarp pienākuma nodrošināt komunikācijas un informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti (5), piemērošanas jomu tikai tad, ja tiek ievēroti vispārējie Savienības tiesību principi, tajā skaitā samērīguma princips, un Hartā garantētās pamattiesības (6). Tāpēc direktīvai ir pretrunā tiesību akti, ar kuriem elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir noteikts pienākums preventīvi veikt informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu.

Attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķi, ko gribēts sasniegt ar aplūkoto tiesisko regulējumu, Tiesa uzskata, ka saskaņā ar samērīguma principu vienīgi smagu noziegumu apkarošana un nopietnu valsts drošības apdraudējumu novēršana var pamatot valsts iestāžu piekļuvi visai informācijai par datu plūsmu vai atrašanās vietas datiem, no kuriem var izdarīt precīzus secinājumus par attiecīgo personu privāto dzīvi, un citi ar piekļuves pieprasījuma samērīgumu saistīti faktori, piemēram, tā laikposma ilgums, par kuru tiek prasīta piekļuve šādiem datiem, nevar būt iemesls, lai noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķis varētu attaisnot šādu piekļuvi.

Attiecībā uz prokuratūrai piešķirto kompetenci atļaut valsts iestādei piekļūt informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem, lai vadītu kriminālizmeklēšanu, Tiesa atgādina, ka valsts tiesībās ir jāparedz nosacījumi, ar kādiem elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir jāļauj kompetentajām valsts iestādēm piekļūt to rīcībā esošajiem datiem. Taču, lai izpildītu samērīguma prasību, šajā tiesiskajā regulējumā ir jāparedz skaidri un precīzi noteikumi gan par attiecīgā pasākuma tvērumu un piemērošanu, gan par minimālajām prasībām, lai tā rezultātā personām, kuru personas dati tikuši pārsūtīti, būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu šos datus efektīvi aizsargāt pret ļaunprātīgas izmantošanas risku. Šim tiesiskajam regulējumam ir jābūt juridiski saistošam valsts tiesībās, un tajā ir jānorāda, kādos apstākļos un saskaņā ar kādiem materiāltiesiskajiem un procesuālajiem nosacījumiem var īstenot pasākumu, kas ietver šādu datu apstrādi, tādējādi garantējot, ka šāda iejaukšanās notiek tikai absolūti nepieciešamā robežās.

Tiesa uzskata, ka, lai praksē nodrošinātu šo nosacījumu ievērošanu pilnībā, ir būtiski, ka kompetento valsts iestāžu piekļuve saglabātajiem datiem principā ir pakļauta iepriekšējai pārbaudei, ko veic tiesa vai neatkarīga administratīva iestāde, un ka šīs tiesas vai administratīvās iestādes lēmums tiek pieņemts, pamatojoties uz pieteicējas iestādes pamatotu pieteikumu tostarp saistībā ar noziedzīga nodarījuma novēršanu, atklāšanu vai kriminālvajāšanas procedūrām. Pienācīgi pamatotos neatliekamības gadījumos pārbaude ir jāveic īsā laikā.

Tiesa šajā ziņā precizē, ka šai iepriekšējai pārbaudei tostarp ir nepieciešams, lai tiesai vai iestādei, kurai ir jāveic minētā pārbaude, būtu visas pilnvaras un lai tā sniegtu visas garantijas, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu dažādo attiecīgo interešu un tiesību saskaņošanu. Runājot konkrētāk par kriminālizmeklēšanu, šādai pārbaudei ir vajadzīgs, lai šī tiesa vai iestāde spētu nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp interesēm, kas saistītas ar izmeklēšanas vajadzībām cīņā pret noziedzību, no vienas puses, un personu, kuru datiem tiek piekļūts, pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, no otras puses. Ja šo pārbaudi veic nevis tiesa, bet gan neatkarīga administratīva iestāde, šai iestādei ir jāpiemīt tādam statusam, kas tai savu uzdevumu izpildē ļauj rīkoties objektīvi, un tālab tā nedrīkst būt pakļauta jebkādai ārējai ietekmei.

Tiesas ieskatā, no minētā izriet, ka neatkarības prasība, kurai ir jāatbilst iestādei, kurai ir jāveic iepriekšējā pārbaude, nozīmē, ka šai iestādei salīdzinājumā ar personu, kas lūdz piekļuvi datiem, ir jābūt trešās personas statusam, tādējādi pirmajai minētajai ir jāspēj īstenot šo pārbaudi objektīvi un neatkarīgi no jebkādas ārējas ietekmes. Konkrēti krimināltiesību jomā neatkarības prasība nozīmē, ka iestāde, kas ir atbildīga par šo iepriekšējo pārbaudi, pirmkārt, nav iesaistīta attiecīgajā kriminālizmeklēšanā un, otrkārt, tai attiecībā pret kriminālprocesa dalībniekiem ir jābūt neitrālai. Tā tas nav gadījumā, kad izmeklēšanu vada un attiecīgā gadījumā valsts apsūdzību uztur prokuratūra, kā tas ir Igaunijas prokuratūras gadījumā. No tā izriet, ka prokuratūra nevar veikt iepriekšējo pārbaudi.

1      Konkrētāk, runa ir par saderību ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV 2002, L 201, 37. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris) (OV 2009, L 337, 11. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju”), 15. panta 1. punktu, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu.

2      Spriedums, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 120. punkts).

3      Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts.

4      Spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 166.–169. punkts).

5      Direktīvas 2002/58 5. panta 1. punkts.

6      Konkrētāk, Hartas 7., 8. un 11. pants, kā arī 52. panta 1. punkts.