Lieta C‑573/17

Daniel Adam Popławski

(rechtbank Amsterdam lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (virspalāta) 2019. gada 24. jūnija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesiskā sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmumi – Tiešas iedarbības neesamība – Savienības tiesību interpretācija – Sekas – Pamatlēmums 2002/584/TI – 4. panta 6. punkts – Pamatlēmums 2008/909/TI – 28. panta 2. punkts – Dalībvalsts paziņojums, kas tai ļauj turpināt piemērot notiesāto personu nodošanas jomā pastāvošos tiesību instrumentus, kuri bija piemērojami pirms 2011. gada 5. decembra – Novēlota deklarācija – Sekas

1. Tiesiskā sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2008/909 par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās – Pārejas noteikumi – Dalībvalsts deklarācija, kas tai ļauj turpināt piemērot esošos juridiskos instrumentus, kuri pastāvēja pirms minētā pamatlēmuma par notiesāto personu nodošanu stāšanās spēkā – Deklarācija, kas sniegta pēc minētā pamatlēmuma pieņemšanas – Sekas – Tiesiskos seku neesamība

   (Padomes Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 7. punkts, 7. panta 4. punkts un 28. panta 1. un 2. punkts)

   (skat. 45.–49. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2. Tiesiskā sadarbība krimināllietās – Pamatlēmumi, kuru mērķis ir valsts tiesību aktu tuvināšana – Dalībvalstu īstenota izpilde – Pamatlēmumu tiesiskās sekas – Pienākums atstāt nepiemērotu pamatlēmumam pretrunā esošu valsts tiesību normu – Neesamība – Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas pienākums – Tvērums – Nepieciešamība nodrošināt pamatlēmuma pilnīgu iedarbīgumu

   (Padomes Pamatlēmums 2002/584)

   (skat. 68.–79., 81., 82. un 94. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3. Tiesiskā sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamati – Apcietināšanas orderis, kas izsniegts, lai izpildītu sodu vai drošības līdzekli, kuri saistīti ar brīvības atņemšanu – Pieprasītā persona, kura paliek izpildes dalībvalstī vai ir tās rezidents Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē – Apcietināšanas ordera izpildes nosacījumi – Izpildes dalībvalsts iesaistīšanās soda izpildē – Tvērums – Leģitīmas intereses, kas attaisno soda izpildi izpildes dalībvalstī

   (Padomes Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts)

   (sal. ar 86., 88.–92., 97.–103. un 109. punktu)

Rezumējums

2019. gada 25. jūnijā spriedumā Popławski (C‑573/17) Tiesa virspalātā lēma par jautājumu, vai Eiropas apcietināšanas ordera izpildes tiesu iestādei uz pārākuma principa pamata ir jāatstāj nepiemērotas valsts tiesību normas, kuras nav saderīgas ar pamatlēmumu. Papildus tam tā sniedza papildu skaidrojumu par tādas deklarācijas juridiskajām sekām, kuru dalībvalsts ir sniegusi uz Pamatlēmuma 2008/909 ( 1 ) 28. panta 2. punkta pamata pēc šā pamatlēmuma pieņemšanas. Pamatojoties uz šo tiesību normu, “laikā, kad Padome pieņem šo pamatlēmumu, ikviena dalībvalsts var nākt klajā ar deklarāciju, ka gadījumos, kad galīgais [izpildāmais] spriedums ir pieņemts pirms tās norādīta datuma, tā – kā sprieduma un izpildes valsts – turpinās piemērot spēkā esošos juridiskos instrumentus par notiesāto personu nodošanu, ko piemēro pirms 2011. gada 5. decembra. [..]” Tiesvedība pamatlietā bija par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kuru Polijas tiesa 2013. gadā oktobrī bija izdevusi attiecībā uz Nīderlandē dzīvojošu Polijas valstspiederīgo nolūkā viņam Polijā izpildīt brīvības atņemšanas sodu. 2015. gada oktobrī, veicot šā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, iesniedzējtiesa iesniedza pirmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, uz kuru Tiesa atbildēja ar 2017. gada 29. jūnija spriedumu Popławski. Šajā spriedumā Tiesa tostarp nosprieda, ka “Pamatlēmuma 2002/584 ( 2 ) 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek ieviesta šī tiesību norma, ar kuru gadījumā, kad ārvalsts pilsoni, kuram šīs dalībvalsts teritorijā ir beztermiņa uzturēšanas atļauja, prasa nodot cita dalībvalsts brīvības atņemšanas soda izpildei, kas šim pilsonim ir piespriests ar galīgi spēkā stājušos spriedumu, pirmkārt, šāda nodošana netiek pieļauta un, otrkārt, kurā pirmās minētās dalībvalsts tiesu iestādēm ir tikai paredzēts pienākums darīt zināmu otrās minētās dalībvalsts tiesu iestādēm, ka tās uzņemas izpildīt šo spriedumu, nodošanas atteikuma brīdī nenodrošinot faktisku izpildi, un ka turklāt, ja šāda uzņemšanās izrādītos neiespējama, šis atteikums nevar tikt apstrīdēts.

Otrajā spriedumā Popławski Tiesa – it īpaši atsaucoties uz Pamatlēmuma 2008/909 28. panta 2. punktu un tā vispārējo sistēmu – uzsvēra, ka deklarācija, kuru dalībvalsts ir sniegusi uz šīs normas pamata pēc šā pamatlēmuma pieņemšanas, nerada juridiskas sekas.

Turpinājumā tā atgādināja to, kāds tvērums ir uz pārākuma principa pamata pastāvošajam valsts tiesas pienākumam tādā situācijā, kurā tās valsts tiesību norma būtu pretrunā Savienības tiesību normām, kurām – kā Pamatlēmumiem 2002/584 un 2008/909 – nav tiešas iedarbības. Šādā situācijā šai tiesai tikai uz Savienības tiesību pamata vien nav jāatstāj bez piemērošanas valsts tiesību norma, kas ir pretrunā attiecīgajai Savienības tiesību normai.

Tomēr Tiesa arī atgādināja, ka, lai gan pamatlēmumiem nav tiešas iedarbības, to saistošais raksturs valsts iestādēm rada pienākumu veikt savu iekšējo tiesību atbilstīgu interpretāciju, sākot no datuma, kurā beidzās to transponēšanas termiņš, ciktāl šī interpretācija nav contra legem un tajā ir ievēroti vispārējie tiesību principi, it īpaši tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka aizlieguma princips. Runājot par pienākumu interpretēt Nīderlandes tiesības atbilstīgi Pamatlēmumam 2002/584, Tiesa atgādināja, ka savā iepriekšējā 2017. gada 29. jūnija spriedumā Popławski tā bija konstatējusi, ka valsts tiesas pienākums nodrošināt Pamatlēmuma 2002/584 pilnīgu iedarbīgumu Nīderlandes Karalistei radīja pienākumu izpildīt attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi – vai atteikuma gadījumā – pienākumu garantēt D. A. Popławski Polijā piespriestā soda izpildi Nīderlandes Karalistē.

Otrām kārtām tā precizēja Pamatlēmuma 2002/585 4. panta 6. punkta pareizo interpretāciju. Šajā ziņā attiecībā, pirmkārt, uz Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā noteikto pienākumu Eiropas apcietināšanas ordera gadījumā izpildes dalībvalstij faktiski uzņemties izpildīt brīvības atņemšanas sodu tā atgādināja, ka šis pienākums paredz šīs valsts īstenu apņemšanos izpildīt pieprasītajai personai piespriesto brīvības atņemšanas sodu. Tādējādi tikai apstāklis vien, ka šī dalībvalsts paziņo, ka tā ir “gatava” izpildīt šo sodu, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas var attaisnot šādu atteikumu. Rezultātā pirms ikviena atteikuma izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda iespēja faktiski izpildīt minēto brīvības atņemšanas sodu atbilstīgi savām iekšējām tiesībām. Līdz ar to šajā lietā tikai iesniedzējtiesas ziņā ir novērtēt, vai Nīderlandes tiesības – neveicot contra legem interpretāciju – var tikt interpretētas tādējādi, ka Pamatlēmums 2002/584 ir pielīdzināms nolīgumā iekļautam juridiskam pamatam attiecīgās valsts tiesību normas piemērošanas nolūkos. Šajā ziņā Tiesa uzsvēra, ka iesniedzējtiesa pamatlietā nevar pamatoti uzskatīt, ka tai nav iespējams šo valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ vien, ka ministrs, kuram ir jāiesaistās nodošanas atteikuma gadījumā, šo normu ir interpretējis ar šīm tiesībām nesaderīgā veidā. Rezultātā, ja iesniedzējtiesa secinātu, ka Pamatlēmums 2002/584 atbilstoši Nīderlandes tiesībās atzītajām interpretācijas metodēm var tikt pielīdzināts nolīgumam attiecīgās valsts tiesību normas piemērošanas nolūkos, tai ir pienākums pamatlietā piemērot šo normu, kas šādi interpretēta, neņemot vērā ministra iebildumus pret šādu interpretāciju.

Otrkārt – attiecībā uz Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta paredzēto iestādes rīcības brīvību saistībā ar šajā normā noteikta Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīva neizpildes iemesla īstenošanu – Tiesa atgādināja, ka šai iestādei ir jāņem vērā fakultatīvā neizpildes pamata mērķis, kas ir izpildes tiesu iestādei ļaut piešķirt īpašu nozīmi iespējai vairot pieprasītās personas sociālās reintegrācijas iespējas pēc pēdējai minētajai piespriestā soda izciešanas. Tādējādi izpildes tiesu iestādei piešķirtās tiesības atteikt pieprasītās personas nodošanu uz šīs normas pamata var tikt īstenotas vienīgi, ja iesniedzējtiesa – pārbaudījusi pirmām kārtām, ka šī persona uzturas izpildes dalībvalstī, ir tās pilsonis vai rezidents un otrām kārtām, ka brīvības atņemšanas sods, kuru izsniegšanas dalībvalsts ir piespriedusi šai personai, izpildes dalībvalstī faktiski var tikt izpildīts, – uzskata, ka pastāv leģitīma interese, kas pamato to, ka izsniegšanas dalībvalstī piespriestais sods tiek izpildīts izpildes dalībvalsts teritorijā. Līdz ar to iesniedzējtiesai primāri, cik vien iespējams, ir jāveic savu valsts tiesību atbilstīga interpretācija, kas tai ļauj nodrošināt rezultātu, kurš ir saderīgs ar attiecīgā pamatlēmuma mērķi. Ja tas izrādītos neiespējami, minētajai tiesai vismaz būtu jāizmanto tāda savu valsts tiesību interpretācija, kura ļautu rast risinājumu, kas nebūtu pretrunā Pamatlēmuma 2002/584 mērķim, un tādējādi ļautu izvairīties no D. A. Popławski nesodāmības. Tas tā būtu, ja šī tiesa minētās tiesības interpretētu tādējādi, ka atteikums izpildīt attiecībā uz D. A. Popławski izsniegtu Eiropas apcietināšanas orderi tiktu pakārtots nosacījumam, ka Polijā piespriestais brīvības atņemšanas sods tiktu faktiski izpildīts Nīderlandē – pat ja šis atteikums tiktu piemērots automātiski.

( 1 ) Padomes Pamatlēmums 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (OV 2008, L 327, 27. lpp.).

( 2 ) Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.).