Lieta C‑713/17

Ahmad Shah Ayubi

pret

Bezirkshauptmannschaft Linz‑Land

(Landesverwaltungsgericht Oberösterreich lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2011/95/ES – Standarti starptautiskās aizsardzības satura noteikšanai – Bēgļa statuss – 29. pants – Sociālā aizsardzība – Atšķirīga attieksme – Bēgļi, kuriem ir pagaidu uzturēšanās tiesības

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2018. gada 21. novembra spriedums

1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Sociālā aizsardzība – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru bēgļiem, kam kādā dalībvalstī ir pagaidu uzturēšanās tiesības, tiek piešķirti sociālās palīdzības pabalsti, kuru apmērs ir zemāks nekā to pabalstu apmērs, kas tiek piešķirti šīs dalībvalsts pilsoņiem un bēgļiem, kuriem minētajā dalībvalstī ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības – Nepieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 29. pants)

2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Sociālā aizsardzība – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru bēgļiem, kam kādā dalībvalstī ir pagaidu uzturēšanās tiesības, tiek piešķirti sociālās palīdzības pabalsti, kuru apmērs ir zemāks nekā to pabalstu apmērs, kas tiek piešķirti šīs dalībvalsts pilsoņiem un bēgļiem, kuriem minētajā dalībvalstī ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības – Iespēja valstu tiesās atsaukties uz minētā tiesiskā regulējuma nesaderību ar Savienības tiesībām

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 29. pants)

1.  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu 29. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka bēgļiem, kam kādā dalībvalstī ir pagaidu uzturēšanās tiesības, tiek piešķirti sociālās palīdzības pabalsti, kuru apmērs ir zemāks nekā to pabalstu apmērs, kas tiek piešķirti šīs dalībvalsts pilsoņiem un bēgļiem, kuriem minētajā dalībvalstī ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības.

   Šajā ziņā ir jāuzsver, ka apstāklis, ka šīs pašas direktīvas 29. panta 1. punktā ir paredzēta “nepieciešamās” sociālās palīdzības piešķiršana starptautiskās palīdzības saņēmējiem, nenozīmē, ka Savienības likumdevējam būtu bijis nodoms atļaut dalībvalstīm piešķirt bēgļiem sociālos pabalstus tādā apmērā, ko tās uzskatītu par pietiekamiem, lai apmierinātu viņu vajadzības, bet kas būtu zemāks par sociālajiem pabalstiem, kuri tiek piešķirti to pilsoņiem. No tā izriet, ka to sociālo pabalstu līmenim, kurus bēgļiem piešķir dalībvalsts, kas ir piešķīrusi šo statusu uz noteiktu vai nenoteiktu laiku, ir jābūt tādam, kāds tiek nodrošināts šīs dalībvalsts pilsoņiem (spriedums, 2016. gada 1. marts, Alo un Osso, C‑443/14 un C‑444/14, EU:C:2016:127, 48., kā arī 50. punkts). Principu par vienādu tiesību piešķiršanu savas un citu dalībvalstu pilsoņiem, kas attiecas arī uz bēgļiem, nevar ietekmēt Direktīvas 2011/95 24. pants, ar kuru dalībvalstīm ir atļauts izsniegt bēgļiem uzturēšanās atļauju, kas attiecīgā gadījumā ir ierobežota līdz trīs gadiem.

   Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar argumentu, saskaņā ar kuru tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais esot saderīgs ar Direktīvas 2011/95 29. panta 1. punktu, jo bēgļi, kas dalībvalstī dzīvo vairākus gadus, esot objektīvi atšķirīgā situācijā no tām, kādās ir bēgļi, kuri ir nesen ieceļojuši šīs dalībvalsts teritorijā, jo pēdējiem minētajiem esot vajadzīgs lielāks konkrēts atbalsts.

   (skat. 21., 25., 26., 30. un 35. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Bēglis var valstu tiesās atsaukties uz tāda tiesiskā regulējuma kā pamatlietā aplūkotais nesaderīgumu ar Direktīvas 2011/95 29. panta 1. punktu, lai novērstu šajā tiesiskajā regulējumā ietverto savu tiesību ierobežojumu.

   Lai gan ir taisnība, ka ar Direktīvas 2011/95 29. panta 1. punktu dalībvalstīm ir piešķirta zināma novērtējuma brīvība, it īpaši attiecībā uz tāda sociālās palīdzības līmeņa noteikšanu, ko tā uzskata par nepieciešamu, tomēr ar šo tiesību normu katrai dalībvalstij nepārprotamā formulējumā ir noteikts pienākums ar precīzām un beznosacījuma sekām, – nodrošināt ikvienam bēglim, kuram tā piešķir savu aizsardzību, sociālo palīdzību, kāda tiek nodrošināta tās pilsoņiem.

   (skat. 38. un 41. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)