Lieta T‑275/17

Michela Curto pret Eiropas Parlamentu

Civildienests – Akreditēti deputātu palīgi – Civildienesta noteikumu 24. pants – Lūgums sniegt palīdzību – Civildienesta noteikumu 12.a pants – Psiholoģiska vardarbība – Psiholoģiskās vardarbības un tās novēršanas darba vietā konsultatīvā komiteja, kas izskata akreditēto deputātu palīgu sūdzības pret Eiropas Parlamenta locekļiem – Lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību – Kļūda vērtējumā – Pienākuma sniegt palīdzību apjoms – Administratīvā procesa ilgums – Saprātīgs termiņš – Atteikums iesniegt ziņojumus, kurus ir sagatavojusi konsultatīvā komiteja

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2018. gada 13. jūlija spriedums

1. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Piemērošanas joma – Bijušie ierēdņi vai darbinieki – Bijušie akreditētie deputātu palīgi

   (Civildienesta noteikumu 24. pants)

2. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Īstenošana psiholoģiskās vardarbības jomā – Lūguma sniegt palīdzību iesniegšana – Saprātīga termiņa ievērošana – Termiņa ilgums

   (Civildienesta noteikumu 24. pants un 90. panta 1. punkts)

3. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Piemērošanas joma – Apjoms – Pārbaude tiesā – Ierobežojumi

   (Civildienesta noteikumu 24. pants)

4. Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība, kuras mērķis vai sekas ir ieinteresētās personas diskreditēšana vai tās darba apstākļu pasliktināšana – Prasība, ka rīcībai jābūt atkārtotai – Prasība, ka rīcībai jābūt tīšai – Apjoms – Prasības par psiholoģiskās vardarbības izdarītāja ļaunprātīgu nodomu neesamība

   (Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts)

5. Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Vardarbības avots – Iespējamais vardarbības veicējs – Eiropas Parlamenta loceklis – Iekļaušana

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. pants; Civildienesta noteikumu 12.a pants)

6. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Apjoms – Administrācijas pienākums izskatīt sūdzības par psiholoģisku vardarbību un informēt sūdzības iesniedzēju par viņa sūdzības iznākumu – Nosacījums

   (Civildienesta noteikumu 24. pants un 90. panta 1. punkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 11. pants)

7. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Īstenošana psiholoģiskās vardarbības jomā – Lūguma sniegt palīdzību izskatīšana – Saprātīga termiņa ievērošana – Apjoms

   (Civildienesta noteikumu 24. pants)

8. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Piemērošanas joma – Psiholoģiskās vardarbības upura pienākums vispirms mēģināt panākt tam nodarīta kaitējuma atlīdzināšanu valsts tiesā

   (Civildienesta noteikumu 24. pants)

9. Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdēta prettiesiska akta atcelšana – Morālais kaitējums, kas ir nošķirams no prettiesiskuma, kuru nevar pilnībā kompensēt, atceļot tiesību aktu

   (LESD 340. pants)

1.  Pienākums sniegt palīdzību nav paredzēts vienīgi aktīvi nodarbināto ierēdņu un darbinieku labā, bet uz to var atsaukties arī bijušie ierēdņi vai bijušie darbinieki.

   Tātad situācijā, kurā institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, lūgums sniegt palīdzību bija tiesiski iesniegts brīdī, kad gan attiecīgais akreditētais deputāta palīgs, gan attiecīgais Parlamenta loceklis pildīja savus atbilstošos pienākumus iestādē, šai institūcijai saglabājās pienākums veikt administratīvo izmeklēšanu attiecībā uz apgalvotajiem faktiem par psiholoģisko vardarbību neatkarīgi no tā, vai pa to laiku norādītā vardarbība ir beigusies vai nav viena vai otra no dalībniekiem aiziešanas dēļ.

   (skat. 57. un 58. punktu)

2.  Tā kā ne Civildienesta noteikumu 24. pantā, ne 90. panta 1. punktā nav paredzēts termiņš, kurā būtu jāiesniedz lūgums sniegt palīdzību, ir jāpiemēro prasība, ka šāds lūgums ir jāiesniedz saprātīgā termiņā attiecībā uz laikposmu, kurā šajā lūgumā apgalvotie fakti ir norisinājušies un kurš principā nevar pārsniegt piecus gadus.

   (skat. 61. punktu)

3.  Attiecībā uz pasākumiem, kas jāveic situācijā, kura ietilpst Civildienesta noteikumu 24. panta piemērošanas jomā, tostarp izskatot lūgumu sniegt palīdzību, kurā ietverti apgalvojumi par psiholoģisko vardarbību Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē no iestādes locekļa puses, administrācijai ir plaša rīcības brīvība, ko pārbauda Savienības tiesa, Civildienesta noteikumu 24. panta pasākumu un piemērošanas līdzekļu izvēlē. Savienības tiesas pārbaude šajā ziņā aprobežojas tikai ar to, vai attiecīgā iestāde ir iekļāvusies saprātīgās robežās un savu rīcības brīvību nav izmantojusi acīmredzami nepareizi.

   Civildienesta noteikumu 12.a pantā minētā psiholoģiskās vardarbības definīcija ir balstīta uz objektīvu jēdzienu, kas, pat ja tas pamatojas uz trešo personu darbību un rīcības kvalifikāciju, kura atkarīga no konteksta, ko ne vienmēr ir viegli noteikt, tomēr neliek veikt tādus sarežģītus vērtējumus, kuri var izrietēt no ekonomiska rakstura, zinātniska rakstura vai arī tehniska rakstura jēdzieniem, kas pamatotu to, ka tiek atzīta administrācijas rīcības brīvība, piemērojot attiecīgo jēdzienu. Tādējādi, saskaroties ar apgalvojumu par to, ka nav ievērots Civildienesta noteikumu 12.a pants, ir jānoskaidro, vai institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir pieļāvusi kļūdu faktu vērtējumā saistībā ar šajā tiesību normā minēto psiholoģiskas vardarbības definīciju, nevis acīmredzamu kļūdu šo faktu vērtējumā.

   (skat. 74. un 75. punktu)

4.  Psiholoģiska vardarbība ir definēta kā “nepiedienīga [ļaunprātīga] rīcība”, kura, pirmkārt, izpaužas kā fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība, kura ir “[pastāvīga], atkārtojas vai ir sistemātiska”, kas nozīmē, ka psiholoģiska vardarbība ir jāsaprot kā process, kas noteikti turpinās laikā un kas saistīts ar atkārtotām vai turpinātām darbībām, kuras ir “tīšas” pretstatā “netīšām” darbībām. Otrkārt, lai ietilptu šajā jēdzienā, šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai jārada kaitējums personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.

   Tādējādi nav jākonstatē, ka šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība ir veikti ar nodomu radīt kaitējumu kādas personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei. Citiem vārdiem, psiholoģiska vardarbība var pastāvēt arī tad, ja nav pierādīts, ka persona, kura tiek vainota vardarbībā, ar savu rīcību būtu vēlējusies diskreditēt cietušo vai ar nolūku pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek ar to, ka šī rīcība, ja tā izdarīta apzināti, objektīvi ir radījusi šādas sekas. Visbeidzot, tā kā attiecīgajai rīcībai atbilstoši Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktam ir jābūt ļaunprātīgai, no tā izriet, ka rīcības atzīšana par “vardarbību” ir pakļauta nosacījumam, ka uz rīcību attiecas pietiekami objektīva realitāte tādā nozīmē, ka objektīvs un saprātīgs novērotājs, kuram ir normāls jūtīgums un kurš atrodas tādos pašos apstākļos, to uzskatītu par pārmērīgu un kritizējamu.

   (skat. 76.–78. punktu)

5.  Ar Parlamenta Reglamenta 9. panta 2. punktu un 11. panta 3. punktu šīs iestādes locekļiem ir noteikts ievērot Civildienesta noteikumu 12.a pantā paredzēto psiholoģiskas vardarbības aizliegumu, jo šādas rīcības aizliegumu, kas noteikts Civildienesta noteikumu līmenī, patiesībā nosaka vērtības un principi, kuri ir definēti pamattekstos, un uz to attiecas Pamattiesību hartas 31. pants, kurā noteikts, ka “ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem”.

   (skat. 80. un 81. punktu)

6.  Ja institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, vai – atkarībā no gadījuma – iecēlējinstitūcija saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu saņem lūgumu sniegt palīdzību Civildienesta noteikumu 24. panta izpratnē, tai saskaņā ar palīdzības sniegšanas pienākumu un ja šī iestāde saskaras ar incidentu, kas nav saderīgs ar kārtību un objektivitāti dienestā, ir jāiejaucas ar visu nepieciešamo sparu un ātri un ar apstākļiem atbilstošu rūpību attiecīgi jāreaģē, lai konstatētu faktus un, zinot lietas apstākļus, atbilstoši rīkotos. Šim nolūkam pietiek, ka ierēdnis vai darbinieks, kurš lūdz aizsardzību savai iestādei, iesniedz sākotnējos pierādījumus par uzbrukumu, kuru upuris viņš esot, patiesumu. Ja ir šāda informācija, attiecīgajai iestādei ir jāveic atbilstoši pasākumi, tostarp administratīva izmeklēšana, lai, sadarbojoties ar sūdzības iesniedzēju, konstatētu sūdzības pamatā esošos faktus.

   Saskaroties ar apgalvojumiem par vardarbību, pienākums sniegt palīdzību it īpaši ietver administrācijas pienākumu nopietni, ātri un absolūti konfidenciāli pārbaudīt lūgumu sniegt palīdzību, kurā ir apgalvota vardarbība, un informēt lūguma iesniedzēju par atbildi uz to.

   (skat. 97. un 98. punktu)

7.  Tā kā Civildienesta noteikumos nav paredzēta īpaša tiesību norma attiecībā uz termiņu, kādā administrācijai ir jāveic administratīvā izmeklēšana, it īpaši psiholoģiskas vardarbības jomā, institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, šajā jomā ir jāievēro saprātīga termiņa princips. Šajā ziņā attiecīgajai Savienības iestādei vai struktūrai, veicot administratīvo izmeklēšanu, ir jāraugās, lai katrs akts būtu pieņemts saprātīgā termiņā salīdzinājumā ar iepriekšējo.

   Šajā ziņā saprātīga termiņa ievērošanas principa pārkāpums var attaisnot administratīvā procesa beigās pieņemta lēmuma atcelšanu tikai tad, ja ir pagājis tik pārmērīgi ilgs laiks, ka tas var ietekmēt pašu administratīvā procesa beigās pieņemtā lēmuma saturu.

   (skat. 101. un 104. punktu)

8.  Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzētais pienākums sniegt palīdzību ir vērsts uz to, lai iestāde aizstāvētu ierēdņus un darbiniekus pret trešo personu rīcību, nevis pret pašas iestādes izdotiem aktiem, kuru kontroli regulē citas Civildienesta noteikumu normas. To paturot prātā, šīs tiesību normas izpratnē citi ierēdņi vai darbinieki, vai Savienības iestādes locekļi var tikt uzskatīti par trešajām personām.

   Tādējādi saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta otro daļu, saistībā ar morālo kaitējumu, kas darbiniekam, iespējams, būtu nodarīts Savienības iestādes locekļa rīcības dēļ, šim darbiniekam vispirms ir jāmēģina panākt šāda kaitējuma atlīdzināšanu, izmantojot prasību par zaudējumu atlīdzību valsts tiesā, ņemot vērā, ka atbilstoši šai Civildienesta noteikumu normai tikai tad, ja šāds kaitējums nevar tikt atlīdzināts, institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, varētu būt solidāri jāatlīdzina zaudējumi, kas prasītājai radīti ar šādu “trešās personas” rīcību šīs tiesību normas izpratnē.

   Tomēr, ievērojot pienākumu sniegt palīdzību, institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, var nākties palīdzēt darbiniekam, it īpaši finansiāli, cenšoties panākt šādu atlīdzinājumu valsts tiesā.

   (skat. 111.–113. punktu)

9.  Prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt atbilstoša un principā pietiekama atlīdzība par jebkuru morālo kaitējumu, ko šis akts varētu būt izraisījis, ja vien prasītājs pierāda, ka tam ir nodarīts morālais kaitējums, kas ir nošķirams no prettiesiskuma, kurš pamato šo atcelšanu, un kas nevar pilnībā tikt atlīdzināts ar šo atcelšanu.

   (skat. 114. punktu)