Lieta C‑626/18

Polijas Republika

pret

Eiropas Parlamentu
un
Eiropas Savienības Padomi

Tiesas (virspalāta) 2020. gada 8. decembra spriedums

Prasība atcelt tiesību aktu – Direktīva (ES) 2018/957 – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darba ņēmēju norīkošana darbā – Nodarbinātības noteikumi – Atalgojums – Norīkojuma ilgums – Juridiskā pamata noteikšana – LESD 53. un 62. pants – Esošas direktīvas grozīšana – LESD 9. pants – Nediskriminācijas princips – Nepieciešamība – Samērīguma princips – Regula (EK) Nr. 593/2008 – Piemērošanas joma – Pārvadājumi ar autotransportu – LESD 58. pants

1. Prasība atcelt tiesību aktu – Priekšmets – Daļēja atcelšana – Nosacījums – Apstrīdēto noteikumu atdalāmība – Objektīvs kritērijs – Neizpildīts nosacījums – Nepieņemamība

   (LESD 263. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2018/957 1. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts; Padomes Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 1.a punkts)

   (skat. 28.–34. punktu)

2. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Darba ņēmēju norīkošana darbā saistībā ar pakalpojumu sniegšanu – Direktīva 2018/957 – Grozījumi Direktīvā 96/71 – Juridiskais pamats – Direktīvas 96/71, tās mērķa un satura ņemšana vērā – Pieņemšana, balstoties uz tādu pašu juridisko pamatu, uz kuru balstīta Direktīva 96/71

   (LESD 9. pants, 53. panta 1. punkts un 62. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2018/957; Padomes Direktīvas 96/71 1., 5., 13. un 14. apsvērums un 3. pants)

   (skat. 44.–47. un 63.–69. punktu)

3. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Līguma noteikumi – LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants – Tiesību normas tāda valsts tiesiskā regulējuma koordinēšanai, kas var radīt pakalpojumu sniegšanas brīvības šķēršļus – Vispārējo interešu un LESD 9. pantā paredzēto prasību ņemšana vērā

   (LESD 9. pants, 53. panta 1. punkts un 62. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2018/957)

   (skat. 49.–53., 88. un 89. punktu)

4. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Darba ņēmēju norīkošana darbā saistībā ar pakalpojumu sniegšanu – Direktīva 2018/957 – Mērķis

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2018/957 4., 6. un 10. apsvērums)

   (skat. 55.–57., 90. un 104.–107. punktu)

5. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Samērīgums – Tvērums – Savienības likumdevēja rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas

   (skat. 94., 95. un 97.–99. punktu)

6. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Darba ņēmēju norīkošana darbā saistībā ar pakalpojumu sniegšanu – Direktīva 2018/957 – Grozījumi Direktīvā 96/71 – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums – Neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2018/957 4., 6. un 10. apsvērums; Padomes Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts)

   (skat. 102.–108., 111.–113. un 115.–118. punktu)

7. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Darba ņēmēju norīkošana darbā saistībā ar pakalpojumu sniegšanu – Direktīva 2018/957 – Grozījumi Direktīvā 96/71 – Samērīguma principa pārkāpums – Neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2018/957; Padomes Direktīvas 96/71 16. apsvērums un 3. panta 1. un 1.a punkts)

   (skat. 119.–122., 124. un 125. punktu)

8. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Tiesību akti, kas piemērojami līgumiskām saistībām – Regula Nr. 593/2008 – Attiecības ar citām Kopienu tiesību normām – Savienības tiesību normas, kas reglamentē tiesību kolīzijas attiecībā uz līgumsaistībām – Jēdziens – Direktīvas 96/71, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2018/957, 3. panta 1. un 1.a punkts – Iekļaušana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 593/2008 40. apsvērums, 8. panta 1. un 2. punkts un 23. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2018/957; Padomes Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 1.a punkts)

   (skat. 131.–134. punktu)

Rezumējums

Tiesa noraida Ungārijas un Polijas prasības atcelt direktīvu, kas pastiprina norīkoto darba ņēmēju tiesības. Ņemot vērā tostarp izmaiņas iekšējā tirgū pēc secīgiem Savienības paplašināšanās posmiem, Savienības likumdevējs bija tiesīgs atkārtoti izvērtēt to uzņēmumu intereses, kuri izmanto pakalpojumu sniegšanas brīvību, un uzņēmējdalībvalstī norīkoto darba ņēmēju intereses, lai nodrošinātu, ka šī brīvā pakalpojumu sniegšana notiek vienlīdzīgos konkurences apstākļos starp šiem uzņēmumiem un minētajā dalībvalstī iedibinātajiem uzņēmumiem.

Direktīva 96/71 par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā ( 1 ) tika daļēji grozīta ar Direktīvu 2018/957 ( 2 ). Pieņemot pēdējo minēto direktīvu, Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību uz taisnīga pamata, garantējot konkurenci, kas nebūtu balstīta uz to, ka vienā un tajā pašā dalībvalstī tiktu piemēroti nodarbinātības noteikumi, kuru līmenis būtiski atšķirtos atkarībā no tā, vai darba devējs ir vai nav iedibināts šajā dalībvalstī, tajā pašā laikā piedāvājot norīkotajiem darba ņēmējiem lielāku aizsardzību. Šajā nolūkā Direktīvas 2018/957 mērķis ir padarīt norīkoto darba ņēmēju nodarbinātības noteikumus pēc iespējas tuvākus to darba ņēmēju nodarbinātības noteikumiem, kurus nodarbina uzņēmējdalībvalstī iedibināti uzņēmumi.

Atbilstoši šai loģikai ar Direktīvu 2018/957 tostarp tika izdarīti grozījumi Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā attiecībā uz norīkoto darba ņēmēju nodarbinātības noteikumiem. Šie grozījumi, kuru pamatā ir vienlīdzīgas attieksmes princips, tostarp nozīmē, ka šiem darba ņēmējiem ir piemērojama nevis uzņēmējdalībvalsts tiesību aktos noteiktā “minimālā algas likme”, bet gan šajos tiesību aktos paredzētais “atalgojums”, kas ir plašāks jēdziens nekā minimālās algas jēdziens. Turklāt gadījumā, ja faktiskais norīkojuma laiks pārsniedz divpadsmit mēnešus vai, izņēmuma gadījumos, astoņpadsmit mēnešus, ar Direktīvu 2018/957, iekļaujot Direktīvā 96/71 3. panta 1.a punktu, ir noteikta gandrīz visu uzņēmējdalībvalstī paredzēto nodarbinātības noteikumu piemērošana.

Ungārija (lieta C‑620/18) un Polijas Republika (lieta C‑626/18) abas cēla prasības atcelt Direktīvu 2018/957. Šīs dalībvalstis tostarp izvirzīja prasības pamatus par nepareiza juridiskā pamata izvēli šīs direktīvas pieņemšanai, par LESD 56. panta, ar kuru garantēta pakalpojumu sniegšanas brīvība, pārkāpumu, kā arī par Romas I regulas ( 3 ) neievērošanu. Ar saviem spriedumiem Tiesa pilnībā noraidīja abas prasības.

Tiesas vērtējums

Pirmkārt, Tiesa norāda, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Direktīvu 2018/957, bija tiesīgs balstīties uz to pašu juridisko pamatu, kāds tika izmantots Direktīvas 96/71 pieņemšanai, proti, LESD 53. panta 1. punktu un 62. pantu ( 4 ), kas tostarp ļauj pieņemt direktīvas, kuru mērķis ir atvieglot pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu.

Proti, runājot par tiesisko regulējumu, ar kuru – kā tas ir Direktīvas 2018/957 gadījumā – tiek grozīts pastāvošs tiesiskais regulējums, atbilstoša juridiskā pamata noteikšanas nolūkā ir jāņem vērā pastāvošais tiesiskais regulējums, kas ar to tiek grozīts, it īpaši tā mērķis un saturs. Turklāt, ja ar kādu leģislatīvu aktu jau ir tikuši koordinēti dalībvalstu tiesību akti kādā konkrētā Savienības darbības jomā, Savienības likumdevējam nevar liegt iespēju pielāgot šo aktu jebkādai apstākļu maiņai vai jebkādai zināšanu attīstībai. Šajā ziņā Tiesa atsaucas uz secīgiem Savienības paplašināšanās posmiem kopš Direktīvas 96/71 stāšanās spēkā, kā arī uz ietekmes novērtējumu, kas izstrādāts šīs direktīvas grozīšanas kontekstā. Šajā novērtējumā ir konstatēts, ka Direktīva 96/71 ir bijusi pamatā nevienlīdzīgiem konkurences apstākļiem starp uzņēmējdalībvalstī iedibinātajiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas norīko darba ņēmējus darbā šajā dalībvalstī, kā arī darba tirgus segmentēšanai, ņemot vērā to attiecīgajiem darba ņēmējiem piemērojamo algas noteikumu strukturālo diferenciāciju ( 5 ).

Tiesa norāda, ka apstāklis, ka ar LESD 53. panta 1. punktu un 62. pantu Savienības likumdevējs ir pilnvarots koordinēt valstu tiesiskos regulējumus, kas to atšķirību dēļ vien var radīt šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai starp dalībvalstīm, nevar nozīmēt, ka šim likumdevējam nebūtu arī jānodrošina, ka tiek ievēroti tostarp LESD 9. pantā paredzētie transversālie mērķi. Šo mērķu vidū ir prasības, kas saistītas ar augsta līmeņa nodarbinātības veicināšanu, kā arī atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu.

Tādējādi, lai pēc iespējas labāk sasniegtu Direktīvas 96/71 mērķi situācijā, kurā ir notikušas izmaiņas, Savienības likumdevējs varēja pielāgot līdzsvaru, uz kuru balstīta šī direktīva, pastiprinot uzņēmējdalībvalstī norīkoto darba ņēmēju tiesības, lai konkurence starp uzņēmumiem, kas norīko darba ņēmējus darbā šajā dalībvalstī, un tajā iedibinātajiem uzņēmumiem noritētu vienlīdzīgākos apstākļos.

Šajā kontekstā Tiesa arī precizē, ka LESD 153. pants, kurā ir paredzēta vienīgi darba ņēmēju aizsardzība, nevis pakalpojumu sniegšanas brīvība Savienībā, nevarēja būt Direktīvas 2018/957 juridiskais pamats. Tā kā šajā direktīvā nav ietverti saskaņošanas pasākumi, bet tikai ir koordinēti dalībvalstu tiesību akti darba ņēmēju norīkošanas gadījumā, liekot piemērot noteiktus uzņēmējdalībvalsts obligātajās tiesību normās paredzētus nodarbinātības noteikumus, ar to nevar tikt pārkāpts LESD 153. panta 5. punktā paredzētais izņēmums attiecībā uz Savienības kompetenci, kas izriet no šī panta pirmajiem punktiem.

Otrkārt, Tiesa izvērtē prasības pamatu par LESD 56. panta pārkāpumu, konkrētāk, par to, ka ar Direktīvu 2018/957 tiekot likvidēta konkurences priekšrocība izmaksu ziņā, ko baudītu dažās dalībvalstīs iedibināti pakalpojumu sniedzēji. Tiesa norāda – lai sasniegtu Direktīvu 2018/957 mērķi, ar to veikta tādu faktoru līdzsvara atjaunošana, saistībā ar kuriem dažādās dalībvalstīs iedibināti uzņēmumi var konkurēt. Tomēr ar šo direktīvu netiek atcelta iespējamā konkurences priekšrocība, ko baudītu pakalpojumu sniedzēji no dažām dalībvalstīm, jo minētās direktīvas rezultātā nekādi netiek likvidēta uz izmaksām balstīta konkurence. Proti, ar to ir paredzēts nodrošināt, ka norīkotajiem darba ņēmējiem tiek piemērots uzņēmējdalībvalstī pastāvošo nodarbinātības noteikumu kopums, tostarp atalgojuma pamatelementi, kas šajā valstī ir atzīti par obligātiem. Tātad šī direktīva neietekmē citus uzņēmumu, kas norīko darbā šādus darba ņēmējus, izmaksu elementus, piemēram, šo darba ņēmēju ražīgumu vai efektivitāti, kas minēti šīs direktīvas 16. apsvērumā.

Treškārt, runājot par grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā un 3. panta 1.a punktā paredzēto noteikumu, kas attiecīgi ir saistīti ar “atalgojuma” jēdzienu un ilglaicīgu norīkošanu, tiesiskuma pārbaudi, Tiesa atgādina, ka Savienības tiesai, izskatot prasību atcelt tādu leģislatīvu aktu kā Direktīva 2018/957, ir vienīgi jāpārliecinās – no šī akta iekšējā tiesiskuma skatpunkta –, ka ar to netiek pārkāpti LES un LESD vai vispārējie Savienības tiesību principi un ka tajā nav pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana. Attiecībā uz šo nosacījumu ievērošanas kontroli tiesā Savienības likumdevējam ir plaša rīcības brīvība jomās – tādās kā darba ņēmēju norīkošanas darbā regulējums –, kurās tam ir jāizdara izvēle ar politiku, ekonomiku vai sociālām lietām saistītos jautājumos un kurās tam ir jāveic sarežģīti novērtējumi un izvērtējumi. Ņemot vērā šo plašo rīcības brīvību, Tiesa nospriež, ka, runājot par noteikumu attiecībā uz ilgstošu norīkošanu darbā, Savienības likumdevējs, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu, varēja uzskatīt, ka uz vairāk nekā divpadsmit mēnešiem veikta norīkojuma gadījumā attiecīgo norīkoto darba ņēmēju personiskajai situācijai ir jābūt ievērojami tuvākai to darba ņēmēju situācijai, kurus nodarbina uzņēmējdalībvalstī iedibināti uzņēmumi.

Ceturtkārt, Tiesa norāda, ka ietekmes novērtējumā, ko Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā, lai uzskatītu, ka Direktīvā 96/71 paredzētā norīkoto darba ņēmēju aizsardzība vairs nav atbilstoša, it īpaši tika minēti divi apstākļi, kas pamatoti varēja likt šim likumdevējam secināt, ka uzņēmējdalībvalsts “minimālās algas likmes” piemērošana vairs nevarēja nodrošināt šo darba ņēmēju aizsardzību. No vienas puses, Tiesa šo jēdzienu plaši interpretēja spriedumā Sähköalojen ammattiliitto ( 6 ), tajā iekļaujot – papildus uzņēmējdalībvalsts tiesību aktos paredzētajai minimālajai algai – dažus citus elementus. Tādējādi ietekmes novērtējumā varēja konstatēt, ka jēdziens “minimālā algas likme”, kā to ir interpretējusi Tiesa, lielā mērā atšķiras no izplatītās tādu uzņēmumu prakses, kuri norīko darba ņēmējus darbā citā dalībvalstī, kad šie uzņēmumi izmaksā viņiem tikai minimālo algu. No otras puses, no ietekmes novērtējuma izriet, ka 2014. gadā vairākās uzņēmējdalībvalstīs ir konstatētas ievērojamas atšķirības atalgojuma ziņā starp šajās dalībvalstīs iedibināto uzņēmumu nodarbinātajiem darba ņēmējiem un tajās darbā norīkotajiem darba ņēmējiem.

Piektkārt, Tiesa izvērtē apgalvojumu par Romas I regulas pārkāpumu ar grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punktu, kurā ir paredzēts, ka tad, ja norīkojums pārsniedz divpadsmit mēnešus, gandrīz visi no uzņēmējdalībvalsts tiesību aktiem izrietošie pienākumi ir obligāti piemērojami norīkotajiem darba ņēmējiem neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti ir piemērojami darba attiecībām. Šajā ziņā Tiesa atzīmē, ka Romas I regulas 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja puses nav izdarījušas izvēli, individuālu darba līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā vai – ja tā nav – no kuras darbinieks pastāvīgi veic darbu, un ka netiek uzskatīts, ka šī valsts ir mainījusies, ja darbinieks uz laiku ir nodarbināts citā valstī. Tomēr Romas I regulas 23. pantā ir noteikts, ka no tajā paredzētajām tiesību kolīzijas normām var atkāpties, ja Savienības tiesību normās ir paredzēti noteikumi par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām noteiktās jomās. Grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punkts pēc sava rakstura un satura ir uzskatāms par speciālo tiesību kolīzijas normu Romas I regulas 23. panta izpratnē.

( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1997, L 18, 1. lpp.).

( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/957 (2018. gada 28. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 2018, L 173, 16. lpp., un labojums – OV 2019, L 91, 77. lpp.).

( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.) (turpmāk tekstā – “Romas I regula”).

( 4 ) Direktīva 96/71 tika pieņemta, pamatojoties uz EK līguma 57. panta 2. punktu un 66. pantu, kuri ir aizstāti ar iepriekš minētajiem LESD pantiem.

( 5 ) 2016. gada 8. marta darba dokuments SWD(2016) 52 final“Ietekmes novērtējums. Pavaddokuments priekšlikumam Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 96/71”.

( 6 ) Tiesas spriedums, 2015. gada 12. februāris, Sähköalojen ammattiliitto (C‑396/13, EU:C:2015:86, 38.–70. punkts).