Lieta C‑343/17

Fremoluc

pret

Agentschap voor Grond- en Woonbeleid voor Vlaams‑Brabant (Vlabinvest ABP) u.c.

(Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg Brussel lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pamatbrīvības – LESD 21., 45., 49. un 63. pants – Direktīva 2004/38/EK – 22. un 24. pants – Valsts aģentūras pirmpirkuma tiesības attiecībā uz zemesgabaliem tās darbības teritorijā nolūkā būvēt sociālos mājokļus – Mājokļi, kas prioritāri tiek piedāvāti privātpersonām, kurām ir “cieša sabiedriska, ekonomiska, sociāla vai kulturāla saikne” ar šīs iestādes darbības teritorijas daļu – Situācija, kurā visi elementi ir saistīti ar vienu vienīgu dalībvalsti – Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamība

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2018. gada 20. septembra spriedums

Prejudiciāli jautājumi – Pieņemamība – Nepieciešamība sniegt Tiesai pietiekamus precizējumus par faktiskajiem apstākļiem un tiesisko regulējumu – Pienākuma apjoms pamatbrīvību jomā – Jautājums, kas uzdots lietā, kura ir saistīta tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju – Nav norādīti piesaistes elementi, kuru dēļ prasītā interpretācija būtu nepieciešama strīda atrisināšanai – Nepieņemamība

(LESD 267. pants; Tiesas Reglamenta 94. pants)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg Brussel (Briseles pirmās instances holandiešu valodas tiesa, Beļģija) iesniegusi ar 2017. gada 19. maija lēmumu, nav pieņemams.

Vispirms ir jākonstatē, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD normu, kuras attiecas uz personu brīvu pārvietošanos, brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti, kā arī aktu, kas pieņemti, šīs normas izpildot, interpretāciju tādā situācijā, kurā, kā norādījusi pati iesniedzējtiesa, visi strīda elementi aprobežojas tikai ar vienu dalībvalsti. Taču saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šīs LESD normas, kā arī to īstenošanai pieņemtie tiesību akti, situācijā, kad visi apstākļi skar tikai vienas dalībvalsts teritoriju, nav piemērojami (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 8. maijs, Libert u.c., C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

2016. gada 15. novembra sprieduma Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874) 50.–53. punktā Tiesa ir atgādinājusi četrus gadījumus, kuros tomēr var izrādīties, ka pamatlietas strīda risinājuma nolūkā ir jāveic Līgumu normu par pamatbrīvībām interpretācija, lai gan visi attiecīgo strīdu apstākļi skar tikai vienas dalībvalsts teritoriju, un tādējādi attiecīgie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamiem.

Tiesa ir piebildusi, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, kurā visi elementi ir saistīti ar vienu vienīgu dalībvalsti, iesniedzējtiesai atbilstoši tam, kas ir prasīts Tiesas Reglamenta 94. pantā, ir Tiesai jānorāda, ka, neraugoties uz tā absolūti iekšējo raksturu, strīds, ko tā izskata, ir saistīts ar Savienības tiesību normām par pamatbrīvībām, kas prasīto prejudiciālo interpretāciju padara vajadzīgu strīdus atrisināšanai (spriedumi, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 55. punkts; 2016. gada 8. decembris, Eurosaneamientos u.c., C‑532/15 un C‑538/15, EU:C:2016:932, 47. punkts, kā arī rīkojums, 2018. gada 31. maijs, Bán, C‑24/18, nav publicēts, EU:C:2018:376, 18. punkts).

Atbilstoši šīm prasībām, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāda saikne, nav pietiekami tikai ar iesniedzējtiesas apgalvojumu, ka nevar izslēgt, ka citās dalībvalstīs dzīvojoši valstspiederīgie būtu bijuši vai būtu ieinteresēti izmantot Savienības tiesību normas par pamatbrīvībām, lai veiktu darbību tās dalībvalsts teritorijā, kas ir pieņēmusi attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, un ka šis tiesiskais regulējums, kas bez atšķirības ir piemērojams attiecīgās valsts valstspiederīgajiem un citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, tātad var radīt sekas, kas nebūs konstatējamas šajā dalībvalstī.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizriet konkrētiem elementiem, proti, skaidrām, nevis hipotētiskām norādēm, tādiem kā citās dalībvalstīs reģistrētu tirgus dalībnieku iesniegtas sūdzības vai celtas prasības vai norādes par šo citu dalībvalstu valstspiederīgo iesaisti, kas pozitīvi ļauj apstiprināt prasītās saiknes pastāvēšanu. Konkrētāk, iesniedzējtiesa nevar aprobežoties tikai ar to, ka tā Tiesai iesniedz elementus, kuri neļauj izslēgt šādas saiknes pastāvēšanu vai kuri, tos aplūkojot abstrakti, varētu būt šādas norādes, bet gan, tieši pretēji, tai ir jāiesniedz objektīvi un saskanīgi elementi, kas Tiesai ļauj šādas saiknes pastāvēšanu pārbaudīt (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2016. gada 6. oktobris, Tecnoedi Costruzioni, C‑318/15, EU:C:2016:747, 20. un 22. punkts, un 2018. gada 19. aprīlis, Oftalma Hospital, C‑65/17, EU:C:2018:263, 39. un 40. punkts).

(skat. 18., 20., 22., 28., 29. un 33. punktu un rezolutīvo daļu)