Lieta C‑590/17

Henri Pouvin un Marie Dijoux

pret

Electricité de France (EDF)

(Cour de Cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (trešā palāta) 2019. gada 21. marta spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 93/13/EEK – Piemērošanas joma – 2. panta b) un c) punkts – “Patērētāja” un “pārdevēja vai piegādātāja” jēdzieni – Galvenā mājokļa iegādes finansējums – Hipotekārais aizdevums, ko darba devējs piešķīris savam darbiniekam un viņa laulātajam, kas ir solidārs līdzaizņēmējs

1. Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Patērētāja jēdziens – Uzņēmuma darbinieks un viņa laulātais, kuri slēdz ar šo uzņēmumu kredītlīgumu, kas ir rezervēts personāla locekļiem un kas ir paredzēts, lai finansētu nekustamā īpašuma iegādi privātām vajadzībām – Iekļaušana

   (Padomes Direktīvas 93/13 2. panta b) punkts)

   (skat. 29.–32. un 43. punktu un rezolutīvo daļu)

2. Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Piemērošanas joma – Jēdziens “pārdevējs vai piegādātājs” – Uzņēmums, kas savas komercdarbības ietvaros noslēdz ar savu darbinieku un viņa laulāto kredītlīgumu, kas ir rezervēts personāla locekļiem un kas ir paredzēts, lai finansētu nekustamā īpašuma iegādi privātām vajadzībām – Iekļaušana – Kredītlīgumu noslēgšana, kas nav šī uzņēmuma pamatdarbība – Ietekmes neesamība

   (Padomes Direktīvas 93/13 2. panta c) punkts)

   (skat. 39.–43. punktu un rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Spriedumā Pouvin un Dijoux (C‑590/17), kas tika pasludināts 2019. gada 21. martā, Tiesa lēma par to, kā interpretēt jēdzienus “patērētājs” un “pārdevējs vai piegādātājs”, kas ir definēti Direktīvā 93/13 ( 1 ), sakarā ar prasību samaksāt atlikušās summas, kuras ir jāmaksā saistībā ar aizdevumu nekustamā īpašuma jomā, ko sabiedrība ir piešķīrusi savam darbiniekam un viņa laulātajai, lai finansētu galvenā mājokļa iegādi.

Atbilstoši šī aizdevuma līguma noteikumam tas ir automātiski jāizbeidz, ja aizņēmējs izbeidz piederību šīs sabiedrības personālam jebkāda iemesla dēļ. Pēc darbinieka uzteikuma viņš un viņa laulātā beidza maksāt kārtējos aizdevuma maksājumus. Tādējādi, piemērojot minēto noteikumu, sabiedrība prasīja aizņēmējiem samaksāt atlikušās summas, kas vēl bija jāsamaksā kā naudas līdzekļi un procenti un līgumsods.

Izskatot šo lietu, pirmās instances tiesa konstatēja, ka aizdevuma līguma noteikums par automātisku līguma izbeigšanu ir negodīgs. Pēc tam šo spriedumu atcēla apelācijas instances tiesa, kas konstatēja, ka attiecīgais līgums automātiski ir izbeigts darbinieka uzteikuma datumā. Darbinieks un viņa laulātā vērsās Augstākajā tiesā ar kasācijas sūdzību, uzskatīdami, ka ir rīkojušies kā patērētāji, un norādīdami uz to, ka līguma noteikums, kas paredz aizdevuma izbeigšanu tāda iemesla dēļ, kas nav saistīts ar līgumu, ir negodīgs.

Pirmkārt, runājot par jēdzienu “patērētājs” ( 2 ), Tiesa ir nospriedusi, ka šajā jēdzienā ietilpst uzņēmuma darbinieks un viņa laulātais, kas noslēdz ar šo uzņēmumu kredītlīgumu, kurš galvenokārt ir rezervēts minētā uzņēmuma personāla locekļiem un kurš ir paredzēts, lai finansētu nekustamā īpašuma iegādi privātiem mērķiem. Šajā ziņā Tiesa precizēja, ka tas, ka fiziska persona ar savu darba devēju noslēdz līgumu, kas nav darba līgums, pats par sevi nav šķērslis, lai šī persona tiktu uzskatīta par “patērētāju” Direktīvas 93/13 izpratnē. Tiesa ir arī uzsvērusi, ka apstāklis, ka patērētāju noslēgti noteikta veida līgumi ir rezervēti noteiktām patērētāju grupām, neatņem pēdējiem minētajiem to “patērētāju” statusu šīs direktīvas izpratnē. Katrā ziņā attiecībā uz darba līgumu izslēgšanu no Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas Tiesa ir nospriedusi, ka tāds kredītlīgums attiecībā uz nekustamo īpašumu, ko darba devējs noslēdz ar savu darbinieku un viņa laulāto, nevar tikt uzskatīts par “darba līgumu”, jo tas neregulē ne darba attiecības, ne nodarbinātības nosacījumus.

Otrkārt, runājot par jēdzienu “pārdevējs vai piegādātājs” ( 3 ), Tiesa ir nospriedusi, ka šajā jēdzienā ietilpst uzņēmums, kas savas komercdarbības ietvaros ar kādu no tā darbiniekiem un viņa laulāto noslēdz kredītlīgumu, kas principā ir rezervēts tā personāla locekļiem pat, ja kredītu piešķiršana nav tā pamatdarbība. Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka pat tad, ja šāda darba devēja pamatdarbība nav piedāvāt finanšu instrumentus, bet piegādāt enerģiju, tā rīcībā ir informācija un tehniskā kompetence, cilvēkresursi un materiālie resursi, kam nav jābūt fiziskas personas, tas ir, otras līgumslēdzējas puses, rīcībā. Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka tas, ka darba devējs piedāvā šādus kredītlīgums saviem darbiniekiem, tādējādi sniedzot tiem priekšrocību, ka tie var iegādāties īpašumu, palīdz piesaistīt un saglabāt kvalificētu un kompetentu darbaspēku, kas labvēlīgi ietekmē tā uzņēmējdarbību. Šādos apstākļos Tiesa uzsvēra, ka iespējamu tiešo ienākumu esamība vai neesamība šim darba devējam, kas paredzēta šajā līgumā, neietekmē minētā darba devēja atzīšanu par “pārdevēju vai piegādātāju” Direktīvas 93/13 izpratnē. Tātad Tiesa uzskatīja, ka jēdziena “pārdevējs vai piegādātājs” plaša interpretācija palīdz īstenot šīs direktīvas mērķi aizsargāt patērētāju kā vājāko ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgtā līguma pusi un atjaunot līdzsvaru starp pusēm.

( 1 ) Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

( 2 ) Direktīvas 93/13/EK 2. panta b) punkts.

( 3 ) Direktīvas 93/13 2. panta c) punkts.